Vēstules Nezināmai
PAR SĀNCENSI
Trešā vēstule
Tātad Sāncense ieradās
pie Jums pusdienās; Jūs viņu
laipni uzņēmāt, kārtīgi apskatījāt,
uzmanīgi uzklausījāt
un darījāt to visu no vienaldzīgas vērotājas
vai mīloša
vīrieša pozīcijām. Pārbaudījums bija
smags, bet node-
rīgs. Jūs ievērojāt daudz ko tādu, kas viņreiz
bija paslī-
dējis garām. Nakts klusumā, kad viesi bija aizgājuši,
bet
vīrs gulēja ciešā miegā, Jūs analizējāt
šī vakara rezul-
tātus.
"Viņa nav glītāka
par mani, bet prot visai smalki iz-
celt to, kas viņā skaists. Viņai ir laba gaume. Smilškrā-
sas vilnas kleita, sarkanā šaurā jostiņa, berete
- viss
nevainojams, labi pārdomāts, lieliski saskaņots... Ne-
ierobežotas finansiālas iespējas? Nē. Ne tērps,
ne berete
nebija izslavēto modes namu darinājumi. Taču katrs
sī-
kums rūpīgi un ar mīlestību pārdomāts.
Redzams, ka viņa
pūlas izveidot no sevis īstu mākslas darbu. Būsim
pa-
tiesi: viņai tas patiešām izdodas.
Bet, ja paraugāmies no cita viedokļa,
es sāku aptvert,
kā viņai izdevies piesaistīt Žaku. Pati esmu klusa
un kaut-
rīga. Ja neņem vērā spējus dusmu izvirdumus
vai ne-
gaidīta prieka izpausmes, kas izrauj mani no ierastās
čaulas, es nemēdzu izpaust savas jūtas. Tā nav
mana
vaina. Man bija stingri vecāki, un stingrībā es tiku
audzi-
nāta. Es ne tikai izskatos stīva, es tāda arī esmu.
Toties
Sāncense ir īsts dabiskuma iemiesojums. Mans vīrs, viņai
dzirdot, citēja Stendālu. (Žaks citē Stendālu!
Tas ir šaus-
mīgi ... un arī komiski!) Tātad citāts bija šāds:
"Es
tik augstu vērtēju dabiskumu, ka labprāt apstājos
uz ielas,
lai pavērotu suni graužam kaulu." Viņa sacīja:
"Cik tas
jauki pateikts!" Viņa pati arī ēd un dzer ar acīm
redzamu
baudu. Viņa skaisti runā par ziediem un augļiem. Izrādās,
ka jutekliskums var izpausties ļoti pievilcīgā veidā.
Es to
pēkšņi sapratu, uzlūkojot Sāncensi. Viņai
allaž krājumā
kas interesants stāstāms, un viņa nekad neļauj
valodām
apsīkt - pilnīgs pretstats man, kas parasti nezina, ko
teikt."
Palikusi viena, Jūs apraudājāties.
Ne jau aiz naida vai
greizsirdības. Aiz pazemojuma. Jums pēkšņi likās,
ka esat
sava vīra necienīga. Jūs aizdomājāties pat
tik tālu, ka no-
spriedāt: "Viņš pievērsies jaukākai,
daudzkārt izcilākai
būtnei, vai tas būtu kāds noziegums?" Bet asaru
plūdi
Jums parasti beidzas ar atveseļošanos. Jūs pēkšņi
strauji
piecēlāties un izslaucījāt acis. Jūs nolēmāt
sakaut Sān-
censi ar viņas pašas ieročiem. Viņa patīk
Žakam tāpēc, ka
ir jautra? Jūs arī būsiet jautra. Viņa valdzina
sarunā?
Jūs arī pamēģināsiet izkopt savu valodu,
vairāk lasīsiet,
tiksieties ar interesantiem cilvēkiem. Viņa izklaidē
Jūsu
vīru, vadājot viņu uz kino un izstāžu zālēm?
Vai tad to
nevar darīt kura katra sieviete un it īpaši Jūs?
