Vilciņš zaķi aicināja
Sava dēla raudzībās.
- Ietin ietu, neliegtos,
Nav man goda kamzolīša.
Mani goda kamzolīši
Paegļos sadeguši...Jāņu tēvs bēdājās,
Zaķi miežus noēduši;
Tas ir labi, tā vajaga,
Kam miestiņu nebrūvēja. Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur baltais zaķis guļ:
Aiz upītes kalniņā,
Sīkā kārklu krūmiņā.
Lai bij labi, kam bij labi,
Zaķīšam tam bij labi:
Vai bij ziema, vai vasara,
Pelēks kažoks mugurā.
Zaķīts raud raudādams -
Kur būs ņemt līgaviņu?
Ņem, zaķīti, līgaviņu
No vāveres meitiņām! Sniegi, vēji putināja,
Meža zvēri kāzas svin:
Lūsīts ņēma caunes meitu,
Zaķīts - sila vāverīti.
Pieci brieži man arami,
Sešas stirnas ecējamas;
Ko darīja zaķa bērni,
Ka žagaru nelasīja?
Zaķis līda līdumiņu,
Lapsa pirti kurināja,
Dzenis kala tipu, tapu,
Raibi svārki mugurā.
Kam tie meži, kam tie sili,
Kam tie silu paugurīši?
Meži bija zaķīšiem,
Paugurīši bitītēm.
Kas tur kliedza, kas tur sauca
Aiz Daugavas siliņā?
Zaķīts pūta ledus tauri,
Ziemassvētkus vēstīdams.
|
