Es savam brālīšam
Skaistu kreklu izrakstīju:
Lai tas manīm linus deva
Pilnu pūru pielocīt.
Ekur vīri ko padara,
Mani balti bālelini:
Kumeļā sēdēdami,
Dzeni laida ozolā.
Pulciņā, pulciņā,
Bāleliņi, pulciņā!
I bitītes medu nes,
Pulciņā strādādamas. Es neiešu tautiņās
Bez trejādu bāleliņu:
Tēva brāļa, mātes brāļa,
Mana īsta bāleliņa. Brāļ`, mani brālīši,
Es brāļu māsa;
Kā liepa līgoju
Brālīšu vidū. Viena pate es māsiņa,
Man deviņi bāleliņi;
Man deviņi bāleliņi
Kā tie rīta auseklīši. Īstais brālīti,
Ved māsu dancot,
Trīs reizes apgriez,
Dod tautu rokās! Mauc, brālīt, baltus cimdus,
Ved māsiņu dancināt,
Lai māsai baltas avis,
Visu mūžu dzīvojot.
Guli, guli, bāleliņi,
Vējš nolauza ozoliņu;
Kam neņēmi garu cirvi,
Kam zariņus neapcirti?
Tais`, brālīti, dzelžu ratus,
Ar ko mani vizināt,
Ar ko mani vizināt,
No tīruma rijiņā,
No tīruma rijiņā,
No klētiņas sudmalās. Deviņ' ir ošam zari,
Devītā Saule lēca;
Deviņ' ir man bāliņi,
Devīts kunga karavīrs.
Velc, bāliņ, trejus svārkus,
Tev trejadas audejiņas:
Auž māmiņa, auž līgava,
Auž bitite ozolā.
Brālīts mans dravinieks,
Es māsiņa kā bitīte;
Kā bitīte vīvināju
Brāleliņa pagalmā.
Kur tu iesi, bāleliņ,
Baltas kājas audamies?
-Ieš', māsiņ, siliņā
Bitītei doru cirst.
Cēlās agri tā bitīte,
Vēl agrāki bāleliņi;
Tāļu gāja tā bitīte,
Vēl tāļāki bāleliņi.
Ai dieviņi, ai dieviņi -
Brālīts mani godināja:
Pirmo reizi kūmās lūdza,
Liek manā vārdiņā.
Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi koku galotnītes:
Brālīšam vasku cimdi,
Rokas sala ozolā.
Dūmi kūp siliņā,
Atskrien bite raudādama:
Tur sadega brāliņam
Simts rakstītu ozoliņu.
Kur tu iesi, bāleliņ,
Baltas kājas audamies?
- Ieš', māsiņ, pār Daugavu
Zelt' ozolu darināt.
Kur tu iesi, vecais tēv,
Ar to bišu sētaviti?
- Pār Daugavu bišu sēt
Jaunu puišu dējumos.
Gara diena bāliņam,
Gar' eglīti dzenījot:
Tautu meita, ne māsiņa
Vēli nesa launadziņu.
Strauja teki Daugaviņa
Gar bāliņa namdurvīm;
Tā nes daiļus ozoliņus
Ar visām bitītēm.
Ai brālīti, kur tu biji,
Visu dienu strādājot?
-Siliņā pie bitītēm
Medutiņu apskatīt.
Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur aizgāja div' bāliņi:
Lūku plēst, dzeiņu vīt,
Ozoliņu darināt.
Pļāvējiņi, bāleliņi,
Kam jūs pļaujat āboliņu:
Āboliņam zieda laiks,
Bitītēm medus laiks.
Jēkab, brāli, ozoliņ,
Vēl mēs divi bārsamies:
Jau skaidiņas sapuvušas,
Vēl bitītes neielien.
Es gribēju ar bāliņu
Līdzi kāpti ozolā;
Aizsameta vilānīte
Ozoliņa zariņā.
Ozols gāja pa Daugavu
Ar visām bitītēm;
Ņem, brālīti, liepas laivu,
Sadzen bites draviņā!
Bāliņ, tavu drošu sirdi,
Tavu gudru padomiņu:
Dziedādamis nosalaidi
No smuidrā ozoliņa.
Kas man kait nenesāt
Melnus svārkus, zābaciņus?
Man bitite svārkus šuva,
Sētmalā guledama.
Kur tu iesi, veco brāli,
Ar to bišu sētuvīti?
-Silā iešu bišu sēt
Jaunajiem bālīniem.
Ko, brāliti, tu dariji
Visu dienu bērztalāja?
-Bititēm namu daru,
Līdz zemiti rakstidamis.
|