Jūs ilgi nespēsiet
aizmirst briesmīgās dienas, kas se-
koja šim lēmumam. Sāncense bija uzvarējusi, un
Jūs no-
lēmāt kļūt par Viņu. Ak Dievs, cik smagi
Jums klājās pir-
mos trīs mēnešus! Bet Jūs taču bijāt
pelnījusi veiksmi!
Jūsu pūles bija tik patiesas un neviltotas. Vai vēl
atcera-
ties savu nožēlojamo izgāšanos? Jūs drošsirdīgi
spēlējāt
heroisko komēdiju. Jūs tēlojāt bezrūpību,
bet Jūsu sirdi
plosīja izmisums. Jūs piedāvājāt vīram
izpriecas, kas
Jums šķita ļoti piemērotas laulātā drauga
sestdienas un
svētdienas atpūtai. Sākumā viņš uzlūkoja
Jūs ar izbrīnu:
"Kas tev uznācis? Vai prātu esi izkūkojusi?"
Viņš brīnī-
jās: "Svētdienā, kad nu es beidzot varētu
baudīt pelnīto
atpūtu, tu gribi mani piespiest skraidīt pa muzejiem?...
Lielais paldies!" Un vēl citu reizi: "Kā tas nāk,
ka tu esi
sākusi nepārtraukti tarkšķēt? Tu runā,
runā, un tevi nav
iespējams apturēt. Tik tiešām esmu noguris no tevis."
Un jauni asaru plūdi toreiz,
kad Jūs tik rūpīgi izvēlē-
jāties kostīmu, kuru, kā Jums šķita, Sāncense
būtu no-
vērtējusi atzinīgi. Jūs to uzvilkāt un
drosmīgi stājāties
sava vīra priekšā, sākumā viņš nekā
nemanīja. Beidzot
Jūs neizturējāt:
- Žak, tu nekā nesaki...
Kā tev patīk mans kostīms?
- Nu, - viņš atbildēja,
- tas vēl ir labs diezgan.
Tad Jūs sapratāt,
ka spēle zaudēta. Atlika nomest cimdu
un pasludināt Sāncensi par uzvarētāju. Jūs
izglāba Trešā
sieviete, par kuras dzīvi domājot Jūs atklājāt
pieļauto
kļūdu.
Anabella bija Jūsu bērnības
draudzene. Jau bērnudie-
nās viņa pārsteidza ar pilnīgu rakstura trūkumu.
Jaukā,
labā meitene bija vienmēr gatava visiem vergot. Visiem,
bet Jums - it īpaši. Kādreiz Anabella vēlējās
būt līdzīga
Jums, viņa atdarināja Jūsu matu sakārtojumu, norakstīja
no Jums mājas darbus. Arī vēlāk, jau pieaugusi,
Jūs pār-
liecinājāties, ka viņa joprojām ir gatava - un
pat vairāk
nekā agrāk - lēkt jebkurās ragavās. Anabella
redz, ka
draugi apjūsmo glītu, gaišmatainu meiteni? Viņa
ne-
kavējoties skrien pārkrāsot matus. Anabella pamana,
ka
slavenai filmuzvaigznei ir strups deguns, ko Radītājs vei-
dojis brīnišķīgi smalku? Viņai noteikti vajag
tādu pašu,
un viņa tūlīt drāž pie ķirurga kosmetologa.
Nejaušs ga-
dījums saveda Jūs atkal kopā, kad pati bijāt tuvu
izmisu-
mam. Jūs pēkšņi sapratāt, cik ļoti gaišās
matu šķipsnas,
nevainojamais deguns un mākslotā jautrība izķēmo
ne-
laimīgo sievieti. Tad pār Jums nāca apgaismība:
"Man taču nav vajadzīgs
dabiskums kā tāds, bet gan
tikai man pašai raksturīgais dabiskums."
Kopš tā brīža
Jūs atteicāties no domas kļūt par Viņu.
Jūs mēģinājāt sadraudzēties ar Sāncensi.
Tas nenācās
grūti. Pati to neapjaušot, Jūs viņas acīs
bijāt iemantojusi
lielu cieņu. Jūsu vīrs bija viņai daudz stāstījis
par Jūsu
tikumiem; viņš tos vērtēja augstāk, nekā
Jūs spējāt iedo-
māties. Tiklīdz Jūs izrādījāt vēlēšanos
tuvoties Sāncensei,
viņa bija klāt. Šī pārmaiņa savukārt
izraisija citas - vēl
amizantākas.
