Savstarpējās iedarbības rezultātā var mainīties fonēmas sākotnējā kvalitāte.

Latviešu valodas fonētiskie procesi izraisījuši pārmaiņas (mijas), ko mēdz iedalīt pozicionālajās un vēsturiskajās.

Pozicionālās fonēmu pārmaiņas rodas noteiktā pozīcijā, noteiktos fonētiskos apstākļos atkarībā no blakus esošajām fonēmām, no vārda uzsvara, no fonēmas vietas zilbē, no zilbju skaita vārdā u.tml. Šādu pārmaiņu uzdevums ir atvieglināt artikulācijas procesu, piem., nebalsīgais troksnenis [p] vārdā darbs [darps] aizstāj sākotnējo balsīgo troksneni [b], kas patskaņa priekšā netiek pārveidots, piem., darbi [darbi]. Noteiktos pozicionālos apstākļos fonētiskās pārmaiņas realizējas bez izņēmuma.

Vēsturiskās jeb paradigmātiskās fonēmu pārmaiņas nenosaka dzīvie artikulārie procesi, bet to pamatā ir artikulācijas procesi, kas bija raksturīgi valodai senos attīstības posmos. Šo procesu rezultātā radušās fonēmas ir stabili saistījušās vai nu ar gramatiskām formām, vai ar vārdu darināšanu, piem., egle - egļu, nest - nasta - nēši.