Alus

To sacīja apinītis,
Kubulā laizdamies:
Vecajiem dziesmu nest,
Jauniem bungas rībināt.

Es redzēju div' bitītes
Silāi alu brūvējam:
Pie celmiņa seiju lika,
Caur saknīti tecināja.
Piecas mucas salda alus,
Seija krāca krācamā.

Dzer par labu, ne par ļaunu
Uz pādītes veselību,
Ietecini alutiņu
Ozoliņa kanniņā.

Uz ūdeņa laizdamies,
Apiņotu alu dzēru,
Lai iet mana dvēselīte
Kā apiņa galvenīte.

Dzeram, brāļi, šodieniņ
Ar ozola kanniņām,
Ieš' vasaru Jelgavā,
Pirkš' sudraba biķerīti.

Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.

Cep, māmiņa, kviešu maizi,
Dar' tētiņ alutiņu:
Nu pārnāca tava saime,
Vasariņu palaidusi.

Kālab alu nedzerat,
Kālab man nedodat?
Vai es miežus negrābstīju,
Vai vārpiņas nelasīju?

Dzert man miežu alutiņu,
Nelaistīt plāniņē;
Lasīt man miežu vārpas,
Nemīņāt kājiņām.

Vīri guļ dienas vidu,
Sievas lasa miežu vārpas;
Eit', vīriņi, paguļat,
Sievas dzers alutiņu.

Viena pate miežus pļāvu,
Viena vārpas nolasīju;
Kad bāliņš alu taisa,
Piln' istaba dzērājiņu.

Šādi tādi klinklāviņi
Izdzer manu alutiņu;
Kur tie mani paša bērni,
Miežu vārpu lasītāji?

Dzerat, puiši, pa puskausa,
Meitas pilnu biķerīti:
Meitām līka muguriņa,
Mieža vārpas salasot.

Es šķitos al's nedzert,
Sīkas vārpas lasīdama;
Sīcin sīka sīkas vārpas,
Reibin reiba apinītis.

Pilna vīra sieva biju,
Pilnu dzēru biķerīti;
Kad iegāju druviņē,
Pilnu darbu nodarīju.

Dod man alus nodzerties
Jele zīles nadziņā;
Es mācēju miežus pļaut
Celmojāi līdumā.

Ai, bitite vīvuliņa,
Ko mēs divi darijam?
Dzēram miežu alutiņu,
Dārziņāi guledami.

Eita, viesi, sētiņā,
Nava vairs alutiņa:
Pusmucīte, gabaliņš,
Lai stāv rītu paģirām.

Nu uz māju, nu uz māju,
Ko še vaira darīsim:
Ne tēvam brandavīna,
Ne ar` mieža alutiņa.

Kur sēdos, nesēdos,
Sēdos galda galiņā:
Lai ies kanna, kur iedama,
Noies galda galiņā.

Klips, kanniņa, klaps, kanniņa,
Tu pie manis, es pie tevis:
Tu pie manas galvas ķēri,
Es pie tavas turētavas.

Es uzgāju trīs bitītes
Silē aku brūvējam;
Dodat manim nodzerties
Sudrabiņa kanniņā!

Dodi alu, Jāņa tēvsi,
Tad augs mieži uz akmeņa;
Ja nedosi, tad neaugs
Ne druviņas vidiņā.

Re, kur nāk alus kanna,
Pa pagalmu līgodama;
Kurš grib miežu alutiņu,
Lai godāja Jāņu tēvu.

Padarīju alutiņu,
Jāņu dienu gaidīdama;
Pats Jānīts raugu lika,
Medū rokas mērcēdams.

Jāņu tēti, Jāņu tēti,
Tavu saldu alutiņu:
Vienu malku nodzēros,
Visas krūtis norībēja.

Jāņa tēvs alu dara
No līduma miezīšiem;
Pēterītis raugu lika
No trīs ošu lapiņām.

Miezīts kūla apenīti,
Aiz matiem turēdams:
Kam tas vīru dancināja
Pašā Jāņu vakarā.

Aiz kalniņa miežus sēju,
Lai vārniņas nenoēd;
Es Jāņiem alu daru
Kumeliņa pēdiņā.

Dar`, bāliņ, miežu alu,
Dod Jānim padzerties;
Šogad mieži trekni auga,
Alus rūga putodams.

Dod, Dieviņi, miežiem augt
Jāņa tēva tīrumā:
Tas mums deva alu dzert,
Jāņu nakti līgojot.

Vilciņš alu padarīja,
Savu radu gaidīdams;
Visas purvu purvmalītes
Šļaukstēt vien šļaukstējās.

Vilciņš, misas pasmeķējis,
Visus purvus izdancojis;
Kaut dabūtu alutiņu,
Kokiem saknes izspārdītu.

Vilciņš alu padarīja,
Lapsa dedza brandavīnu:
Tis gribēja šoruden
Savus bērnus godināt.

Es atradu div' bitites
Silēi alu brūvejot;
Dod, bitite, nodzerties
Zaļā ziedu krūziņā.

Iesēju div` graudus
Dzeltēnus miežus;
Padaru div` mucas
Sald` alutiņu.

Miķelītis man sacīja,
Dari mīkstu alutiņu;
Ko darīšu, Miķelīti,
Trīs graudiņi vārpiņā.

Līka, līka miežu vārpa,
Melna bārda pļāvējam;
Lai Dievs deva brūveram
Tādu melnu alutiņu.

Ak tu, sila Miķelīti,
Tavu saldu alutiņu:
Vienu malku nodzēros,
Visas krūtis nodimdēja.

Galdam kājas nolīkušas,
Kas tās līkas nolocīja?
To darīja tīra maize,
Mans brūvēts alutiņš.

Ai bitīte, vīvuliņa,
Ko mēs divi darījām?
Dzērām miežu alutiņu,
Dārziņā gulēdami.

Jānīts nāca no kalniņa,
Alus kannu rociņā,
Alus kannu rociņā,
Jāņu zāles padusē.