Lācis

Ai, lācīti, platkājīti,
Kam nomini linu druvu!
Ies māsiņa raudādama
Tukšu pūru tautiņās.

Tev, lācīti, melnas kāias,
Netup ceļa maliņāi;
Ir meitiņas madarās,
Tām dzīpari nekodās.

Vakar lācis maizi cepa
Aiz Valmieras siliņā;
Šodien ēda launadziņu
Paipaliņas krodziņā.

Lācis kāpa ozolā,
Sakās kunga dravinieks;
Kur tev dzeinis, kur vācele,
Kur, lācīti, medu liksi?

Jaunas vīzes apsaāvis,
Silā gāju dores dēt;
Meža Mika nolūkoja,
Saldu medu iecerēja.

Platas vīzes apāvos,
Silā gāju doru dēt.
Sak' lācītis lūkodams:
Edz, kur bišu dējejiņš!
Būs man medus, būs man medus
Uz nākošu rudentiņ'!

Vilciņš saka uz lācīša:
Kur, lācīti, medu ņēmi
-Es uzkāpu ozolā,
Jaunu puišu dējumā.

Guli, guli, lāču māte,
Saulīt' lielu gabaliņu.
Biezi meži, platas lapas,
Saule cauri nespīdēja.

Lācis kāpa ozolā,
Bite dūra vēderā,
No tā maza dūrumiņa
Liela pumpa uzcēlās.

Lācis kāpa ozolā,
Bite dūra vēderā;
No tā viena dūrieniņa
Lācim pampa vēderiņš.
Kāp, lācīti, no ozola,
Lai skrien bite medu nest.

Atminiet, jaunas meitas,
Kas bij liepas iedobā?
Lācis kāpa liepiņā,
Medutiņa meklēdams.

Lācīt, lielais dravenieks,
Nāc, tev došu vaska ēst.
-Es neēdu vasku vien,
Ēdu skaidru medutiņu.

Lācis kāpa ozolā,
Gribē bišu medu ēst;
To lācītis nezinā,
Kad bitīte iekodīs.