 | Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |
|
1991. gadā, kad Godmaņa padomnieki ar Gintu Margu priekšgalā runāja par t.s. balto naudu jeb pārejas naudu, kas būtu ieviešama, lai pakāpeniski padarītu mūsu naudas sistēmu neatkarīgu no PSRS rubļa, paralēli lielā slepenībā tika veikti priekšdarbi jaunās Latvijas naudas sagatavošanai. Latvijas Bankas prezidents tobrīd bija Pāvils Sakss jāteic, visai neveiksmīgi izvēlēta kandidatūra. Jaunās naudas koncepcijas izstrādē piedalījās Godmaņa vietnieks ekonomiskajos jautājumos Arnis Kalniņš, Augstākās Padomes deleģētais Imants Daudišs, deputāts Einārs Repše, kurš šajā jomā izrādīja lielu iniciatīvu. Repše, šis ļoti jaunais un stipri savdabīgais puisis ar fiziķa izglītību, tobrīd strādāja AP ekonomikas komisijā, ko vadīja ekonomists Ojārs Kehris. Darba grupa izmantoja Latvijas Kultūras fonda sarīkotā iespējamās Latvijas naudas izstrādņu konkursa rezultātus. Interesanti, ka konkursā uzvarēja nevis profesionāli mākslinieki grafiķi, bet gan sietspiedes speciālists Valdis Ošiņš un arhitekts Imants Žodžiks. Tika veikts salīdzinošs konkurss par naudas drukāšanas iespējām. Starp Kanādas, Amerikas, Anglijas, Holandes un Vācijas kompānijām vajadzēja izvēlēties vienu īsto. Posmā, kad vajadzēja pieņemt galīgo lēmumu, darba grupas Sastāvā iesaistīja arī mani, jo biju atbildīgs par Latvijas Valsts valūtas rēķiniem. Pirmoreiz šādā slepenā sarunā piedalījos Saeimas telpās, šķiet, 1991. gada aprīļa sākumā, klāt bija Godmanis, Gorbunovs un Daudišs. Runa bija par to, ka jāveic pasūtījums naudas izgatavošanai. Projekta sagatavošanā piedalījās arī jau pieminētais Ādolfs Sadauskis, tagad pazīstams uzņēmējs, kurš tirgojas ar "Mercedes" automašīnām. Viņš bija viens no starpniekiem mūsu sarunās ar vācu kompāniju "Giesecke & Devrient", kuru izvēlējāmies kā vispieņemamāko. Gan no naudas drošības, gan cenas viedokļa. Jāatzīmē, ka šī kompānija ir veca, ar tradīcijām, tajā izgatavo arī pusi no VFR naudas apjoma. Interesanti, ka Lietuva, kas noslēdza līgumu ar kādu ASV kompāniju, saņēma tik zemas kvalitātes banknotes, ka naudas reforma Lietuvā krietni iekavējās, jo visu banknošu daudzumu nācās iznīcināt. Ap to pašu laiku, kad mani iesaistīja naudas drukāšanas lietās, Saksu Latvijas Bankas prezidenta krēslā nomainīja Einārs Repše. Par šo izvēli daudz tika diskutēts, Daudišs prasīja arī man, ko es par to domāju. Man Repše škita piemērots. Vispār, kā man pašam liekas, ar Repši man aizvien ir bijušas labas attiecības, ceru, ka balstītas uz savstarpēju cieņu. Tuvāk iepazināmies vēlāk, 1991. gada oktobrī, kad trijatā: Godmanis, Repše un es braucām uz Bangkoku, kur notika gadskārtējā Pasaules Bankas un Starp tautiskā Valūtas fonda sanāksme. Mēs, protams, tur bijām tikai viesi ar novērotāja statusu. Toreiz mūsu braucienu apmaksāja Zviedrijas valdība. No Bangkokas man bija jādodas tālāk uz ASV, uz Indianapolisu, kur biju uzlūgts uz Hadsona institūtu, tā ka faktiski, pārlidojot Kluso un atpakaļceļā Atlantijas okeānu, man pirmoreiz izdevās veikt ceļojumu apkārt pasaulei. Drīz