Pērkons

Pērkonam traka daba,
Saspārdīja ozoliņu,
Saspārdīja miltu sieku,
Triju rītu malumiņu.

Pērkons spēra ozolā
Deviņiem zibeņiem:
Trīs zibeņi celmu skalda,
Seši skalda galotnīti.

Pērkonim melni zirgi,
Ar akmeni nobaroti,
Dzer sudraba ūdentiņu
Tēraudiņa silītē.

Pērkons jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Tā maliņa dunēt dun,
Kur pērkoņa pieguļnieki.

Pērkons jāja precībās,
Saule gāja vedējos;
Saules meitas apsedzās
Ar sudraba villainīti.

Pērkonīša vedekliņa
Augsti vien ducināja;
Ne tai mirka zelta pušķi,
Ne sudraba ielociņi.

Pērkons vede vedekliņu,
No Vāczemes pāriedams.
Ved, pērkon, šai zemē,
Še ir labi klajumiņi.

Pērkonam četri dēli,
Visi četri amatnieki:
Divi sita vara bungas,
Divi šķīla uguntiņu.

Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibināja.

Aiz kalniņa dūmi kūpa,
Kas tos dūmus kūpināja?
Pērkons spēra, zibens meta,
Akmeņam dūmi kūpa.

Irbe svelpa, Pērkons grāva
Viņā pusē Daugaviņas,
Kas irbei irklu deva,
Kas pārcēla Pērkonīti.

Mēness jēma Saules meitu,
Pērkons jāja panākstos;
Izjādams, pārjādams
Sasper zelta ozoliņ'.

Sper, Pērkoni, kad sperdams,
Nesper Jāņu vakarā:
Tev pieder viss gadiņš,
Man tik Jāņu vakariņš.

Pērkons šķīla uguntiņu
Sausas egles galotnē;
Dieva dēli samirkuši,
Jāņu zāles lasīdami.

Zāļu dienas vakarā
Pērkons Jāni stipri rāja:
Kam tas nāca tautiņās
Nepušķotu cepurīti.

Ko, Pērkoni, tu domāji,
Uz zobena atspiedies?
Vai tu gribi pekles tumsu,
Vai zemīti saskaldīt?

Pērkonīti, pērkonīti,
Ej garām šai vietai,
Nedar' skādes mājiņai,
Ne manai druviņai.

Rāmi, rāmi, patapdamis,
Nāk no jūras pērkoniņis,
Nemaitāja ievas ziedus,
Ne arāja gājumiņu.

Pērkonīši, pieci brāļi,
Ko tā jūsu māte dara?
Mūsu māte sietus pina,
Smalki lieti jāsijā.

Ei, pērkoni, vecai tēvs,
Ko tās tavas meitas dara?
- Manas meitas pūru loka,
Pušķo baltas villainītes.

Pērkoņam visa zeme,
Man deviņi bāleliņi;
Šķir, Dieviņ, lietus tūci
Deviņiem gabaliem!

Man izgāja šī vasara,
Ar Pērkoni baroties:
Viņš man' sauca zemes kurmi,
Es - debešu graudējiņš.

Ko dosim Pērkonam
Par vasaras graudumiņu?
- Lasti rudzu, lasti miežu,
Pusbirkava apinīšu.

Pērkonītis ducināja
Visu garu vasariņu;
Nu dūc mana istabiņa
Mārtiņdienas vakarā.

Lai tas mira, kam bij vaļa,
Man nebija patapiņas:
Man jāiet pār Daugavu
Pērkoņam ložu liet.