Upes

Kas stāvēja bez kājiņu,
Kas tecēja negrožots?
- Migla stāv bez kājiņu,
Upe tek negrožota.

Līku loku upe tek,
Zaru zaru Daugaviņa:
Upe kārklu pieaugusi,
Daugaviņa ozoliņu.

Upe tek čīkstēdama,
Daugaviņa skanēdama:
Upītē kārkli čīkst,
Daugavā sudrabiņš.

Visa upes klusu tek,
Mūs' upīte skanēdama:
Citas upes dūņas nes,
Mūs' upīte sudrabiņu.

Kalniņā ievas zied,
Lejiņā upe tek;
Kalnā kāpu pušķoties,
Lejiņā mazgāties.

Sidrabiņa upe tek
Garām manu glāžu logu;
Tur es savus sārtus vaigus
Ik rītiņu nomazgāju.

Uz Ventiņas laba dzīve,
Tur migliņa ilgi stāv:
Var miedziņu izgulēt,
Var darbiņu padarīt.

Kas kaitēja nedzīvot
Gaujas līču malīnā:
Baltu vilku mugurā,
Mellu mērcu ūdenē.

Strauja, strauja upe tek
Gar bāliņa namdurvīm:
Ne tur var laivu laist,
Ne kumeļu dzirdināt.

Kas kaitēja nedzīvot
Upmaliešu meitiņām:
Pašas guļ dienavidu,
Straume kreklus balināja.

Kas kait Rīgas meitiņām
Raibus cimdus neadīt?
Gauja vērpa dzīpariņus,
Daugaviņa šķeterēja.

Upe, upe, meita, meita -
Abas vienu daiļumiņu:
Tek upīte riņķodama,
Iet meitiņa dziedādama.

Upe, upe, meita, meita,
Abas vienu daiļumiņu:
Upe nesa sīkas olas,
Meita zīļu vainadziņu.

Tevis dēļ, straujupīte,
Nenāk mani bāleliņi,
Zina tevi celiņā
Dienu nakti līgojot.

Plata upe, šauras laipas,
Pāri teku drebēdama:
Stīgu dzenis mugurā,
Vaska ripa padusē.

Strauja upe, balti oļi,
Vidū kuplis ozoliņš;
Straume nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm.

Ai, Ventiņa, Abaviņa,
Līdz` balciņus vizināt,-
Šogadiņ namu taisu,
Citu gadu istabiņu.

Vai upīte vien tek strauji,
Strauji tek Daugaviņa,
Strauji tek Daugaviņa
Gar ozolu līcīšiem.

Upe tek skanēdama
Sīkajām podziņām;
Eit', brālīši, atnesat,
Mazajai māsiņai.

Upīt' tecēj' čurkstēdama
Smalkajām pērlītēm;
Iesim, meitas, salasīt,
Šūsim pērļu vainadziņ's.

Kas kaiš man nedzīvot
Gaujas kalna galiņā?
Pati Gauja man arama,
Gaujas kalni ecējami.

Uz Daugavas es dzīvoju,
Uz Daugavas auzas sēj',
Sēju laivu pie niedrītes,
Pie auziņas kumeliņ'.
Niedra tura manu laivu,
Auza valda kumeliņ'.

Sīku loku upe tek,
Zaru, zaru Daugaviņa.
Upe loku pieņēmuse,
Daugaviņa dvēselīšu.

Daugaviņa, melnacīte,
Melna tek vakarā.
Kā tā melna netecēs,
Pilna dārgu dvēselīšu.

Straujupīte garām tek,
Mani līdzi aicināja.
Diezgan tev sīkakmiņu
I bez mana augumiņa.

Straujupīte tecēdama
Mani līdzi aicināja.
Tec, upīte, viena pate,
Tev ir daudz līkumiņu.

Ko tu gaidi, oša laiva,
Daugaviņas maliņā?
- No ziemeļa vēju gaidu,
No Vāczemes īrējiņu.

Kļava lapa lielījās
Vīru nest pār Daugavu.
Vai tu traka, kļava lapa,
Kur tu vīru pārnesīsi!

Nevar vaira, nevar vaira,
Jau varīte pievarēta;
Nevar vaira laivā braukt,
Jau Daugava izsusēja.

Izsīkusi Daugaviņa,
Zaļa maura pieaugusi;
Eita, mani bāleliņi,
Taisāt govju laidariņu.

Līkumaina upe tek,
Tā grib mani līdzi ņemt.
Tec, upīte, viena pati,
Es nevaru līdzi iet,
Es nevaru līdzi iet,
Man mājās tēvs, māmiņa.

Tec, upīte, tecēdama,
Kur tu tālu aiztecēsi?
Tu uz jūru aiztecēsi,
Manis vairs neredzēsi.

Droši bridu šauru upi,
Baili bridu Daugaviņu,
Tur noslīka mans brālītis,
Kumeļā sēdēdams.

Tec, upīte, upītē,
Steidzies ātri jūriņā;
Jūriņā dziļš ūdens,
Tur tev viegli nolīgot.

Nākat, ļaudis, skatīties,
Brīnumiem brīnīties,
Brīnumiem brīnīties -
Venta auda audekliņu:
Niedras šķieti, putu nītes,
Saules meita audējiņa.

Kalnā kāpu skatīties,
Kā raženi upe tek:
Melni, melni viļņodama,
Baltas putas līgodama.

Kalnā kāpu skatīties,
Kā raženi upe tek:
Pa malām zelts tecēja,
Vidū rit sidrabiņš.

Visas upes cauri jāju,
Daugaviņu nevarēju,
Daugaviņu nevarēju,
Tā bij pilna dvēselīšu.

Strauji tek Daugaviņa,
Dažu grūda dibinā:
Tur guļ dažš kunga kuģis,
Dažs māmiņas auklējums.

Sudrabiņa upe tek
Caur zaļo priežu mežu;
Būtu zelta tecējuse,
Kaut skujiņas nebirušas.

Teci, teci, līčupīte,
Sijādama, rotādama:
Sijādama zeltu nes,
Rotādama sidrabinu.

Teci, teci, Daugaviņa,
Sijādama, niekādama:
Teci, zeltu sijādama,
Sidrabiņu niekādama.

Lieli ļaudis lielījās
Lielas upes maliņā;
Ir es arī lielījos,
Pie ezera stāvēdama.

Gana grūti, gana viegli
Ezermala meitiņai!
Pusrītiņ' gailis dzied,
Visu nakti gaigaliņ'.

Jauni puiši, jaunas meitas,
Izsmeliet Daugaviņu!
Daugaviņas dibinā
Divi zelta gabaliņi.

Ai, Daugava, Daugaviņa,
Tu asaru dzērējiņa:
Daža māte dēlu raud,
Daža māsa bāleliņu,
Daža laba mātes meita
Noraud savu arājiņu,
Noraud savu arājiņu,
Savu maizes devējiņu.

Upe, upe, Gauja, Gauja,
Valdi savu straujumiņu:
Daža laba mātes meita
Noraud savu arājiņu.

Metiet ziedus, kur metiet,
Ventā ziedus nemetiet,
Ventā ziedus nemetiet,
Rumba rāva dibenā.

Ozols nāca par Daugavu
Ar visām bitītēm;
Divi jauni dravenieki
Pakaļ nāca raudādami.

Sidrabiņa upe tek
Līkumiņu līkumiem,
Visapkārt augsti kalni,
Visapkārt zaļi meži.

Sudrabota upe tek
Caur zaļaju eglieniņu;
Būt' sudrabu sasmēlusi,
Kaut skujiņas nebirušas.

Kas kaitēja Daugavai,
Tecēj' dienu, tecēj' nakti:
Dienu nesa sudrabiņu,
Nakti zeltu ritināja.
Tur būs man pūra lāde,
Tur būs pūra ielociņi.

Līdz pusei Daugaviņa
Sudrabā vizuļo.
Iemetam zelta slotu,
Lai tā visa vizuļo.

Līču loču upe tek,
Zelta zirņa meklēdama;
Zelta zirnis patecēja
Zem sudraba sakārnīša.

Dzied, māsiņa, neziņģē,
Lai ziņģē bāleliņš;
Tec, Ventiņa, nevindo,
Lai vindo Daugaviņa.

Saka Ogre tecēdama:
Mīsimies, Daugaviņa!
Nesamija Daugaviņa,
Ogrei lieli līkumiņi.

Daugaviņa lielījās
Rīgas pili neredzēt;
Tek pa labi, tek pa kreisi,
Rīga krasta maliņā.

Kas kaitēja nedzīvot
Lielas upes līcītī:
Upe nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm.

Venta nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm:
Brīžam lauza sīku ledu,
Brīžam sīku sudrabiņu.

Smagi, smagi Venta krāca
Miglainā rītiņā.
Eit, brāliši skatities,
Kādu koku Venta nesa.
Venta nesa ozoliņu
Ar visām bititēm.
Dravinieka duj' bāliņi
Tek gar Ventu raudadami.

Strauja, strauja upe tek
Gar bāliņa namdurvīm.
Eita, brāļi, raugaties,
Ko ta strauja upe nes.
Ta nes zaļu ozoliņu
Ar visām bititēm.

Daugaviņa lielījās,
Līkumiņa nemetot.
Es tavā līkumā
Dažu rītu noganīju.

Upīt' saka tecēdama:
Man nav viena līkumiņa;
Daža laba siena kaudze
Guļ tavā līkumā.

Ai, upīte, olainīte,
Tavu daiļu līkumiņu:
Citā sēju miežus, rudzus,
Citā stādu apentiņus.

Vai tie mūsu Gaujas līči
Visi lieti nederēja?
Pate Gauja zeltu nesa,
Gaujas līči sudrabiņu.

Venta nesa ozoliņu
Ar visām bititēm
Ozols gāja līgodams,
Bitit' gāja raudadama.

Gauja, Gauja tu, upīte,
Tu asaru rijējiņa:
Gauja nesa ozoliņu
Ar visām zīlītēm;
Dravlenieku meitenīte
Tek gar Gauju raudādama.

Bišu tēvs gauži raud
Raud Gaujiņas maliņā:
Gauj' aiznesa to ozolu,
Kurā spiedz bišu bērni.

Ozoliņi, zemzarīti,
Kam tu augi lejiņā?
Upē tavas zīles bira,
Garām jāja dravenieki.

Lai bij jauki, kur bij jauki,
Jauki Gaujas līcīšos:
Te dziedāja tautu meitas,
Lakstīgalas piebalsoja.

Ai, upīte, olainīte,
Tavu greznu līkurniņu!
Visapkārt ievas zied,
Vidū saule ritināja.

Atminat, veci ļaudis,
Kas aug upes maliņā?
Smuidri bērzi, melni alkšņi
Aug upītes maliņā.

Trīs dieniņas sastaigāju
Gar upmalu raudādama:
Baltas puķes upē zied,
Pāri tikt nevarēju.