Vēstules Nezināmai

PAR SĀNCENSI

Pirmā vēstule

        Jūs nemaz nebijāt viņu redzējusi un tomēr visur jutāt
viņas klātbūtni. Tāpat ir ar ūdeni - tu ej pa pļavu un
nezini, ka apakšā guldz pazemes strauts. Tomēr tu pa-
mani, ka zāle šeit kuplāka, zaļāka, zeme valgāka un pa-
kļāvīgāka. Tās ir tikai norādes, kas tomēr neviļ: ūdens
ir tuvu. Tāpat ir ar slimību - tu dzīvo kā parasti, no-
pietnu simptomu vēl nav, bet tāds neskaidrs sagurums,
satraukums bez kāda redzama iemesla brīdina par iespē-
jamām apslēptām briesmām.
        Kas ar mani notiek? Es nejūtos īsti labi, Jūs klusībā
spriežat.
       Tā tas bija arī tad, kad Jūsu vīrs sāka pievērst uzma-
nību Citai. "Kas ar viņu notiek? Viņš vairs nav tāds kā
senāk," Jūs nodomājāt. Agrāk viņš Jums katru vakaru
visos sīkumos izstāstīja, ko darījis dienā; viņš ar īpašu
baudu iezīmēja katru sīkumu (vīrieši labprāt stāsta pār
sevi); vīrs Jums uzticēja savus nodomus nākamai dienai.
Pamazām viņa atskaites it kā izplūda. Jūs ievērojāt, ka
viņa dienas kārtībā iezogas neizprotamas pauzes. Pie tam
Jūs jutāt, ka viņš labi apzinās, ka viņa paskaidrojumi
neiztur nevienu kritiku. Viņš mēģināja izlaist vairākas
stundas, bet viņam viss sajuka. "Ko gan viņš slēpj?" Jūs
sev klusībā vaicājāt.
       Jūs bijāt iedomājusies, ka desmit laulībā aizvadītos ga-
dos esat labi viņu iepazinusi. Jūs pārzinājāt viņa inte-
rešu loku: darbs, politika, sports, glezniecība - minimāli;
mūzika un literatūra - it nemaz. Nu viņš labprāt ap-
spriež jaunākās grāmatas. Viņš Jums it kā starp citu
jautā: "Vai mums mājās ir Stendāla romāni? Es labprāt
tos pārlasītu," - taču Jūs labi zināt, ka viņš tos vispār
nekad nav lasījis. Līdz šim pilnīgi vienaldzīgs pret Jūsu
apģērbu, viņš pēkšņi jautā: "Kāpēc tu nevalkā apdrukāta
auduma tērpus? Tie taču ir tik skaisti," - vai arī: "No-
griez taču beidzot matus. Zirgastes jau sen vairs nav
modē." Tāpat politiskos jautājumos viņš kļuvis daudz
iecietīgāks pret progresīviem uzskatiem. Viņa runas par
mīlestību - dīvainas, aizrautīgas jūsmas pilnas; par
laulību - ciniski vārdi. Īsi un skaidri - viņš ir pārvēr-
ties līdz nepazīšanai.
       Drīz vien Jūs vairs nešaubījāties. Zem kādreiz tik sta-
bilās augsnes burbuļoja pazemes straume. Tā bija Sān-
cense. Bet kāda? Jūs mēģinājāt viņu iztēloties, izveidot
viņas tēlu no materiāla, ko Jūsu vīrs, pats to neapzino-
ties, Jums ik dienas piegādāja. Viņa noteikti bija jauna,
skaista, ļoti labi ģērbta; viņa bija izglītota vai arī izli-
kās par tādu. Viņa jāja ar zirgu. (Jo Jūsu vīrs, kas jau
labi sen kā bija jāšanu atmetis, pēkšņi sacīja: "Ārsts
ieteica man pēc iespējas vairāk nodarboties ar sportu;
vajadzēs atsākt izjādes.") Viņa, bez šaubām, dzīvoja ne-
tālu no Luksemburgas dārza, jo nu pēkšņi tieši tajā ra-
jonā viņam bija jākārto visneticamākās darīšanas.
      Un tad Jūs viņu nejauši atklājāt vakariņās pie drau-
giem. Bet tas jau neprasīja no Jums ne īpašas pūles, ne
prasmes. Ak vai! Pilnīgi pietika pavērot viņa seju. Jūsu
vīrs glāstīja viņu ar skatienu. Viņš sargājās pievērst vi-
ņai pārāk lietu uzmanību, toties izteiksmīgi runāja viņu
abu acis un lūpas. Viņi, protams, bija pārliecināti, ka no
malas nekas nav redzams, bet Jūs redzējāt visu, un tas
sāpēja. Namamāte Jums pavēstīja, ka Sāncense vēlēju-
sies ar Jums sastapties.
     - Kādēļ?
     - Es nezinu. Viņa daudz par Jums dzirdējusi... Viņa
burtiski mirst aiz nepacietības drīzāk ar Jums iepazīties.
      Bet viņas māksloti vienaldzīgais tonis Jūs nepievīla,
Jūs sapratāt, ka viņa arī zina. Vispirms Jūs jutāties sa-
triekta, nelaimīga un pārsteigta, ka šī sieviete atļāvusies
iekārot Jūsu personīgo vīru. Pati to neapjaušot, Jūs jau
sen uzskatījāt viņu par savu īpašumu, par daļu no sevis.
Viņš vis nebija brīvs cilvēks kā daudzi citi, bet gan kauls
no Jūsu kaula. Sāncensei bija tādas pašas tiesības Jums
viņu atņemt kā nocirst Jums roku vai nozagt laulības
gredzenu.
       Jūs, bez šaubām, satrieca arī tas, ka Sāncense visumā
bija līdzīga Jūsu izveidotajam portretam, bet arī stipri
atšķīrās no tā. Pietika ieklausīties viņas valodā, lai tūlīt
pazītu jaunās idejas, vēlmes un pat vārdus, ko nesen
bija sācis lietot Jūsu vīrs. Viņa stāstīja par zirgiem,
rikšošanas sacīkstēm un citēja dažus autorus, par kuriem
viņš tikko bija izrādījis gluži nesaprotamu ziņkāri. Taču
viņa nebija par Jums daudz jaunāka un, atklāti runājot,
nelikās arī skaistāka. Viņai gan bija augsta piere un
skaistas acis, bet tas arī viss: viņas lūpas Jums šķita
pārāk vulgāras un jutekliskas. Viņās valoda gan sprē-
gāja, bet ne ar ko īpašu neizcēlās un ātri apnika. "Ko
gan viņš viņā atradis?" Jūs sev jautājāt pilnīgā nesa-
pratnē.
       Atgriezusies mājās, Jūs sākāt negaidītu uzbrukūmu:
       - Kas tie bija par cilvēkiem? No kurienes tu viņus
pazīsti?
       Viņš nomurmināja kaut ko par "darba darīšanām" un
mēģināja mainīt sarunas tematu; taču Jūs bijāt cieši no-
lēmusi viņu pakaitināt:
        - Sieva neizraisija manī ne mazākās simpātijas. Šķiet,
ka viņa ir ļoti augstās domās par sevi - un pilnīgi bez
pamata.
       Jūsu vīrs pūlējās savaldīties, bet jūtas izrādijās stip-
rākas, un viņš iebilda:
      - Es gan tev nepiekrītu, - viņš atbildēja, mēģinot tē-
lot pilnīgu vienaldzību, - viņa ir skaista un ļoti jauka.
      - Skaista. Tu droši vien neievēroji, kāda viņai mute!
      Saniknots viņš paraustīja plecus, un viņa atbildē ska-
nēja zināma pašapmierinātība:
      - Gluži otrādi, es ļoti uzmanīgi vēroju viņas lūpas.
      Galīgi izmisusi, Jūs turpinājāt graut Sāncensi (vismaz
Jums tā likās). Jūs abi iemigāt tikai ap diviem naktī pēc
smagas un pilnīgi bezjēdzīgas scēnas. Nākamajā dienā
vīrs izturējās pret Jums īpaši vēsi un turklāt paziņoja:
      - Es šodien pusdienās nebūšu.
      - Kāpēc ne?
      - Tāpēc, ka nebūšu. Es tā gribu. Cerams, man vēl ir
ļauts pašam noteikt savu rīcību vai varbūt vairs ne?
Tad Jūs sapratāt, ka iepriekšējā vakarā esat briesmīgi
kļūdījusies. Nevar cerēt, ka vīrietis novērsīsies no sievie-
tes, kuru mīl, ja Jūs to nopulgosiet. Viņš ieraudzījis viņā
brīnumu, ja Jūs pateiksiet viņam, ka nekāda brīnuma nav,
viņš vis nedomās, ka ir kļūdījies, bet gan ka Jūs nepro-
tat un nevēlaties saredzēt, jo greizsirdība padarījusi Jūs
aklu. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Ardievu!