 | Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |
1710. gada novembra vidū Sanktpēterburgā svinēja krāšņas kāzas. Uz Meņšikova pili Vasilija salā devās augstdzimuši viesi. Uzpostajā krastmalā pie pakāpieniem, ko klāja sarkana vadmala, kas stiepās līdz pat ūdenim, pietauvojās jahtas un laivas. Pēteris Pirmais izdeva par sievu Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam savu māsasmeitu Annu, nelaiķa cara Ivana Aleksejeviča meitu. Ar to Pēteris iedibināja dinastiju laulību praksi, vēlēdamies ar radniecības saitēm nostiprināt Krievijas stāvokli Eiropā, gūt zināmus labumus. Mazā Kurzeme tajā laikā bija sīvas diplomātiskās cīņas objekts. Te krustojās Zviedrijas, Polijas, Prūsijas, Krievijas intereses, tās visas alka iegūt savā ietekmē iekārojamo zemes gabaliņu ar labības druvām un neaizsalstošām ostām, kas ērti izvietojās starp Rietumiem un Austrumiem. 1698. gadā pēc hercoga Frīdriha Kazimira nāves Kurzemes troni mantoja viņa sešus gadus vecais dēls Frīdrihs Vilhelms. Par viņa aizbildni kļuva tēvocis Ferdinands. Zēns auga, un Pēteris sadomāja viņu apprecināt ar vienu no savām radiniecēm. Viņš sāka sarunas ar Prūsijas karali Frīdrihu I, kuram jaunais hercogs bija radinieks. Sarunas noritēja sekmīgi. Prūsijas karalis uzskatīja, ka ir izdevīgi saradoties ar krievu caru, tādējādi nostiprinot nesen izveidoto politisko savienību. Neiebilda arī Kurzemes landtāgs, muižnieki piekrita sava hercoga un Krievijas cara māsasmeitas laulībām. Tiesa, līgavainim vēl nebija apritējuši 18 gadi, bet Pēteris pat dzirdēt negribēja par kāzu atlikšanu. Pēc viņa prasības jaunekli pasludināja par pilngadīgu. 1710. gada pavasarī no Jelgavas uz Pēterburgu devās sūtņi, lai noslēgtu laulību līgumu. Bija panākta vienošanās, ka Anna, iziedama pie vīra, saglabās savu ticību, tomēr laulībā dzimušie dēli pieņems luterticību, turpretī meitām jābūt kristītām pareizticībā. Pūrā līgava dabūs 200 000 rubļu, bet, ja, Dievs nedod, hercogs nomirs, neatstājis pēctečus, viņa atraitne no Krievijas kases iztikai saņems 40 000 rubļu katru gadu. Bez tam viņai mūža pārvaldē paliek Jelgavas pils un atraitnes muiža Kurzemē. Tā paša gada augustā līgavainis ieradās Pēterburgā. Spriežot pēc laikabiedru atsauksmēm un portretiem, tas bijis skaists, dižciltīgs jauneklis, gudrs, ar labām manierēm, aizrāvies ar dzeju un pats sacerējis dzejoļus. Audzināšanu un izglītību viņš vispirms ieguvis mājās, pēc tam Vācijas bruņinieku akadēmijā Erlangenē. Pēteris bija apmierināts līgavainis un līgava viens otram patika. Oktobrī notika saderināšanās ceremonija, bet 13. novembrī kāzas. Viņus laulāja pēc pareizticīgo un luterāņu rituāla. Kāzas svinēja nepieredzēti grezni. Pilsētā visplašākās un visbagātākās Meņšikovu pils zāles tik tikko ietilpināja visus ielūgtos. Galdi vai lūza no ēdieniem, ko pasniedza zelta un sudraba traukos. Viņa gaišībam kņazam bija vislabākā virtuve galvaspilsētā, milzums kalpu, no ārzemēm izrakstīts orķestris. Arhīvos saglabājies šo svinību izsmeļošs apraksts. Tajos laikos Eiropā bija modē pundurīši un nerri, bez viņiem neiztika nevienos svētkos. Uz cara radinieces kāzām no visām valsts malām saveda pundurīšus un pundurītes. Viņiem izgatavoja speciālas mēbeles un traukus, pašuva modernus tērpus. Par dzīru naglu kļuva brīdis, kad zālē ienesa divus milzīgus pīrāgus. Kad tos sagrieza to izdarīja pats Pēteris I, kas kāzās pildīja virsmaršala pienākumus, no tiem iznāca divas pēc pēdējās modes uzpostas pundurītes platum platos krinolīnos. Viņas apsveica jaunlaulātos, pēc tam "sāka spēlēt menuetu, un pundurītes šo deju daiļi nodejoja uz galda". Vai kāds no viesiem, kas toreiz priecājās kāzās, varēja nojaust, ko liktenis sagatavojis jaunajam pārim... Kā sapnis aizlidoja divi laulības dzīves mēneši. 1711. gada 21. janvārī gara kariešu rinda ar jaunajiem dzīvesbiedriem, viņu galminiekiem, kalpiem pajūgos, ragavām ar pūru un citu mantu no Pēterburgas devās uz Jelgavu. Nebija nobraukts ne pussimts verstu, kad Frīdriham Vilhelmam kļuva slikti, un viņš stundas laikā nomira. Oficiāli paziņoja, ka hercogs nomiris no bakām, bet patiesībā, kā uzskata vēsturnieki, jaunais, nenobriedušais organisms neizturēja pārmērīgo uzdzīvi... Aizsūtīja ziņnesi pie cara. Domāja, ka nāksies griezties atpakaļ. Tomēr Pēteris deva rīkojumu, lai Anna turpina ceļu. Atraitnei hercogienei Kurzemē vajadzēja pārstāvēt Krievijas intereses. Skumjais kortežs caur Rīgu devās uz Jelgavu. Vilkās ilgas, skumjas atraitnes dzīves dienas. Cars Pēteris, juzdams līdzi jaunajai sievietei, gribēja, lai kopā ar viņu dzīvotu māte, cariene Praskovja Fjodorovna, un māsas. Bet šo domu viņš drīz atmeta. Par savu uzticības personu hercogienes galmā, faktiski par Krievijas rezidentu Kurzemē viņš iecēla Pjotru Bestuževu-Rjuminu. Valstī visus jautājumus kārtoja landtāgs. Netālu, Dancigā, dzīvoja tēvocis Ferdinands, pēdējais Kestneru valdošajā dzimtā, kurš pieteica savas tiesības uz hercoga kroni. Annai, atrautai no ģimenes, no bezrūpīgās dzīves mātes carienes paspārnē, atlika vienīgi atcerēties pagātni. Kāda bija Kurzemes jaunā hercogiene? Līdz mūsdienām saglabājušies viņas portreti un vārdiski raksturojumi, ko devuši laikabiedri dažādos viņas mūža gados. Visbiežāk viņi par Annu izteikušies ar simpātijām. Piemēram, Holandes mākslinieks, rakstnieks un ceļotājs K. de Bruins, atrazdamies Maskavā, divas reizes cara Pētera uzdevumā gleznoja Annas un viņas māsu portretus visā augumā. "Viņas visas," viņš atzīmēja savās piezīmēs "Ceļojums uz Maskaviju", "ir ar lieliskiem augumiem. Vidējā (Anna) ir gaišmataina, viņai ir ārkārtīgi maiga un balta sejas krāsa, pārējās divas skaistas melnīgsnējas jaunavas." Turklāt visas trīs "izcēlās ar sabiedriskumu un laipnu burvību". Vēlāk, pēc daudziem gadiem, Anna kļuva tāda, kādu viņu redzam parādes portretos un skulpturālos veidojumos, korpulenta, ar uzblīdušu seju, ar lielo, salto acu smago skatienu... Bet, kad viņu izdeva pie vīra, viņai bija tikai 17 gadu. Savas mātes carienes Praskovjas Fjodorovnas mājā Anna ar māsām guva tiem laikiem pietiekamu izglītību. Tam stingri sekoja pats cars Pēteris. Cenzdamās viņam iztapt, cariene Praskovja savu māju iekārtoja pēc Eiropas parauga, tālāk no acīm slēpdama sirdij mīļo visu veco. Viņa turēja pat savu galma teātri, vienu no četriem, kas toreiz bija Maskavā. Ar meitām nodarbojās skolotāji, mācīja viņām vēsturi, aritmētiku, ģeogrāfiju, svešvalodas. Viņas prata dejot modernās dejas poļu deju, menuetu, lasīja ne tikai garīga, bet arī laicīga satura grāmatas. Tātad Anna pilnīgi atbilda prasībām, kas tajā laikā tika izvirzītas viņas ranga personām. Annai uz visu mūžu palika prātā svinīgās pieņemšanas, kurās viņa piedalījās. Viņa piedalījās galma kāzās un maskarādēs, bija lielisko svinību lieciniece Maskavā sakarā ar gūto uzvaru pār zviedriem. Un, protams, viņai ļoti pietrūka šo izklaižu, kad sāka dzīvot klusajā Jelgavā, aiz drūmās viduslaiku pils biezajām cietokšņa sienām, šaurā sev tuvu stāvošu personu lokā. Kādreiz viņas nelaiķa vīratēvs hercogs Frīdrihs Kazimirs pilī dzīvoja plaši. Pēc viņa ielūguma šeit uzstājās mākslinieki no Francijas, atbrauca itāliešu opera. Tika rīkotas bruņinieku sacensības ar zirgiem, vanagu medības. Dārgās izpriecas iztukšoja hercoga kasi. Pilij milzīgu ļaunumu nodarīja Zviedrijas karaļa Kārļa XII karaspēks, kas to ieņēma. Atkāpdamies, Pētera I armijas pārspēka spiesti, zviedri aizveda uz Rīgu hercoga arhīvu un ārkārtīgi vērtīgu bibliotēku (kuru krievi, ieņēmuši Rīgu, kā trofeju aizveda uz Pēterburgu, kur tā kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas pamatu). Jelgavas pils novecēja. Panīka nekoptās oranžērijas. Zirgu staļļi, tiesa, saglabājās, un Anna, kam zirgi ļoti patika, priecināja dvēseli izjādēs... Anna Jelgavā pavadīja 19 gadus, dalot laiku starp uzturēšanos pilī un savā muižā Annenhofā. Viņa izmantoja katru gadījumu, lai aizbrauktu uz Pēterburgu, paciemotos Maskavā, dzimtas muižā Izmailovā. Trūka naudas, nācās nemitīgi just materiālo atkarību no cara galma, īpaši pazemojošu, kad vairs nebija tēvoča imperatora, un Anna bija spiesta lūgt palīdzību carienei Katrīnai, kuru viņa, cara meita, neuzskatīja par sevis cienīgu. Viņas to gadu vēstules ir pilnas ar sūdzībām, ka trūkst līdzekļu prestiža uzturēšanai. "Pretēji agrākajām Kurzemes atraitnēm hercogienēm," viņa sūrojās, "sevi uzturēt nespēju." Anna uzskatīja par nepieļaujamu, ka vietējās dāmas ģērbjas greznāk par viņu un viņām ir "ne jau nožēlojamas" dārglietas. Šie gadi neapšaubāmi atstāja savu zīmogu Annas personībā. No valsts pārvaldes atbīdīta malā, spiesta ierobežot savas vēlmes, bez savas ģimenes viņa nocietinājās, viņas raksturs maitājās. Juzdamās kā bezgribas rotaļlieta no sevis neatkarīgu spēku rokās, visapkārt redzēdama liekuļu un nelabvēļu intrigas, viņa iemācījās neuzticēties cilvēkiem, kļuva aizdomīga, ļaunatminīga. Sabojājās viņas attiecības ar māti, kas, tāpat kā pirmajos gados, joprojām sekoja viņas dzīvei, kļuva apnicīga ar savām pamācībām. Jaunās sievietes sirds alka draudzības un līdzjūtības. Tādu draugu viņa atrada sava galma pārvaldnieka Pjotra Bestuževa-Rjumina personā. Ar rūpību un uzmanību pret viņas vajadzībām viņš prata iemantot Annas simpātijas. Bet pēkšņi uzradās uzraugs un ziņu pienesējs mātesbrālis Vasilijs Saltikovs. Spriežot pēc to cilvēku atsauksmēm, kas viņu pazina, tas visādā ziņā bija slikts cilvēks. Viņa sieva, kas cieta vīra nežēlīgās apiešanās dēļ, par viņu pasūdzējās hercogienei, un Anna ņēma tuvu pie sirds viņas likteni, palīdzēja no vīra aizbraukt pie tēva cara sūtņa Varšavā. Atriebjoties Saltikovs sāka māsai sūtīt apmelojumus par māsasmeitu, norādot uz viņas nosodāmo tuvību ar savu pārvaldnieku. Māti pārņēma tāds sašutums, ka viņa meitai piedraudēja ar nolādējumu, ja viņa nepadzīs Bestuževu. Viņa lūdza caru, lai Bestuževu atsauc no Jelgavas. Pētera uzdevumā viņai rakstiski atbildēja Katrīna: "...Bestuževs nosūtīts uz Kurzemi ne tikai tāpēc, lai atrastos Annas galmā, bet arī lai pildītu daudzus citus svarīgus viņa majestātes uzdevumus..." Bestuževs palika, bet viņa un Annas saskaņa bija izjaukta, tam par cēloni kļuva cilvēks, kuru Bestuževs pats nepiesardzīgi stādīja priekšā hercogienei. Tas bija Ernests Johans Bīrons, Kalnciema muižas nabadzībā kritušā īpašnieka dēls, kas bija stājies dienestā pie hercoga Frīdriha Vilhelma, bet tagad pieņemts Annas Joanovnas galmā. Veiklais, pakalpīgais, vīrišķīgais jaunais cilvēks, tikai trīs gadus vecāks par savu kundzi, ātri ieņēma stabilu vietu Annas sirdī. Smagi pārdzīvodams agrākās uzticības zaudējumu, Bestuževs vēstulē sūdzējās meitai kņazienei Agrafenai Volkonskai: mans draugs Anna Joanovna man atteikusi savu mīlestību. Kņaziene atbildes vēstulē lamāja Bīronu, sauca viņu par "neģēli". Šīs vēstules tika pārtvertas un izraisīja nevaldāmas Annas dusmas. Viņa apsūdzēja kņazieni, kuru vēl nesen bija apveltījusi ar draudzīgām simpātijām, "nekaunībā" un panāca, ka Krievijas valdība, iztopot hercogienei, nosprieda šķirt Agrafenu Volkonsku no vīra un stiprā apsardzē izsūtīt uz Tihvinas klosteri. Kopš šā gadījuma līdz pat pēdējiem mūža gadiem Anna nevienam neļāva necienīgi izteikties par savu mīluli vainīgo nenovēršami gaidīja bargs sods. 1723. gadā Anna Bīronu apprecināja ar savu galmadāmu neglīto, bet augstdzimušo Benīni Gotlību fon Trotreidenu. Viņa ģimene Annai aizstāja pašas ģimeni. Starp citu, 1726. gadā hercogienes personiskajā liktenī iezīmējās pavērsiens radās iespēja jaunai laulībai. Arī pirms tam bija daži, starp citu, diezgan neskaidri projekti. Carienei Katrīnai ļoti gribējās Annu izdot pie vīra. Bet, kā sarunā ar Meņšikova sievu drūmi jokoja pati Anna, līgavaiņi no viņas "bīstas kā no pašas gorgonas Medūzas"... Šoreiz nopietns pretendents uz Annas roku bija grāfs Saksijas Morics, poļu karaļa Augusta II ārlaulības dēls, duelants un lovelass, kura mīlas piedzīvojumi bija slaveni visā Eiropā. Stāstīja, ka viņa mīļākā bijusi arī slavenā franču aktrise Adriēna Lekuvrēra. Titulētas līgavas meklējumos viņš pēc tēva pieprasījuma izvēlējās atraitni Kurzemes hercogieni, cerēdams, ka pūra vietā iegūs hercoga kroni. Annai laimes priekšnojautā noreiba galva. Tomēr dot piekrišanu precībām bez Krievijas galma sankcijas viņa neuzdrošinājās un rakstīja vēstuli kņazam Meņšikovam, lūdzot viņa aizbildnību pie ķeizarienes. "Un šis princis man nav pretīgs," viņa vaļsirdīgi atzinās. Tūlīt sāka vērpties politiskas intrigas. Augusts II, kas vienlaikus bija Saksijas kūrfirsts, bija ieinteresēts, lai Kurzemē būtu savs ieliktenis. Bet Polijas seims neatbalstīja sava karaļa nodomus, vēlēdamies hercogisti pievienot Pospolitas Rečei. Augusta II nostiprināšanās savukārt neapmierināja Krieviju. Tostarp Kurzemes muižniekiem Saksijas Morica persona šķita pilnīgi piemērota, un landtāgs vienprātīgi viņu izraudzījās par kandidātu uz hercoga troni. Un te nu satraucās Meņšikovs. Šāds notikumu risinājums viņu nekādi neapmierināja. Viņš atcerējās, ka kādreiz arī pašam nekas nebija pretī savu galvu vainagot ar hercoga kroni, un pat mudināja Polijas karali, lai par lielu naudu palīdz viņam iegūt Kurzemes hercogistes troni. Tagad, viņš nolēma, pienācis piemērots brīdis. Un gaišība steidzās uz Rīgu. Jau otrajā dienā pēc Meņšikova ierašanās pie Rīgas pils, kur viņš bija apmeties, pieripoja kariete, ko rotāja Kurzemes hercogu ģerbonis, ar priekšjūga braucēju, kas taurēja tauri, ar haidukiem uz pakaļējiem kāpšļiem. Pie rokas pieturēta, no karietes izkāpa dāma krāšņā tērpā. Divi pāži nesa smago trēnu. Notika dramatiska tikšanās. Anna atgādināja Meņšikovam, ka jau nelaiķis valdnieks, viņas tēvocis, vēlējies nokārtot viņas likteni un ka tagad radusies iespēja, kuru nedrīkst palaist garām. Viņa mēģināja iežēlināt kņazu ar sūrošanos par apnikušo atraitnes dzīvi. Meņšikovs bija nelokāms. Šīs laulības, viņš centās ieskaidrot, neesot iespējamas sakarā ar "kaitēšanu Krievijas interesēm", turklāt grāfs Morics esot ārlaulības dēls, un viņai, cara meitai, "stāties ar viņu laulībā nepiedien". Un beidzot kņazs bez aplinkiem Annai lika saprast, ka, gadījumā ja stūrgalvīgi pretosies, viņa var zaudēt Krievijas galma labvēlību un "atraitnes pabalstu". Annai nekas cits neatlika kā liet asaras. Gaišība triumfēja. Viņš nešaubījās, ka piespiedīs landtāgu pieņemt viņa kandidatūru, un par notikušo sarunu ar Annu vēstulē plaši ziņoja ķeizarienei. Tomēr naktī pienāca ziņa, ka landtāga locekļi par Meņšikovu negrib ne dzirdēt un savu lēmumu par Moricu grozīt netaisās. Satracinātais Meņšikovs joņoja uz Jelgavu. Pretinieku tikšanās, kas gandrīz vai noveda pie asinsizliešanas, beidzās ar banālu komerciālu darījumu. Meņšikovs paskaidroja grāfam Moricam, ka Pēterburga nekad nesamierināšoties ar viņa ievēlēšanu par hercogu un ka viņam labāk klusām pamest Kuzemi, par to saņemot ievērojamu atkāpšanās naudu. Grāfs Morics piekrita. Taču landtāgs palika pie sava. Meņšikovs, ja tas būtu viņa varā, ne mirkli nedomājot, Kurzemē ievestu karaspēku, lai landtāgu ar varu piespiestu piekāpties. Bet Krievijas valdība nedomāja sākt konfliktu ne ar Kurzemi, ne ar Poliju. Meņšikovam pavēlēja nekavējoties atgriezties Pēterburgā. Bet nākamajā gadā landtāgs pats atsauca Saksijas Morica kandidatūru. Tā beidzās šis melodramatiskais stāsts. Uzņēmīgais grāfs Morics neieguva ne hercoga kroni, ne solīto "ievērojamo summu". Sabruka Meņšikova godkārīgie plāni. Savukārt arī Anna palika bez vīra. Pagāja vēl daži gadi, kas iezīmējās ar aizvien lielākām Annas simpātijām pret Bīronu. Godkārīgajam, savu mērķu sasniegšanā neatlaidīgajam Bīronam izdevās hercogieni pilnīgi sev pakļaut. Laikabiedri nebeidza brīnīties, kādu varu šis cilvēks ieguvis pār Annu. Vētrainajiem notikumiem, kas tajos gados satricināja Krievijas sabiedrības virsotni, Katrīnas I nāve, mazgadīgā Pētera II valdīšanas sākums, cara galma pārcelšanās uz Maskavu, vēl nesen visvarenā Meņšikova krišana un izsūtīšana trimdā tam visam, šķiet, nebija nekāda sakara ar Kurzemes hercogienes rāmo, vienveidīgo mūža ritējumu. Bet reiz kādā 1730. gada janvāra dienā pie Jelgavas pils vārtiem piebrauca kariete ar sūtņiem no Maskavas. 15 gadus vecā cara Pētera II, ar nāvi sodītā careviča Alekseja dēla un Pētera I mazdēla, pēkšņā nāve ar jaunu spēku sabangoja galma grupējumu Pētera reformu turpināšanas un vecās kārtības piekritēju cīņu. Mazais cars nomira Lefortovas pilī 1730. gadā naktī uz 19. janvāri, un visu nakti blakustelpās, līdzās istabai, kur atradās nelaiķis, notika augstākās slepenās padomes sēde, lemjot jautājumu par troņa mantinieku. Līdz ar Pētera II nāvi beidzās Romanovu valdošā nama vīriešu līnija. Atkal, kā tas bija pēc Pētera Lielā nāves un viņa sievas Katrīnas I nāves, valdības locekli gluži kā kāršu kavu jauca visdažādāko troņa pretendentu vārdus. Minēja mazo Holšteinas hercogu Pētera I vecākās meitas Annas dēlu. Nosauca Pētera jaunāko meitu Elizabeti. Pārcilāja trīs cara Ivana meitas Romanovu nama vecākā atzara pārstāves. Tika minēta pat Pētera pirmā sieva, kuru viņš pats bija ieslodzījis klosterī... Ne par vienu nevarēja vienoties. Katras kandidatūras apspriešana, kā izteicās klātesošie, notika "ar lielām domstarpībām". Vispārliecinošāko viedokli izteica kņazs Dmitrijs Goļicins, carevnas Sofijas pazīstamā favorīta mazdēls. Noraidījis ķeizarienes mūķenes kandidatūru kā "necienīgu", norādot uz to, ka Pētera I meitām nav tiesību uz troni, jo dzimušas pirms viņa laulības ar māsu māti, viņš izvēlējās cara Ivana otro meitu Annu, Kurzemes hercogieni. Viņa, kņazs teica, ir piemērota pēc visiem punktiem. Gan bērnu nav, tātad neatvilks sev līdzi radus svešzemniekus. Gan "visiem zināma viņas labestība un viņas lieliskās dvēseles īpašības". "Stāsta," turpināja kņazs, "it kā viņai esot smags raksturs. Bet tik daudzus gadus viņa dzīvo Kurzemē, un nav dzirdēts, ka tur pret viņu būtu radusies kaut kāda neapmierinātība." Tā arī nolēma. Bez šaubām, kņazs Goļicins, kā arī citi slepenās padomes locekļi bija nesalīdzināmi labāk informēti par Annas kā valdnieces iespējām. Bet tieši tas jau arī apmierināja "virsotni", kas vēlējās savās rokās saglabāt visu varu. Vienojās Annai izvirzīt tā dēvētos kondīcijas noteikumus. Viņa nedrīkstēs rīkoties ar valsts kasi pēc saviem ieskatiem, nevarēs piešķirt pakāpes, augstākas par pulkveža pakāpi, nedrīkstēs stāties laulībā bez augstākās slepenās padomes sankcijas utt. Īpašs noteikums attiecās uz Bīronu Anna nedrīkstēja viņu ņemt sev līdzi uz Krieviju. Šīs saistības beidzās ar nākamās ķeizarienes vārdiem: "Ja kaut ko no tā neizpildīšu... man tiks laupīts Krievijas kronis." Tā tika pieņemts vēsturiski svarīgs lēmums Krievijā ierobežot patvaldības varu. Anna nedomādama piekrita visiem noteikumiem un kondīcijas apstiprināja ar savu parakstu. No sūtņiem pieprasījusi 10 tūkstošus rubļu pārcelšanās naudas, viņa nekavējoties sāka posties ceļā. Tajā laikā vecajā galvaspilsētā bija nemierīgi. Sīkie vietējie