Ozols

Izcēlu ozolu
Plāniņa vidū
Ar visi zariņi,
Ar pazarīši.

Punktejies, ozoliņ,
Sudrabiņa punktitēm,
Rītā jās dravenieki,
Visiem kapļi mugurā.

Silā eju, silā teku,
Silā man visi prieki:
Silā mani rudzi sēti,
Silā mani ozoliņi

Cērtiet kļavas, ozoliņus,
Apses vien necērtiet:
Drebēs jūsu valodiņa,
Ar kundziņu runājot.

Šmaugi gari ozoliņi
Pededzites maliņā;
Tur vajaga gara dzeiņa,
Gudra vīra padomiņa.

Visi tēva ozoliņi
Pret ziemeli atziluši:
Vienam kāpu galiņā,
Visus griezu launagā.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Pate bite laipas meta
Pie kuplā ozoliņa.

Kas kaitēja man dzīvot
Sava tēva zemītē:
Ar vindiņu medu smēlu
No kupliem ozoliem.

Līgo, līgo, ozoliņi,
Ar visām bitītēm:
Gan tu drīzi aizlīgosi
Kurzemnieku upītē.

Uz kalniņa ozoliņš,
Ozolā dzirnaviņas;
Bitītei viegli spārni,
Tā var viegli ritināt.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Bitīt' taisa vaska pūru
Mazajiem bērniņiem.

Bitīt, tavu daiļu meitu
Rudajām actiņām;
Spīd actiņas tīra zelta
Caur ozola lapiņām.

Ķis, kaziņa, kārklu grauzt,
Negrauz āra ozoliņu:
Lai stāv āra ozoliņš,
Kur bitītei uzmesties,
Kur bitītei uzmesties,
Kur vējiņam atpūsties.

Es atradu ganīdama
Birzē kuplu ozolīnu;
Auni kājas, mans brālīti,
Būs bitītes iešuvušas.

Izkurtējis ozoliņš
Gaida bites ielienot;
Bišu saime gudra saime,
Sametās virsaunē.

Ai, bitite vīvaliņa,
Kur mēs abas vīvinam?
Vīvinam ozolā,
Jaunu puišu dējumā.

Kas tur mirdz, kas tur spīd
Caur ozolu zariņiem?
Dravinieku dēliņam
Vasku cimdi rociņā.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kupli ozoliņi?
Rudziem kalni, miežiem lejas,
Bitēm kupli ozoliņi.

Es apkalu ozoliņu
Sudrabiņa nagliņām:
Bitītei zemas kājas,
Lai neslīd staigājot.

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi meža virsotnītes:
Bāliņam rokas sala,
Ozoliņu stādinot.

Kur, bitīte, tu dzirdēji,
Dravinieku gav'ļojam?
-Es dzirdēju vecumā,
Smuidrajā ozolā.

Ai, ozoli, ozoliņi,
Maksā manu dējumiņu!
Jau skaidiņa sapuvusi,
Vēl bitite nelīdusi.

Nevienam es neteikšu,
Ko atradu ganīdama;
Bāliņam vien pateikšu,
Bites dzied ozolā.

Ozolītis, zemzarītis,
Kupls auga līdumā;
Cik dravnieku garām gāja,
Tik pacēla cepurīti.

Es izgāju pa lejām,
Pa ozolu ēniņām,
Skrej, bitīte, sasit spārnus
Pa ozolu zariņiem!

Zinu, zinu, bet nesaku,
Kur aug zaļi ozoliņi:
Aiz kalniņa ozoliņi,
Ciemā jauna dējējiņ'.

Es nocirtu pagalmā
Tēvu tēvu ozoliņu;
No celmiņa kokles šķēlu,
No zariņa stabulītes,
No tā paša viducīša
Bišu dravu iztaisīju.

Ai zaļais ozoliņ,
Tavu smuidru augumiņu:
Simtu asu dzeini vilku,
Vēl nesniedzu virsotnīti.

Ozoliņš gauži raud,
Garām jāja dravenieks;
Neraud' gauži, ozoliņ,
Tā ir tava paša vaina.

Ozolīti, zemzarīti,
Kam tu augi lejiņā?
Bites tevīm pāri skrēja,
Dravinieki garām gāja;
Puiši tavas saknes mina,
No kalniņa tecēdami.
Vēl meitiņas zarus lauza,
Kalniņā stāvēdam's.

Kam tie der veci puiši,
Kam tie veci ozoliņ'?
Veci puiši vilkiem der,
Ozoliņi bitītēm.

Neraugies, tautu meita,
Uz manām kājiņām,
Paskaties siliņā
Manis dētu ozoliņu.

Šūn, bitite, melnu krēslu
Ozoliņa zariņā,
Tur tu pate atsēsies,
Dravinieku mielodama.

Vakar viju stipru virvi,
Šodien kāpu ozolā;
Līdzko kāpu ozolā,
Bites klupa cekulā.