Atgriežoties mājās
un neiztrūkstoši atrodot viņu jau
priekšā, Jūsu vīrs pierada pie viņas kā
pie veca dīvāna
un vairs nesaskatīja vinā romāna varoni. Šī
negaidītā
draudzība starp jums abām viņu sākumā krietni
uzjautri-
nāja. Viņam jau šķita, ka var pūst uzvaras
fanfaras un
valdīt pār divām sievietēm. Taču drīz
Jūs ar Sāncensi
kļuvāt vēl tuvākas, jūsu attiecības
bija daudz tuvākas par
attiecībām starp Sāncensi un Jūsu vīru. Sievietes
savā
starpā vienmēr jūtas daudz brīvāk. Sāncense
izrādījās
pārāk pļāpīgā un zaudēja modrību.
Viņa pat aizrunājās
tiktāl, ka pastāstīja Jums, kas tieši viņai
Jūsu vīrā ne-
patīk, un arī to, ka viņa piešķir daudz lielāku
nozīmi jūsu
jaunajai draudzībai, nevis viņa īslaicīgajai kaprīzei.
Jūs
bijāt tik prātīga, ka neatstāstījāt
to Žakam, viņam tas
būtu pārāk sāpīgi, nemaz jau nerunājot
par ievainoto
patmīlu. No Jūsu puses tā būtu bijusi ne tikai
negodīga
rīcība, bet arī taktiska kļūda. Viņš
Jums nebūtu noticējis,
prasītu paskaidrojumus Sāncensei, viņa savukārt
būtu de-
dzīgi visu noliegusi.
Jūs pacietīgi ļāvāt
situācijai nobriest. Tikai vieņā ziņā
Jūs izmantojāt Sāncenses padomus un pieredzi. Viņa
Jums
atklāja, kur var izdevīgi pašūt tērpus un
ieveidot matus.
Jūs neizmantojāt šos padomus, lai atdarinātu viņas
stilu,
bet gan lai izkoptu pati savu. Jūs, tāpat kā viņa,
meklējāt
pilnību, lai atklātu savu pilnību. Kad Jūs pēc
kāda laika
ievērojāt, ka vīra skatiens labpatikā kavējas
pie Jums, Jūs
pārņēma neaprakstāma svētlaime; Jūs
arī pamanījāt, ka
viņš tagad jūtas glaimots, ja abi kopā kaut kur
dodaties.
Kas attiecas uz Sāncensi, Jūs ar patiesi heroisku iztu-
rību turpinājāt viņu aicināt pie sevis,
saieties ar viņu. Bija
nepieciešams izdeldēt viņas valdzinājumu pašā
saknē. Tas
nevilkās pārāk ilgi. Viņa jau bija sevi izsmēlusi.
Viņa
sāka atkārtoties. Vai viņa joprojām satikās
ar jūsu vīru
divatā? Maz ticams, jo vīrs vairs nemēģināja
izlocīties,
aprakstot Jums, ko labu darījis dienā. Reiz, kad Jūs
pie-
dāvājāt vīram uzaicināt Sāncensi kopējā
izbraucienā ar
Jūsu mašīnu, viņš, nepatīkami pārsteigts,
iesaucās:
- Nu nē! Atkal šī
sieviete!... Es patiesi nesaprotu,
kas tevi viņā tā aizrāvis!
- Vai tad tu pats neteici, ka viņa
ir ļoti patīkama?
- Patīkama, - viņš
norūca, - patīkama... Ja man
garšo labs vīns, vai tas nozīmētu, ka tas jābauda
bez
sāta... Bez tam, atklāti sakot, man ir daudz patīkamāk
pabūt ar tevi divatā.
Pēc šīs sarunas Sāncense
pakāpeniski nozuda no Jūsu
dzīves. Jūsu tikšanās kļuva aizvien retākas.
Starplaiki
starp tām aizvien garāki. Sāncense kļuva par ēnu.
Tad
izgaisa pavisam.
Jūsu laulība bija
glābta. Ardievu!