muižnieki, kas ieradās Maskavā uz Pētera II bērēm, vidējie ierēdņi, jaunākās armijas amatpersonas aizvien skaļāk paziņoja par savu nevēlēšanos, lai augstākās slepenās padomes locekļu saujiņa patvarīgi izrīkotos ar "visu tautu". Tika rakstītas petīcijas jaunajai valdniecei ar žēlabainiem lūgumiem viņus aizstāvēt, neļaut vaļu "augstu stāvošo" saujiņai, kā tas vienmēr bijis, visu varu pārņemt savās rokās. Neaizbraukusi līdz Maskavai, Anna apstājās Vsesvjatskas ciemā. Šeit pirms iebraukšanas Maskavā viņai vajadzēja gaidīt, kamēr notiks nelaiķa cara pīšļu paglabāšana. Pa šo laiku tas ir jānovērtē viņa spēja orientēties situācijā. Var nešaubīties, ka viņai arī pašai bija pretīga doma par jelkādu viņas tiesību aizskaršanu. Tagad, viņa saprata, pienācis laiks būt stingrai, rīkoties enerģiski. Vispirms viņa nodrošinājās ar armijas atbalstu, sevi pasludinot par Preobraženskas pulka pulkvedi un kavalergardu kapteini. Pēc tam, gvardu pavadībā ieradusies Kremlī, pavēlēja atnest viņas parakstītās kondīcijas. Pavaicājusi apkārt stāvošajiem, vai pēc tautas gribas sastādīti šie punkti un saņēmusi atbildi "nē", viņa paņēma lapas un demonstratīvi tās saplēsa. Apstulbušie augstākās slepenās padomes locekļi, kā izteicās kāds no ārzemju sūtņiem, pat neiepīkstējās, citādi gvardi, kas piepildīja visu pili, viņus būtu izmetuši pa logu. Annas aicināšana tronī sākumā atgādināja Kārļa XII māsas Ulrikas Eleonoras uzkāpšanu Zviedrijas tronī. Gluži tāpat viņas kandidatūra tika izvirzīta vētrainas apspriešanas rezultātā, tāpat ierobežota viņas vara par labu aristokrātiskajai valsts domei, un tāda pati bija ierindas muižniecības neapmierinātība. Kņazs Goļicins, sastādot cara varas ierobežošanas projektu, varēja vadīties pēc apsvēruma ja tas izdevās Zviedrijā ar Ulrihu Eleonoru, kāpēc tad tas pats nevarētu notikt Krievijā ar Annu. Tomēr tā nenotika. Anna ārkārtīgi sarežģītajā situācijā parādīja gan izcilu vīrišķību, gan stipru raksturu. Neierobežota patvaldība Krievijā bija saglabāta. Jaunās ķeizarienes ieiešana Maskavā zvaniem skanot, lielgabalu zalvēm dunot notika 1731. gada 26. februārī. Ķeizarieni sagaidīja visa augstākā garīdzniecība. Lielais gājiens virzījās caur trim ceļā uz Kremli uzceltiem triumfa vārtiem. Bija izstrādāta svinīga kronēšanas ceremonija, kas notika Kremļa Uspenskas katedrālē. Šim gadījumam Anna pavēlēja izgatavot jaunu kroni, kuram izmantoja divarpustūkstoš briljantu. Kronēšanu pavadīja sarīkojumu, dzīru, uguņošanu virkne. Svinības ilga veselu nedēļu. Noslēguma dienā Sarkanajā laukumā tautai nolika divus izceptus vēršus, pildītus ar dažādiem putniem, straumēm plūda baltais un sarkanais vīns, pūlī meta naudu... Nostiprinājusies tronī, jaunā ķeizariene vispirms pavēlēja no Jelgavas atvest Bīronu, viņam nekavējoties tika piešķirts Krievijas impērijā augstākais apbalvojums svētā Andreja ordenis, viņam piešķīra grāfa titulu, viņš saņēma galma virskambarkunga posteni, bet viņa sieva tika iecelta par galma dāmu. Tā sākās Annas, bijušās Kurzemes hercogienes, valdīšanas desmitgade no 1731. līdz 1741. gadam. Jeļena ROZANOVA
|
| Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |