Dzirnakmeņu noslēpums ­ svētakmeņu maldi

Atrakstīja Āķīša kungs no Kuldīgas rajona Padures pagasta. Zinot mežā apaļi izkaltu upurakmeni. Šī gada pavasarī braucām to skatīt un pētīt. Jā, patiesi Umuļu purva ziemeļu pusē pazīstamā situācija ­ mežā, bedrē guļ apaļš kā ripa sarkans rapakivi granīts. Bedres izmēri 6,6x4,4 m, dziļums ­ 0,9 m. Akmens caurmērs ­ 1,10 ­ 1,20 m. Kad ierokamies gar malu, konstatējam akmens biezumu jeb augstumu ­ 65 cm. Un, kas pats trakākais, atkal apakšā ir ogles. Mēģinām ar roku pakasīties zem akmens pēc iespējas dziļāk. Jā, ir! Kad iebāž roku līdz plecam, zem akmens ir sataustāms iekalts cilindrveidīgs iedobums. Tāpat ar iztaustīšanas palīdzību pūlamies iekalto bļodu zem zemes izmērīt. Mūsu iegūtie rezultāti ir šādi: diametrs ­ 23 cm, dziļums arī 23 cm. Šīs bļodas diametrs ir mazs un neatbilst līdz šim zināmajiem cilindrisko bļodakmeņu dobumu izmēriem. Bet kāpēc tad akmens bedre atkal šķīstīta ar uguns dedzināšanu? Tālim arī šoreiz izskaidrojums vienkāršs. Meistari pakāpeniski nokala dzirnakmenim vienu pusi. Lai ērtāk varētu apstrādāt otru pusi, smagais granīta bluķis ir jāapgriež otrādi. Lai to būtu vieglāk izdarīt, akmenim blakus rok bedri, kur tas viegli apveļams. Kad dzirnakmens būs gatavs, tas būs krietni vieglāks. Tad caur izkalto dobumu izmauks krietnu ozolkoka baļķi, tam piejūgs vairākus zirgus un apaļo akmens ratu aizripinās uz dzirnavām. Bet šajā gadījumā akmens ir pārplīsis un dzirnakmens kalēji savu darbu ir bijuši spiesti pamest. Lūk, plaisa pāri visam akmenim, kuras dēļ mēs nevarējām akmeni ar svirām apgriezt uz otru pusi. Bet kāpēc bedrē apakš akmens ogles? Varbūt, ka dzirnakmeņu kalējiem patiešām arī bija kāda sena tradīcija, kāds senču uguns rituāls? Lai atbildīgais darbs pareizi veiktos, varbūt bedri iesvētīja ar uguns ritu? Dīvaini ir tas, ka nekur nav saglabājušās ziņas un pieraksti, kādi tad īsti bija seno dzirnakmeņu izkalšanas paņēmieni, tehnoloģija un tradīcijas, šo atbildīgo darbu veicot. Rolands Puriņš ir uzrakstījis grāmatu "Senās vējdzirnavas" (1987. gads). Arno Teivens Zviedrijā 1985. gadā ir izdevis lielu, 300 lapaspušu biezu grāmatu "Latvijas dzirnavas." Bet šajās grāmatās par lielo dzirnakmeņu izkalšanas darbu pagājušajos gadsimtos nav rakstīts ne vārds. Tik vien varam izlasīt interesantu ziņu, ka mākslīgo dzirnakmeņu ražošanai Krievijā pirmos pamatus 1905. gadā lika Rīgas Politehniskā institūta asistents inženieris ķīmiķis Jānis Priedītis. No tā laika dabisko dzirnakmeņu vietā sāka izgatavot mākslīgos dzirnakmeņus, kas bija izdevīgāki un lētāki. Bet jau 19. gadsimtā uz vietas kaltos dzirnakmeņus sāka nomainīt no Vācijas, Čehoslovakijas un Francijas ievestie dzirnakmeņi, kas bija kalti no porainas vulkāniskas lavas, īpašiem smilšakmeņiem vai kvarcītiem. Ir bēdīgi apzināt, ka par latviešu amatniekiem, dzirnakmeņu kalējiem un viņu vecajiem darba paņēmieniem mēs laikam gan neko vairs nevarēsim uzzināt. Man liekas dīvaini, ka mēs par daudzu gadu tūkstošiem vecu akmens cirvju izgatavošanas tehnoloģiju zinām tik smalki, ka jebkurš veiklāks cilvēks šodien to varētu itin veiksmīgi izgatavot, bet par dzirnakmeņu izgatavošanu pirms viena vai dažiem gadsimtiem vairs nezinām nekā. Lūk, pie kādām domām esmu nonācis, pētīdams šos cilindriskos upurakmeņus. Ir jābūt ļoti piesardzīgiem, lai mēs par vēsturisku upurakmeni neieskaitītu kādu neizdevušos, nepabeigtu dzirnakmeni. Viens no būtiskiem kritērijiem ir iekaltās bļodas diametrs, kas ir stipri lielāks nekā tas bija nepieciešams dzirnakmeņiem. Tāpēc arī, šo apsvērumu brīdināts, es neuzdrošinos Padurē atrasto, uz mutes apgāzto akmeni ar bļodas diametru 23 cm ieskaitīt pie cilindriskajiem bļodakmeņiem. Šāds izmērs atbilst lielo dzirnakmeņu caurumu izmēram. Atcerēsimies, ka Latgalē pie Solkas ezera pazudušā cilindriskā akmens dobumam izmērs bijis 22 cm. Tāpēc es stipri šaubos, vai to varam uzskatīt par seno upurakmeni no cilindrisko bļodakmeņu grupas.

