Kuries, mana uguntiņa,
Kad es labs kūrējiņš;
Ne uguns nekuras,
Kad nav laba kūrējiņa.
Kā, bitīte, tu ieskrēji
Degošā siliņā?
Vai nebija āriņos
Rakstīto ozliņu?
Dūmi kūp meži deg,
Kas tos mežus dedzinaja?
Bitit mežus dedzinaja,
Klajumiņu gribedama.
Dūmi kūp, sili deg,
Bite tek raudadama;
Niraud gauži tu, bitite,
Neba tavi nami deg.
Sūtīt sūta meža bite
Lauku bitei grāmatiņu,
Lai ziediņu tā neņēma
Degošā siliņā.
Nāciet, ļaudis, skatīties,
Ko dar` Jānis aplokā:
Jānīts cērt kļava malku,
Ar ko guni kurināt. Kas vizēja, kas mirdzēja
Viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu,
Savus bērnus gaidīdams. Kas tur kūra uguntiņu
Viņā upes maliņā?
Jānīts kūra uguntiņu,
Pēterīti kaitināja. Uguns puisi, Jāņa nakti
Dedzin' gaišu uguntiņu:
Es tev došu raibus cimdus,
Izrakstītu nēzdodziņu.
Bite kliedza,
Bite brēca:
Silii deg,
Siliņi deg!
Sadegs salds
Medutiņš.
Meži deg, dūmi kūp,
Bite raud asarām;
Neraud' gauži tu, bitīt,
Niedres deg jūrmalā.
Atskrien bitit' raudadama,
Sak', ozolis nodegot.
Skrien, bitit, nemelo,
Gruži dega siliņā.
Skrej, bitite, lauz galviņu
Degošā siliņā,
Kam tu manu dējoliti
Skabargainu nosmādeji.
Es iekūru jāņuguni
Pašā kalna galiņā,
Lai redzēja Jāņa bērni,
Lai tie nāca sētiņā.
|
