Garkājtētiņš

1. oktobrī.

Labais Garkājtētiņ!

      Es ļoti mīlu koledžu, bet vēl vairāk mīlu Jūs, tādēļ ka Jūs atsūtījāt mani uz šejieni.
Esmu ļoti laimīga, ļoti, ļoti un visu laiku tik satraukta, ka vakaros grūti aizmigt: Jūs droši
vien nespējat iedomāties, cik ļoti šeit viss atšķiras no Džona Grīra bērnu patversmes. Man
pat sapņos nav ienācis prātā, ka pasaulē ir šāda vieta. Man žēl katras meitenes, kurai nav
iespējams šeit nokļūt. Esmu pārliecināta, ka koledža, kurā Jūs kā zēns mācījāties, nevarēja
būt tik jauka.
      Mana istaba ir augšā tornī, kurā, pirms uzcēla jauno slimnīcu, atradusies infekcijas
slimību palāta. Šajā paša torņa stāvādzīvo vēl trīs studentes - viena seniore, kura valkā
acenes un mīl mumus aizrādīt: "Lūdzu, esiet drusku klusākas!" - un divas frešmenes -
Sallija Makbraida un Džūlija Ratledža Pendltone. Sarkanmate Sallija ar uzrauktu degunteli
ir diezgan draudzīga. Džūlija nāk no ievērojamas ģimenes Ņujorka, mani viņa līdz šim
brīdim nav pat pamanījusi. Abas frešmenes dzīvo kopā vienā istabā, bet seniorei un man
ir katrai sava istabiņa. Parasti frešmenes atsevišķas istabas nedabū, jo to nav daudz, bet
man laimējās - un pat bez prasīšanas. Reģistrators laikam gan pat neiedomājās, ka nebūtu
pareizi likt kārtīgi audzinātai meitenei dzīvot kopā ar atradeni. Redzat, arī tām reizēm
atgadās savas priekšrocības.
      Mana istabiņa ir torņa ziemeļrietumu stūrī, ar diviem logiem, no kuriem paveras jauka
ainava. Būt vienai, pēc tam kad astoņpadsmit gadus esi nodzīvojusi patversmes istabā
kopā ar divdesmit tādiem pat bēduļiem,- tas ir vairāk nekā atpūta. Šī man ir pirmā izdevība,
kāda nekad nav bijusi, tā īsti iepazīties ar DžerušuAboti. Liekas, būs tīri lādzīga meitene.
      Vai nedomājat, ka arī Jums viņa patiks?

                                                                                                                                            Otrdienā.

      Šeit sāk organizēt frešmeņu basketbola komandu, un, liekas, arī man izdosies tajā
iekļūt. Esmu gan maza auguma, bet briesmīgi veikla, lunkana un sīksta. Kamēr citas palecas
gaisā, es jau esmu paspējusi izlocīties zem viņu kājām un satvert bumbu. Un cik jautri norit
trenēšanās pēcpusdienās sporta laukumā, kuram visapkārt sārti un dzelteni koki, gaiss smaržo
pēc degošām lapām, meitenes smejas un klaigā!
     Te ir vislaimīgākās meitenes pasaulē, kādas jebkad esmu redzējusi, bet vislaimīgākā viņu
vidū esmu es.
      Bija nodoms rakstīt garu vēstuli un pastāstīt par visu, arī par mācībām (tā misis Lipeta
piekodināja - Jūs vēloties to zināt), bet pulkstenis tikko nozvanīja septiņus, un pēc desmit
minūtēm man jābūt treniņtērpā uz sporta laukuma. Vai ticat, ka es iekļūšu komandā?

                                                                                                                               Vienmēr Jūsu
                                                                                                                              Džeruša Abote

      P.S. (Pulksten 9.00)
      Sallija Makbraida tiiko iešāva galvu pa manu durvju spraugu un nobēra: "Esmu tā
noilgojusies pēc mājām, ka vairs nespēju to izturēt. Vai jūs jūtaties tāpat?"
      Es mazliet pasmaidīju un atbildēju, ka man liekas - es gan izturēšu. Ilgas pēc mājām
ir slimība, no kuras es noteikti būšu pasargāta. Neesmu dzirdējusi, ka pasaulē kāds būtu
noilgojies pēc patversmes. Vai Jūs varbūt esat tādu sastapis?