Zīmīgi muļķīgs piemērs ir ar visiem labi pazīstamā novadpētnieka, nenogurdināmā Tālavas svētkalnu meklētāja, Ojāra Ozoliņa atrasto dzirnakmens sagatavi Valmieras rajona Vilkugāršas mežiņā. Šī akmens augšmala izkalta precīzā aplocē ar diametru 120 cm, virsa nokalta līdzena, stingri perpendikulāri aploces malām. Virsmā atlikuši tikai atsevišķi nepielīdzināti sektori. Šeit labi saskatāms, kā akmeņkalis ar lielu lineālu un perpendikula mēru ir kontrolējis sava darba precizitāti. Apakšējā daļa akmenim nav apstrādāta. Akmens biezums ­ 60­65 cm. Tieši dzirnakmeņu izmēri. Ir aplam jaukt kopā akmeņus, kas ir no pilnīgi dažādiem laikmetiem. Augstā precizitātē apstrādātā Vilkugāršas dzirnakmens sagatave nekādi nesaiet kopā ar tālā senatnē primitīvi veidotajiem vai dabā atlasītajiem akmeņiem.

Varbūt vēl kaut kur ir dzīvi cilvēki, kas zina pastāstīt, kādi pagājušajā gadsimtā bija darba paņēmieni un tehnoloģija pie lielo dzirnakmeņu izkalšanas? Kādas bija šī darba tradīcijas un ticējumi? Varbūt bija kāds ticējums, kas saistīts ar uguni?

Varbūt šādas ziņas glabājas kādos rakstos? Kādās vecās dienasgrāmatās? Profesora Pētera Šmita savāktajos "Latviešu tautas ticējumu" četros sējumos par dzirnavām ir ievākti tikai pieci ticējumi un tikai viens no tiem attiecas uz dzirnakmeni. "Ja dzirnkalis to vidu, ko no akmens acs izkalis, atdevis saimniecei, tad dzirnavas gājušas viegli, bet, ja neatdevis, tad grūti. Tāpēc dzirnkaļi tapuši labi uzmanīti, lai atdotu izkalto vidu." Jādomā gan, ka šeit teiktais attiecas uz mājas rokas dzirnavām.

Bet pirmajā visvecākajā Konversācijas vārdnīcā, ar daudz mācītu latviešu palīdzību I. Dravnieka izdotā (Jelgavā 1891.­1893. gadā), par dzirnakmeņu kalšanas ticējumiem atradu šādas ziņas: "Dzirnakmeņus pagatavoja (kala) dzirkaļi. To akmeņa gabalu, ko dzirkalis aci kaļot iz tās izkala, vajadzēja no viņa atpirkt (ar cimdu pāri) un uzglabāt, jo, kad to nedarīja un dzirkalis acs akmeni iemeta ūdenī, tad dzirnavas bija ļoti smagas, ar tām bija grūti malt. Dzirkaļiem bija īpaša māksla izmeklēt derīgus akmeņus priekš dzirnavām. Stāsta, ka īpaši meistari dzirnu kalšanā līduši slepeni pie nodomātā akmeņa un tad tam pēkšņi iesituši ar āmuru ­ to nosituši. ­ Dzirnas nekad nedrīkst tukšas izmalt, ar vien jāatstāj drusku labības acī, lai bads neuznāktu. Malt beidzot vajadzēja dzirnas trīs reiz atpakaļ (pret sauli atgriezt) pret ļaunumiem."

No laikraksta "Rīgas Balss" 1995. g. janvāris

Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW