Mēness

Spīdi gaiši, mēnestiņi,
Nakti vērpa sērdienīte;
Tai nebija dienu vaļas,
Kungi sūta tīrumā.

Kur tecēji, Mēnestiņ',
Ar to zvaigžņu pudurīti?
Karā teku palīdzēt
Jaunajam brālītim.

Lai saulīte mirdzēdama
Bāliņam priekšā tek,
Lai sidraba mēnestiņš
Pakaļ tek sargādams.

Ei, Saulīte, Mēnestiņ,
Kur jūs skaisti mijaties:
Kur Saulīte dienu tek,
Tur vakaru Mēnestiņš.

Ei, Saulīte, Mēnestiņ,
Kur jūs skaisti mijaties:
Kur Saulīte ziemu tek,
Tur vasaru Mēnestiņš.

Saule rāja Mēnestiņu,
Kam tas gaiši nespīdēja;
Mēnestiņš atbildēja:
Tev dieniņa, man naksniņa;
Tev dieniņa ar ļaudīm,
Man naksniņa ar zvaigznēm.

Kur tu teci, Mēnestiņi,
Ar to zvaigžņu pudurīti?
- Karā eimu, karā teku
Jaunu puišu palīgā.

Kas to teica, kas redzēja,
Kad Saulīte meita bija?
Mēnestīņš, tas redzēja,
Tas nojēma vainadziņu.

Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vai ir visas vakarā;
Visas bija vakarā,
Auseklīša vien nebija:
Auseklītis aiztecēja
Saules meitas lūkoties.

Saule kūla Mēnestiņu,
Aiz radziņa turēdama,
Kam tas lēca naktī vēlu,
Kam gaismiņas nerādīja.

Mēnestiņis, karavīris,
Tecēj' dienu, tecēj' nakti:
Dienu tecēj' tīrus laukus,
Nakti rijas kuldināj'.

Gaiša bija tā naksniņa,
Kad spīdēja Auseklītis;
Vēl gaišāka tā naksniņa,
Kad spīdēja mēnestiņš.

Dieva dēli, Saules meitas
Vidū gaisa kāzas dzēra;
Mēnestiņš tecēdams -
Tas pārmija gredzentiņus.

Mēnestiņš nakti brauca,
Es Mēneša ormanīt's;
Mēnestiņš man iedeva
Savu zvaigžņu mētelīti.

Tumsiņā, vakarā
Nedrīkstēju viena iet;
Dievīņš man biedram nāca,
Mēnestiņš gaišumam.

Mēnestiņš karā jāja,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Dimantiņa zobentiņš.

Kara vīra līgaviņa
Sēd aiz galda raudādama;
Sēd aiz galda raudādama,
Karodziņu rakstīdama.
Vidū šuva sav' sirsniņu,
Iekšā krustu zeltodama,
Apkārt šuva mīļas domas,
Sidrabotu pavedienu.

Kur tecēji, Mēnestiņi,
Ar zvaigžņotu mētelīti?
- Tiem ļaudīm palīgā,
Ko bez saules strādināj'.

Spīdi spoži, Mēnestiņi,
Pār to manu tēvu zemi,
Lai redz meža lakstīgala
Sav' dziesmiņu skandināt.