pēc Repšes stāšanās jaunajā amatā jau notika pirmais brauciens uz Vāciju, lai slēgtu kontraktu par naudas izgatavošanu. Brauca Repše, Sadauskis, es un tulks. Vienojāmies, ka kontrakts tiek izstrādāts, sākām jau sarunas par to, kad būs izgatavots pirmais nomināls (bija jau aprēķināts, kādiem nomināliem vispār jābūt). Pārrunājām arī monētu kalšanu, taču aktuālā ka bija banknošu izgatavošana. Tikšanās noritēja Minhenē. Es apskatīju arī rūpnīcu, kurā pasūtījumam vajadzēja tikt izgatavotam: tā ir pilnīgi privāta kompānija ar visai precīzu pārbaudes sistēmu lai nekas nepazūd. Interesanti, ka redzēju izgatavošanā Polijas viena zlota banknoti tas nozīmēja, ka paredzama Polijas naudas reforma. Tātad noslēdzām līgumu, dažu mēnešu laikā bija jāizstrādā precīzi meti. To uzticēja Ošiņam un Žodžikam, bet klāt viņiem pieslēdzās Laimonis Šēnbergs sens Daudiša kolēģis no LPSR izdevniecību un poligrāfijas komitejas laikiem. Šēnbergs dzirdēts sakām, ka viņš visu to naudas lietu esot izglābis, jo Ošinš ar Žodžiku jau nu neko neesot spējuši... Te atgādināšu, ka abi "nespējnieki" pārsteidza vāciešus, ierazdamies Minhenē ar jaunās Latvijas naudas digitālu versiju magnētiskajā diskā. Tā kā "Gicsecke & Devrient" 1991. gadā vēl galvenokārt orientējās uz pārbaudīto un drošo roku darbu, tad mūsu puišiem kādu nedēļu nācās skraidīt pa Minheni, meklējot atbilstošu datoru. Tā sākās Latvijas naudas izgatavošana. Uz līguma ar vācu kompāniju ir arī mans paraksts. Kad vajadzēja sākt norēķinus, tos veicu no Briselē esošā Latvijas valūtas konta. Faktiski latu un pasu drukāšanai šī nauda arī aizgāja. Kas attiecas uz monētām, mēs pieņēmām lēmumu par lētāko variantu: parastais tērauds ar vara pārklājumu. Vērtīgākās lata un divu latu monētas, protams, ir no īpaša sakausējuma. Pieņēmām, ka laikā, kamēr šīs monētas kalpos, mēs jau būsim uzņemti Eiropas Savienībā, un tur, zināms, būs cita nauda. Pirmās lata monētas tika izgatavotas 1992. gadā, un vienu no tām, dodoties Kolumba regatē pāri Atlantijas okeānam, es pārvedu turp un atpakaļ, nofiksējot šo faktu īpašā grāmatā. No pasūtījuma izdarīšanas līdz Latvijas naudas gatavībai pagāja gads. Jau 1991. gadā redzējām, ka, Maskavai ārkārtīgi strauji emitējot rubļus, fantastiski aug inflācija. Mēs jau bijām neatkarīga valsts, tāpēc, inflācijai augot, Maskava varēja mierīgā garā nepiegādāt mums rubļus un sāka katastrofāli trūkt skaidrās naudas. 1992. gadā sākumā tika pieņemts lēmums drukāt pašiem savu pagaidu naudu, turklāt drukāt to tepat Latvijā. Šīs naudas Latvijas rubļu metu izstrādāja mākslinieks Kirils Šmeļkovs. Uzskatu, ka tas bija viens no Latvijas naudas reformas komitejā (tās sastāvā ietilpa Godmanis, Repše un Kehris) veiksmīgākajiem lēmumiem: ar Latvijas rubļa palīdzību atdalīties no PSRS rubļa zonas. Ja mēs uzreiz būtu ieviesuši savu īsto naudu, tā būtu pārdzīvojusi to inflācija sprādzienu, ko pēc cenu liberalizācijas nācās pārdzīvot t. s. Repšes rublim. Māris Gailis " Varas tehnoloģija ", Rīga, Jumava, 1997, 63.- 65. lpp.
|
| Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |