Vainadziņš

Godam dzimu, godam augu,
Godam gribu padzīvot;
Ar godiņu noņemat,
Tautas, manu vainadziņ`.

Dedzi gaiša, uguntiņa,
Tu dzisīsi šovakar;
Vizi, manu vainadziņu,
Tev` noņems šovakar.

Sācin vien es iesāku
Vainadziņu darināt,
Neļauj vairs sveši ļaudis
Līdz galam darināt.

Dārgs bij mans vainadziņš,
Ne ar zeltu atpērkams:
Mātes mātes darināts,
Māmulītes dāvināts.

Pie liepiņas kājas āvu,
Liepā kāru vainadziņu.
No liepiņas ziedi bira,
No vaiņaga sudrabiņš.

Saules meita Bārbaliņa,
Samijam vainugiem!
Tavs bij zelta zīlītēm,
Mans sudraba lapiņām.

Aiz Daugavas lieli meži
Dzeltenām galotnēm.
Es, pa vidu staigādama,
Viju zelta vainadziņu.

Tev, eglīt, piederēja
Visu mūžu zaļi svārki;
Tev, māsiņ, nepiedera
Visu mūžu vainadziņš.

Dedzini, brālīti,
Trejžuburu sveci:
Nu tautas māsiņai
Vainagu ņems.

Es, māsiņ, tev piesaku,
Nevij apšu vainadziņa;
Trīsēs tava valodiņa,
Ar tautām runājot.

Ai, māsiņ, burzgalīt,
Tavu skaistu vaiņadziņu,
Labāk vīru piecietusi.
Ne tik skaistu vaņdziņu.

Caur ābeļu birzi gāju,
Rokā nesu vainadziņu:
Ābelei asi zari,
Saplēš manu vainadziņu.

Man māsiņas tā nav žēl
Kā māsiņas vainadziņa;
Māsiņai staigajot,
Spīdēj` visas sētmalītes.

Kur, Saulīte, tu tecēsi,
Kur tu kārsi vainadziņu?
Tur tu kārsi vainadziņu,
Kur deviņas upes tek.

Pinu, pinu, nenopinu
Ābeļziedu vaiņadziņu,
Abeļziedu vaiņadziņš -
Grūts rnūžiņš dzīvojot.

Vainag, manu vainadziņu,
Bišu spārnu vieglumā;
Apsien mani baltautiemi,
Linu mārka grūtumiem.

Ailu, manu vainadziņu,
Vairāk zelta, ne sudraba!
To noņēma dēlu māte
Kā saulīte rīta rasu.

Kur es kāru cepurīti,
Tur pakāri vainadziņu.
Es paņēmu cepurīti,
I paņēmu vainadziņ`.

Es dzīros šavasaru
Mergiem vīti vainadziņu;
Augsti zied oši, kļavas,
Nevar mergu salasīt.

Kas spīdēja, kas vizēja
Rudzu lauka maliņā?
Tur māsiņa rudzus sēja,
Spīd vizuļu vainadziņš.

Tev, liepiņa, platas lapas,
Apsedz mani migliņā,
Lai migliņa nesabira
Manā zīļu vainagā.

Ejam, bērni, pļaviņā,
Sēžamiesi pulciņā:
Novīsim vainadziņu,
Ar ko Jāni sagaidīt.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura meita, kura sieva:
I meitai, i sievai
Zaļi ziedu vainadziņi.

Pinat, meitas, vainadziņus
Jāņa dienas vakarā:
Kam būs greznis vainadziņš,
Tā Jānīša līgaviņa.

Viju Jāņu vakarā
Dārza puķu vainadziņu:
No rozēm, magonēm,
No skaistām klinģerēm.

Aplīgoju ap Jānīti
Savu puķu vainadziņu;
Dieviņš zina, citu gadu
Būs puķīšu vai nebūs.

Es saviju vainadziņu
No zemeņu ziediņiem;
To uzliku galviņā,
Jāņu nakti līgodama.

Jānīts manu vainadziņu
Koku galā vicināja;
Es Jānīša kumeliņu
Ērkšķu krūmu dancināju.

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu:
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš.

Mežā dzimu, mežā augu,
Mežā mūžu nodzīvoju;
Mežā mans vainadziņš
Oša lapu darināts.

Es saviju vainadziņu
Trejdeviņi ziediņiem;
To paņēma tautu dēls
Pašā Jāņu vakarā.

