Nebēdā, bāleliņi,
Ka paliksi parādā:
Silā viena šmuidra priede,
Tā parādus aizmaksās.
Nenāk meitas pie manim,
Teic manim daudz parādiņ'.
Viena priede siliņā,
To parādu maksašu.
Šī priedīte zemu dēta
Tur piesēdu raudādama:
Šās priedītes dējējiņš
Noņems manu vainadziņu.
Tievu, tievu, garu, garu,
Es dzeiniti nosaviju,
Ka vareju svētu rītu
Priežu virzu lidināt.
Dēju priedi, dēju egli,
Vēl izdēju ozolīnu;
Skudrai priede, dzenim egle,
Bitei vēra ozolīnis.
Šuj, bitīte, ko šūdama,
Šuj man vaska kamaniņas,
Lai es braucu siliņā
Priedēm galus līdzināt.
Es izdūru sila priedi,
Rakstīt vien nemācēju;
Gan bitīte norakstīs
Medaināmi kājiņām.
Šķiraties, priežu meži,
Dravnieks veda līgaviņu:
Samta cimdi, vaska kurpes,
Sudrabiņa vainadziņš.
Uz priediti zaini vilku,
Uz meitām kājas avu:
Siliņā šmaugas priedes,
Nāburgos dailas meitas.
Vai priedīte, vai eglīte,
Ko es tev ļauna riebu?
Vienu mizu vien norāvu,
Drava koku dāvādams.
Dravinieka dēliņš biju,
Meža sarga meitu ņēmu:
Meža sarga meita zina,
Kur tās doru priedes stāv.
Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie zaļie ozoliņi?
Priedēm kalni, eglēm lejas,
Bitēm zaļi ozoliņi.
Priedit' deju siliņā,
Māsa nesa launadziņu.
Tev, māsiņ, ta priedite
Par launaga nesumiņu.
Visu dienu sasēdēju
Sila priedes galiņā:
Nedrīkstēju galu cirst
Bez vecaja bālēliņa.
Siliņā priedi deju,
Uz otrās lūkojos:
Vairak man ta otra mīļ,
Ne ta pati dejama.
Vij, tētiņ, man dzeinīti
Tievu tievu, garu garu,
Ka varēju siliņā
Priežu virsu lidināt.
Smalku skuju priedit dēju
Tīrumiņa maliņā,
Tur bitite ielīgoja
Ar to vasku riteniti.
No ta vasku riteniša
Naudiņā iekūlos,
|
