Ej, kaziņa, kārklu grauzt,
Negrauz zaļo ozoliņu:
Lai stāv zaļais ozoliņš
Mana tēva bitītēm.
Ej, kaziņa, mežiņā
Liepu lapu lupināt!
Tik tu pati piesargies
No tā meža junkuriņa! Kas manai kaziņai?
Nāk, galviņu grozīdama.
Vai naktī bārusies
Ar to vilka māmuliņu? Ai, vilciņ, nenes kazu,
Man ir bārga sveša mātie.
Tu, aiznesis, apēdīsi,
Man pietrūka gada algas.
Ņem, Jānīti, baltu zirgu,
Apjāj manu kazu kūti:
Šī devīta vasariņa,
Visas kazas ālavicas. Vilciņš savus kaula piešus
Kārklienā kaldināja,
Lai varēja šoruden
Kazai skriet panāksnos.
Vilciņš savus zābaciņus
Mālu bedrē izsmērēja,
Ka varēja svētu rītu
Kazai braukti vedējos.
Vilks ar kazu saderēja
Mūžam naida neturēti.
Nav saulīte uzlēkusi,
Vilks kazai mugurā.
Vilks dara alu
Niedrājā,
Aicina kaziņu
Dancīša vest.
- Neiešu, neiešu
Dancīša vesti,
Kam manus bērniņus
Aiznēsavi.
|
