Māra

Grib Dieviņš šo zemīti
Ar ūdeni slīcināt;
Mīļā Māra Dievu lūdza,
Ap galviņu glāstīdama.

Dieva dēls ganos gāja,
Zelta rīkste rociņā;
Svēta Māra pavadīja
Ar sudraba slauktuvīti.

Mīļā Māra, Piena māte,
Dod man savu labumiņu,
Lai pieniņš govīm tek
Kā no Māras avotiņa.

Dieviņš jāja, Māra brauca
Sērdieņiem panākstos.
Dieviņš deva bērus zirgus,
Māra raibas raibelītes.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kupli ozoliņi?
Dievam kalni, Mārai lejas,
Bitēm kupli ozoliņi.

Ai, mīļā Māršaviņa,
Svētī manas raibaliņas -
Dodi pienu, dodi sieru,
Dodi labu ganu zemi.

Krustu krustām puķes auga
Mīļās Māras dārziņā.
Kura meita godu tura,
Tai pin puķu vainadiņu.

No debesu nolaidos
Ar sudraba virvītēm
Mīļās Māras šūpulī,
Māmuliņas klēpītī.

Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu:
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.

Mīļā Māra rotā
Pa nama jumtu,
Meitiņu godiņu
Lūkodama:
Vai skaidras istabas,
Vai skaidri trauki?
Gan skaidras istabas,
Gan skaidri trauki!

Visu nakti negulēju,
Māras rīta gaidīdama,
Lai lācītis celdamies
Savu miegu neatdeva.

Apskaitās mīļa Māra,
Maltuvē iegājusi,
Atradusi dzirnaviņas
Pret saulīti ritinot.

Balta gāju govju slauktu,
Balta ganu izvadītu,
Balta sēd mīļa Māra
Manā govju laidarā.

Mīļa Māra govis skaita,
Vītolāi sēdēdama.
Dod, Māriņa, man gosniņu,
Kas no simta atlikās!