Es nopinu vainadziņu
No tiem pura vaivariem;
To uzliku Jānīšam,
Lai tas reibtu nepiedzēris.

Es nopinu Jāņu nakti
Rudzu puķu vainadziņu,
Gribēdama skaidru vīru,
Tīru rudzu maizi ēst.

Man pazuda gredzentiņš
Pašā Jāņu vakarā;
Gredzentiņu meklēdama,
Vainadziņu pazaudēju.

No druviņas pāriedama,
Vārpu viju vainadziņu;
To pārnesu māmiņai
Par launaga nesumiņu.

Saule pina vainadziņu,
Ozolā sēdēdama;
Pin, saulīte, dod man vienu,
Man jāiet tautiņās!

Krustiņiem, celiņiem
Tautu meitas vainadziņš;
Tie krustiņi, tie celiņi
Pieviļ manu bāleliņ`.

No vainaga es pazinu,
Jauna, jauna tā meitiņa:
No vainaga ziedi bira,
No acīm asariņ`s.

Anniņai, māsiņai,
Šķībi stāv vainadziņš,
Ne vakara negaidīs,
Pagalam nokritīs.

Vai tā mana viegla diena
Zem vainaga gulējusi?
Kā nocēla vainadziņu,
Tā nocēla vieglu dienu.

Muļķu, muļķu, tu, māsiņa,
Atdevusi vainadziņu;
Atdevusi vainadziņu
Pret vecām lupatām.

Kariet manu vainadziņu,
Kur actiņas neredzēja;
Acs redzēja, sirds sāpēja,
Galvā likti nedrīkstēju.

Pie ābeles sagšu kāru,
Pie eglītes - vainadziņu:
Lai tas mans vainadziņš
Līdz vecuma nenobirst.

Puķu pinu vainadziņu,
Sudrabiņu taupīdama;
Sudrabiņu sataupīju
Mazajai māsiņai.

Ja būs laba māsīciņa,
Došu savu vainadziņu;
Ja būs kāda šķeterīte,
Likšu pūra dibenā.

Valkā labi, jaunā māsa,
Vecās māsas vainadziņu;
Vecā māsa, tā bij gudra,
Tā ar godu novalkāja.

Vainadziņa vijējiņa,
Kur vaiņaga loku liki?
- Es pakāru liepiņā,
Lai vij citas tautu meitas.

Sila malu tecēdama,
Kronīt' nesu rociņā,
Lai to man nenorāva
Sila doru dējējiņ'.

To celiņu rītā gāju,
To celiņu vakarā;
Pa to pašu aiztecēja
Manis zīļu vainadziņš.

Uz Kurzemi, uz Kurzemi
Mans vizuļu vainadziņš;
Vidzemnieki, bāleliņi,
Nāk pakaļ raudādami.

Bitīt' spārnus šķindināja
Garām manu vainadziņu:
Gribēj' mani ieprecēt
Dravenieka dēliņam.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Bitīt' šuva zelta kroni
Mazajai māsiņai.

Sarkanais āboliņ,
Kādēļ šogad vēlu ziedi?
Nebūs medus bitītēm,
Ne vainaga galviņā.

Kas kaitēja nedzīvot
Dravinieka līgavai:
Bišu spārnu lindraciņi,
No vaskiem vainadziņš.

Ceļa malas dāboliņš
Nekam lielis nederēja:
Ne bitīte ziedu vilka,
Ne pin meitas vaiņagā.

Es uzliku Jānīšami
Zaļozola vainadziņu,
Lai tas auga, lai zaļoja
Kā zaļais ozoliņš.

Es uzliku Jānītim
Ozoliņa vainadziņu,
Lai Dievs dod Jānītim
Ozoliņa stiprumiņu.

Appušķoju Jāņa tēvu
Ar ozola vainadziņu,
Lai tam auga kumeliņi
Zemi, resni kā ozoli.

Appušķoju Jāņu māti
Liepu lapu vaiņagiem,
Lai tai auga daiļas meitas
Tā kā liepas kalniņā.

Kas tur spīd, kas tur viz
Ozoliņa zariņā?
Tie bāliņa vaska cimdi,
Mans vizuļu vainadziņš.

Bitenieka līgavai
Griķu vainags galviņā,
Griķu vainags galviņā,
Vaska kurpes kājiņā.