Vēstules Nezināmai

PAR LIKTEŅSTUNDU

       Nav tiesa, daiļā Nezināmā, ka mūsu dzīvesceļu jau
kopš dzimšanas vai pat mūžības pilnībā vada kāda mis-
tiska, neredzama vara. Daļēji tā, protams, ir. Ja Jūs būtu
piedzimusi neglīta, Jūsu dzīve veidotos pavisam citādi,
un Jūsu skaistums ir vienīgi jūsu vecāku hromosomu veik-
smīgs savienojums, kuru Jūsu griba nespēj ne mazākā
mērā ietekmēt. Vēl jāpiebilst, ka šodien ķirurgs spēj pār-
veidot sejas vaibstus, ka grācija un saprāts piešķir īpat-
nēju daiļumu - tāpat kā tīra, neaptraipīta dvēsele. Kas
teicis, ka no četrdesmit gadiem jebkurš cilvēks ir atbil-
dīgs par savu seju? Taču mūsu spēja pārveidot likteni
galvenokārt ir atkarīga no tā, kā mēs reaģējam uz ap-
kārtējiem notikumiem.
       Notikumi rit savu gaitu. Kāds vīrietis Jūs mīl un at-
klāj Jums savas jūtas. Karš Jums viņu atņem; viņu iz-
putina krīze; jūs izšķir cita sieviete. Tādi ir notikumi.
Taču kaili notikumi paši par sevi nenes Jums ne laimi,
ne arī nelaimi. Kāda būs Jūsu attieksme pret tiem? Tas,
lūk, ir punkts "capitalissime". Daudzās situācijās pie-
nāk brīdis, viens vienīgais, kad Jūsu brīvi pieņemtais lē-
mums izmainīs visu iepriekšējo dzīvi. To es dēvēju par
likteņstundu. Kāpēc tikai mirklis? Tā nu tas pasaulē
iekārtots. Reti gadās, ka labvēlīgie apstākļi Jums tiek pie-
spēlēti otru reizi.
       Karā notiek tāpat. Marna bija vienreizēja un zibenīga
veiksme. Fon Kluks pārāk ātri virzījās uz priekšu. Žofrs
un Galjēni prata to izmantot. Tajā dienā Vācija karu
zaudēja, kaut gan neviens to vēl nezināja. Tāpat norisi-
nās arī cīņa starp abiem dzimumiem. Pēkšņi abu attie-
cībās pienāk brīdis, kad vīrietis, kurš jau sen aplido sie-
vieti, pamana viņas skatienā kaut ko netveramu, tādu kā
maigu paļāvību, kas īstenībā ir uzvaras atblāzma. Tam
par iemeslu var būt simtiem dažādu apstākļu: labvēlīgs
gadījums, divvientulība, sarunas tonis, negaisa tuvums,
izlasīta grāmata vai žests. Īsi un skaidri - viņa pieder
Jums.
      Bet, ja šādā svētītā naktī Jūs palaižat izdevību garām,
domājot: "Tā vēl būs un varbūt pat labāka," - izredzes
ir zaudētas, iespējams, uz visiem laikiem. Mūsu paziņa
atgūsies, iedomāsies par sekām, nicinās par to, ka neesam
uzdrošinājušies. Bet galvenais - viņš vairs nebūs tās
brīniškās apstākļu sagadīšanās iespaidā, kas izraisija viņā
tieksmi pakļauties. Šajā vakarā uzvara bija viegla un pil-
nīgi droša; rīt tā kļūs neiespējama.
       Vakar, lasot brīnišķīgo Meredita romānu "Viens no
mūsu iekarotājiem", iedomājos par likteņstundu. Tas ir
stāsts par vācu sociālistu tribūnu Ferdinandu Lasālu,
kurš iemīlēja meiteni no dižciltīgas ģimenes un, būdams
apveltīts ar izcilu prātu un glītu ārieni, prata viņai
iepatikties, par spīti tam, ka viņa bija saderināta ar citu.
Reiz meitene viņam teica: "Mana ģimene noskaņota pret
Jums naidīgi; bēgsim kopā!" Viņš vilcinājās: "Kāpēc iz-
postīt Jūsu dzīvi ar skaļu skandālu? Pacietīsimies vēl da-
žus mēnešus un apprecēsimies ar Jūsu vecāku piekrišanu."
Bet viņš nekad nesagaidīja nedz vecāku piekrišanu, nedz
pašas laulības; vēl ļaunāk - meitenes līgavainis noga-
lināja viņu divkaujā. Ak, lepnuma un kaislību dīvainā
rotaļa! Cik muļķīgi, aizstāvot savu godu, neveiksmes no-
mākts, mira Lasāls; viņa iemīļotā apraudāja viņu - par
vēlu; pēc tam viņa apprecējās ar slepkavu.
       Par vēlu. Nekad, kundze, neļaujiet vaļu šiem diviem
drausmīgajiem vārdiem. Es pazīstu sievieti, kurai kara
laikā kāds virsnieks, ko viņa mīlēja, piedāvāja laulību.
Viņa lūdza vienu nakti pārdomām un nākamajā dienā
aizrakstīja viņam, ka piekrīt. Bet šajā dienā sākās vācu
uzbrukums, tas bija 1940. gada 10. maijs. Virsnieku aiz-
sūtīja uz fronti; vēstule noklīda. Izmisis par dubulto
dzimtenes un mīlestības sagrāvi, viņš izaicināja Nāvi.
Bet tā nu reiz ir piekāpīga persona, kuru nekad nedrīkst
velti izaicināt. Sievietei palika - nožēla, sirdsapziņas
pārmetumi. Jo viņa vienmēr bija ilgojusies pēc šīs lau-
lības un vienīgi lepnums un patmīlība liedza tai tūlīt dot
savu piekrišanu. Vai tad labāk nebija dot "jāvārdu" uz-
reiz?
       Morāle: rakstiet man nekavējoties. Ardievu!