 | Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |
|
Zinu, ka Ivaram Godmanim nācās piedzīvot rūgtu vilšanos daļā mūsu trimdas tautiešu. Viņš tos bija uzcēlis uz pjedestāla, cerējis, ka vai visi uzņēmīgākie nāks uz Latviju ar savu naudu un zināšanām un metīsies veidot šejienes biznesa vidi. Es tādas ilūzijas neloloju, tāpēc arī vilšanās nebija. Man laimējās, ka pirmie ārzemju latvieši, ar kuriem satikos savas pirmās Amerikas vizītes laikā, bija ļoti sakarīgi. Tie ir mani draugi vēl joprojām. Te varu minēt Norbertu Klaucēnu, Ojāru Kalniņu, vēl daudzus. Labas un koleģiālas attiecības man izveidojās ari ar tādiem spilgtiem trimdas sabiedriskiem darbiniekiem kā Vairu Paegli, Tālivaldi Kronbergu. Protams, arī es cerēju, ka kāda daļa brauks šurp, un brauca jau arī. Taču tā vairumā gadījumu ir trešā trimdas paaudze. Man ir laimējies strādāt kopā ar tādiem šīs paaudzes bijušajiem trimdiniekiem kā Māru Sīmani un Vitu Tēraudu, vislabāko varu teikt arī par Kārli Streipu, ar kuru iepazinos vēl Videocentra laikā. Noteicoša loma "Latvijas Ceļa" uzvarā 5. Saeimas vēlēšanās arī bija tieši trimdas latviešu līdzdalībai. Iespējams, ka viņu īpatsvars 5. Saeimā bija mazliet par lielu, tomēr vairums no deputātiem "trimdiniekiem" nenoliedzami bija un ir godīgi un sirsnīgi cilvēki. Viņu ievēlēšanu neapšaubāmi sekmēja daļas vēlētāju ideālistiskie priekšstati: sak ', ja jau viņš ticis pie bagātības Rietumos, tad spēs to atnest arī šeit. Diemžēl daļa no trimdiniekiem gluži vienkārši nespēja saprast pastāvošo realitāti. Viņi, iespējams, arī bija pārāk ideālistiski noskaņoti un nekādi negribēja saprast, ka šeit cilvēki par daudz ko domā savādāk, nekā viņi būtu gribējuši sagaidīt. Viens tāds piemērs ir Valdis Pavlovskis. Viņš centās būt aizsardzības ministrs, bet, pēc manām domām, tas viņam pārāk labi neizdevās. Man ir aizdomas, ka Valdim sagādāja zināmas grūtības pat pareizi saprast visu, ko šeit latviski runā. Viņa brālim Olģertam šai ziņā noteikti veicās labāk. Ar lielu cieņu es izturos pret Gunāru Meierovicu. Nenoliedzami, ka viņam bija ārkārtīgi grūti pārkāpt pāri teju vai septiņdesmit gadu garumā ieaudzinātajiem stereotipiem. Tomēr, ienākot LC, stāvot līdzās Anatolijam Gorbunovam, viņš to spēja. Paldies viņam par to! Savas 1990. gada Amerikas vizītes laikā iepazinos arī ar Vitu Tēraudu. Aristīds Lambergs mūs iepazīstināja un teica, ka trimdas sabiedrība gribētu šo jauno sievieti sūtīt uz Rīgu, lai viņa pa līdz tieši manā Ārējo ekonomisko sakaru departamentā. Sākotnēji es uz šo piedāvājumu skatījos ar tādām kā aizdomām, likās, ka Vitas personā šie trimdinieki cer iefiltrēt mūsu rindās kādu, kas ziņotu trimdai, ko īsti "bijušie komunisti" valdībā dara. Taču jau drīz atklājās, ka Vita ir ārkārtīgi sakarīga, darbīga, iniciatīvas bagāta un labi izglītota. Viņa kā politiķe faktiski auga man līdzi. Savukārt viņas paveiktais lielā mērā noteica to, ka es varēju ieņemt tos posteņus, kurus es ieņēmu.
Jāteic, ka vienai daļai trimdas latviešu cīņa par neatkarīgu Latviju bija pilnīgi viss dzīves saturs. Šo profesionālo latviešu pašaizliedzība, viņu paveiktais neapšaubāmi pelna atzinību un pateicību. Un traģiski ir tas, ka par šiem cīnītājiem viena daļa latviešu, tie, kuri bija atmetuši cerības vai nopietni nodevušies savam biznesam vai savai karjerai kā Rietumos, tā vēl jo vairāk Latvijā vienkārši ņirgājās. Kad nu neatkarība atnāca, profesionālie cīnītāji iedomājās, ka tieši viņi ir šo neatkarību atnesuši un ka viņiem nu ir jākļūst vismaz par ministriem un deputātiem. Es pieņemu, ka vienai daļai, kuriem tas neizdevās, notikušais bija diezgan liels šoks. Neapšaubāmi dažs labs trimdinieks izrādījās gluži vienkārši balamute, kādu nekad nav trūcis politikā un tai apkārt. Māris Gailis " Varas tehnoloģija ", Rīga, Jumava, 1997, 66. 67. lpp.
|
| Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |