Vēstules Nezināmai

PAR SĀNCENSI

Otrā vēstule

      Jūs esat gudra sieviete; Jūs lieliski sapratāt, ka Jums
draud briesmas. Skaidrs, ka Jūsu sākotnējā reakcija bija
klasiska - padarīt viņu dzīvi neciešamu. Jūs varējāt iz-
sekot savu vīru vai palūgt, lai to izdara citi. Arī viņai
taču bija vīrs, kas droši vien nekā nenojauta. Kas var
būt dabiskāk kā brīdināt viņu, lai pieskata sievu? Bet,
palikusi viena, Jūs ļāvāties skumjām un pārdomājāt.
      "Jā, man patiesi ir pamats būt greizsirdīgai, un man
nenāktos grūti tiem saindēt katru prieku. Bet kurp mani
novedīs šis ceļš? Vīrs raudzīsies uz mani tā, kā bija
raudzījies vakar: viņa acīs es kļūšu par traucēkli, ap-
nicīgu mušu, iespējams, pat megeru. Šobrīd, par spīti vi-
sam, viņš vēl ir pie manis; varbūt pie tā vainīgas atmi-
ņas, varbūt pieradums, bet varbūt, kā es ceru, viņš ir
man patiesi pieķēries. Viņš jūtas vainīgs manā priekšā,
droši vien cieš tāpēc, ka licis ciest man, un mēģina kaut
vai ar labestību atlīdzināt man par laupīto mīlestību."
      "Laupīto?. . . Vai patiešām laupīto? Nekas neliecina
par to, ka viņš būtu padevies. Šī sieviete nav brīva,
viņš - tāpat. Var jau būt, ka viss aprobežojas vienīgi
ar garām pastaigām vai sarunām pie bāra letes. . Ja
turpretim es viņu sadusmošu, radīšu aizdomas, ka viņš
ir mans cietumnieks, viņš vēlēsies izbēgt. Un, ja viņas
domu gaita izrādīsies līdzīga, kas zina, cik tālu viņi var
aiziet? Tad es pati ar savām rokām būšu izpostījusi ģi-
meni vai - sliktākajā gadījumū - panākusi šķiršanos,
bet nedaudz pacietības..."
       Tad Jūs atkal pārņēma jauns niknuma vilnis:
      "Cik tas tomēr netaisni! Esmu upurējusi savam vīram
visu dzīvi bez atlikuma. Kopš laulībām nekad neesmu at-
ļāvusies koķetēt ar citiem vīriešiem. Viņi manās acīs bija
vienīgi marionetes. Viņi interesēja mani vienīgi tik daudz,
cik tie varēja vai nevarēja būt noderīgi manam vīram ...
Vai tas bija pareizi? Varbūt esmu devusi viņam pārāk
lielu drošības sajūtu?. . Cik gan bieži draudzenes mani
brīdinājušas: "Neuzticies... Vīrieši alkst uzbudinājuma,
ierosmes ziņkārei. Ja tu pārstāsi būt viņam noslēpums,
viņš meklēs šo noslēpumu citur..." Un tomēr arī vēl ta-
gad man nenāktos grūti izraisīt viņā greizsirdību, kaut
es nedarītu nekā īpaši nosodāma... Mazliet vairāk emo-
ciju citu uzmanības apliecinājumiem. Daži vīra draugi
meklējuši un vēl joprojām meklē iespēju parādīt man uz-
manību. "Vai drīkstu apciemot jūs pievakarē?" viņi visi
jautā. "Vai atļausiet uzaicināt jūs uz teātri, kad Žaks
būs kārtējo reizi aizbraucis komandējumā?" Līdz šim es
viņiem allaž atteicu, līdz izmisumam vēloties saglabāt
vīram pilnīgu uzticību. Bet, ja nu es vienreiz piekristu,
ja viņš tāpēc dabūtu ciest, - vai tas nebūtu visai pie-
ņemams veids, kā atgādināt, ka citu acīs viņa sieva vēl
joprojām ir uzmanības vērta un iekārojama?"
       Tomēr Jums pietika saprāta atteikties no šī nodoma.
Tas būtu absurdi un bīstami. Absurdi tāpēc, ka neviens
nedrīkst rīkoties pret savu pārliecību. Jo skaidrs, ka Jūs
mīlat vienīgi savu vīru - pat tagad, pēc visa tā, ko Jūs
zināt, bet viņa draugi uzdzīs Jums zosādu, tiklīdz kļūs
uzstājīgāki. Bīstami tāpēc, ka grūti paredzēt, kāda būs
Jūsu vīra reakcija. Vai viņš nožēlos, būs izmisis, baidī-
sies par Jums? Kas to lai zina? Varbūt viņš, gluži ot-
rādi, ir tik ļoti pārņemts no tās Otrās, ka jutīsies atvieg-
lots un teiks:
      "Jo ļaunāk manai sievai! Līdz šim es par viņu rūpējos.
Bet, ja nu viņa pati arī vairs nevēlas glābt mūsu laulību,
manas pūles ir gluži veltīgas. Lai katrs no mums labāk
atgūst brīvību."
      Tur jau tā lieta, ka koķetērija ir -zobens ar diviem asmē-
ņiem. Tā allaž ievaino sievieti, kas, izmantojot to par
ieroci, atļaujas neglītu gājienu. Jūs to, par laimi; sapratāt.
Bet ko darīt? Jūs turpinājāt skumjās pārdomas, pusdieno-
jot vientulībā:
     "Vai viņš šobrīd pusdieno kopā ar Viņu? Par ko viņi
runā? Varbūt viņš atstāsta mūsu vakardienas ķildu? Var-
būt pretstatā manām vaimanām ši sieviete viņam šķiet kā
pati miera, maiguma un laimes osta?... Es runāju un
domāju par Sāncensi slikti, bet pati sev jau es varu atzī-
ties, ka neesmu bijusi pret viņu ne taisnīga, ne objektīva.
Es jau arī vērtēju viņu kā Sāncensi, nevis kā sieviete sie-
vieti. Pamēģināsim vēlreiz saprast... Ja es nebaidītos
no viņas kā no ienaidnieces, kas apdraud manu laimi, kā
es viņu vērtētu?"
      Pēc tam Jūs ar neiedomājamu piepūli pārvarējāt sevi
un pacentāties ieskatīties patiesībai acīs, un, kad vakarā
atgriezās Jūsu vīrs, viņš jutās gan pārsteigts, gan atvieg-
lots, redzot Jūs tik mierīgu. Jūs neko nejautājāt viņam
par aizvadīto dienu. Toties viņš pats Jums aizkustinoši
neveikli, bet labprātīgi pastāstīja, ka nejauši sastapis
Sāncensi kādā gleznu izstādē. Jūs vīram, protams, ne-
jautājāt, kāds vējš viņu aizpūtis uz turieni, kaut gleznie-
cība viņam pilnīgi vienaldzīga. Gluži otrādi, Jūs nolēmāt,
ka, ja šie cilvēki viņam patīk, nebūtu slikti uzaicināt vi-
ņus pusdienās vai vakariņās. Viņš bija tik pārsteigts, ka
mēģināja iebilst.
      - Tu tiešām tā domā? Vīrs gan šķiet ļoti garlaicīgs.
Sieva ir patīkama, bet pilnīgs pretstats Tev. Tu sacīji, ka
viņa Tev nepatīk. Es negribētu Tev viņu uzspiest, - viņš
teica.
      Jūs pasteidzāties vīru pārliecināt, ka iepriekšējā vakara
nogurums Jums bija sabeidzis labo omu, ka būtībā Jums
pret Viņu nav it nekā iebilstama, drīzāk jau otrādi. Vārdu
sakot, Jūs stoiski izcīnījāt šo vizīti diezgan sīvā cīņā.
Divkārt veikls gājiens. Ievedot šo sievieti savās mājās.
Jūs bijāt nolēmusi - un ne bez pamata - noraut Sān-
censei noslēpumainības plīvuru, laupot aizliegta augļa
saldmi. Un, galvenais, Jūs kārojāt sastapt viņu vēlreiz,
labāk viņu izpētīt, pamēģināt saprast, kas viņā tik ļoti pie-
saista Jūsu vīru.