Vilks

Vilkam labi, vilkam labi,
Ne tam ratu, ne ragavu:
No kalniņa uz kalniņu,
No jēriņa pie sunīša.

Kur, vilciņ, krapšķināsi
Ar tiem kaula zābakiem?
- Uz lejniekiem krapšķināšu,
Lejniekiem gobas ņemt:
Citam jērus, kazlēniņus,
Citam mazus kucēniņus.

Kur, vilciņi, cencerēsi,
Kaulu pieši kājiņās?
- Uz jūriņu, uz jūriņu
Mencu kaulus kripšķināt.

Kam, ganiņi, nedzināt,
Kur vakar dzīrātiesi
Vilciņš gauži noraudāja,
Uz cintiņas tupēdams.

Kal, kalēj, ko kaldams,
Nokal man atslēdziņu,
Vilkam mute jāaizslēdz,
Lai ganiņu neklidzina.

No tālienes es pazinu,
Kāds vilkam mundieriņš:
Zili, īsi kamzolīši,
Melni samta zābaciņi.

Ar vilciņu Rīgā braucu
Tēvam pirkti tabaciņu,
Skrej vilciņš, grab ratiņi,
Es pātagu švīkstināju.

Ar vilciņu Rīgā braucu
Tēvam pirkti tabaciņu;
Nopirk' lapas, nopirk' dēli,
Nopirk' pašu griežamo.

Vilciņš gāja pār ežiņu,
Āža ragu taurēdams;
Āža raga nebij žēl,
Paša āža gan bij žēl.

Vilciņš būdu darināja
Biezajā eglājā;
Kad atnāks miglas rīts,
Jēriem brauks ormaņos.

Vilciņš savus zābaciņus
Niedrainē balināja,
Niedrainē balināja,
Rāviņā noskaloja.

Vilkam labi, vilkam labi,
Ne tam ratu, ne ragavu;
Saslien savas stāvas ausis,
Iet pa silu taurēdams.

Vai, dieviņi, vai, dieviņi,
Vilkam liela tēvu zeme:
Visi krūmi, pļavas stūri -
Viss vilkam piederēja.

Kas vilkam miežus sēja,
Kas stādīja apenīšus?
Ik vakarus gavilēja
Smalkā priežu siliņā.

Vaicā lapsa uz vilciņa,
Kur, vilciņ, tauri ņēmi:
Ik vakara gavilēji
Smalkā priežu siliņā.

Vilciņam kāzas bija
Pašē lapu laiciņē;
Pieci vilki panākstē,
Lācis galda galiņē.

Vai, dieviņi, vai, dieviņi,
Vilkam liela tēvu zeme:
Visi krūmi, upes loki -
Visi vilka novadiņi.

Tek vilciņis smilkstēdamis
Garām manu kumeliņu;
Vilciņam kaula zobi,
Man tērauda kumeliņis.

Ar vilciņu mežā braucu,
Lielu krāvu vezumiņu.
Velc, vilciņi, raudādams,
Kam apēdi kumeliņu.

Lieli vilki, mazi vilki
Vāvuļot vāvuļoja:
Lieli vilki ī - ī - ī,
Mazi vilki ņigu, ņegu.

Meža māte man sacīja,
Nava labi mežā iet:
Vilciņš, junka, tek pa mežu,
Azaidiņu meklēdams.

Aiz Daugavas dori dēju,
Cirv's iekrita Daugavā;
Vecainē sienu pļāvu,
Vilks apēda kažociņu.

Ai, vilciņ, ai, vilciņ,
Tu uzaugi nerājams:
Dienu ganus kliedzināji,
Nakti suņus kaucināji.

Kas vilkam vīzes lieca,
Kas aukliņas darināja?
Ik vakaru stabulēja,
Sila malu staigādams.

Vilciņš kliedza, vilciņš brēca,
Vilkam bērni nosaluši:
Vilkam bērni iekrituši
Dziļajā kupenā.

Vilka māte gauži raud,
Nemāk bērni stabulēt;
Lācīšim dlv' bērniņi,
Abi lieli dravenieki.

Kur, vilciņi, čunčināji,
Kaula pieši kājiņās?
- Uz jūrmali čunčināju
Zvejnieciņus apraudzīt.

Kur tu teci, vilku māte,
Vieni sāni nosviluši?
Tec uz Rīgu, vilku māte,
Pasmīdini Rīgas kungus.

Rīgas kungi gauži raud, -
Vilks iekrita Daugavā;
Tā neraud laba vīra,
Kā raud tāda jēru zagļa.

Pieci vilki danci veda
Ap to vienu siena kaudzi;
Citam aste kā kodeļa,
Citam ausis kā lemeši.

Pieci vilki vilku vilka
Pa slidenu ezeriņu;
Otri pieci brīnījās,
Kā tie pieci stīvējās.

Pieci vilki vilku vilka
Pa slidenu ezeriņu;
Visi pieci nepavilka,
Astes vien kustināja.

Pieci vilki vilku vilka
Pa slidenu ledutiņu;
Div' bij kalti, trīs nekalti,
Visi pieci pārtecēja.

Ai, vilciņ, ai, vilciņ,
Tu jau biji nekristīts:
Kurš vien tevi ieraudzīja,
Visi tevi ulināja.

Skaiti, vilks, pātarus!
- Es, tēvs, nemāku:
Kazuļi, jēruļi,
Tie mani pātari.

Vilciņš kliedza, vilciņš brēca,
Vilkam kājas apsalušas,
Vilkam kājas apsalušas,
Purvus, mežus bradājot.

Adiet, meitas, ko adiet,
Vilkam zeķes noadiet:
Vilkam kājas nosalušas,
Dziļu sniegu bradājot.

Vilka māte, nabadzīte,
Bažīties bažījās:
Izstellēj'se savus bērnus
Bez cimdiņa medībās.

Vilciņš kliedz, vilciņš brēc,
Vilkam bērni nosaluši.
Nosalst daži rātes kungi,
Ne vēl tādi jēru zagļi.

Kur, vilciņ, tu tecēsi
Ar tiem kaula nadziņiem?
- Tek' uz Rīgu sūdzēties,
Suņi manu ādu plēsa.

Ar vilciņu mežā braucu,
Krāvu lielu vezumiņu;
Velc, vilciņ, raudādams,
Kam apēdi kumeliņu!

Jūs, bērniņi, nezināt,
Kāds vilkam mundieriņš:
Zili, īsi kamzolīši,
Melni samta zābaciņi.

Sprēdiet, meitas, ko sprēžat,
Vilkam bikses nosprēdiet:
Vilkam bikses nodilušas,
Sila malu ložņājot.