 | Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |
|
Vakar ar zinātnisko konferenci iesāka savas jubilejas svinības Latvijas Mākslas akadēmija. Tā ir izdzīvojusi cauri partiju laikiem un Ulmaņa laikiem, krievu un vāciešu okupācijai. Un tomēr vienmēr ir izturējusi, palikdama uzticīga mākslai kā savas dzīves ideālam, mērķim un saturam. Visvairāk, šķiet, tā cietusi bēdīgi slavenajos komunistu laikos. Un tomēr un par spīti visam Mākslas akadēmija allaž bijusi kā neliela saliņa plašajā jūrā. Daudzi audzēkņi apliecinās, ka politiskās disciplīnas šeit nemācīja un neprasīja tik stingri (piemēram, gadiem ilgi še nelasīja sociālisma politekonomiju). Tādi pedagogi kā Mavriks Vulfsons mācīja studentiem patstāvīgi domāt. Akadēmijā galvenais bija un palika profesijas apguve. Te iepotēja cieņu pret savām nacionālās mākslas tradīcijām. Patlaban šīs latviešu mākslas tradīcijas tiek gan atklāti, gan slēpti skaustas, lai arī vecākie profesori mēģina neļaut šim procesam tik strauji ieviesties akadēmijas sienās. Vēl kas - pašlaik sabiedrība satraukta par tendencēm, kādas gluži padomiskā garā mēģina uzspiest "gudrie un svaidītie" - likvidēt zinātniskos institūtus, apvienot augstskolas utt. Tas nemaz nav tik sen, kad paklīda runas - mazajai Latvijai nevajagot trīs ar kultūru un mākslu saistītas augstskolas. Kam gan vajadzīgi jūtīgi, individuāli noskaņoti cilvēki! Ak, cik daudz paralēļu vecos avīžrakstos saskatām ar šodienu! Grūti dzima šodienas jubilāre. Kad 1909. gadā Rīgas pilsētas Mākslas skolas vadību pārņēma Vilhelms Purvītis, tās prestižs kā pilsētas varasvīru, tā sabiedrības acīs strauji auga. Purvīša ideja par Rīgas pilsētas Mākslas skolas pārveidošanu par augstskolu 1913. gadā jau ieguva reālas aprises, no Pēterburgas atļauja tika izklapatota, taču karš visam pārvilka svītru. Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanu daži saista ar 1919. gada sākumu un Stučkas vārdu. Bet iecerētā "proletāriskā mākslas darbnīca" nepaguva ne izveidoties, ne uzsākt darbu: pēc pāris nedēļām lielinieku vara Rīgā krita. Latvijas Republikas Ministru kabinets 1919. gada 20. augustā iecēla akadēmiķi Vilhelmu Purvīti par Mākslas akadēmijas direktoru (tagad teiktu - rektoru) un uzlika viņam par pienākumu uzsākt akadēmijas organizēšanu. Nebija akadēmija paspējusi nodibināties un sākt darboties, kad laikrakstos izcēlās plašas pārspriešanas, vai tāda Mākslas akadēmija Latvijai vajadzīga: aprīs lielus līdzekļus, neļaus ieplūst svaigām vēsmām no pasaules modernās mākslas. Izskanēja pat tik "dziļdomīga doma", ka Latvijai inteliģentu jau pietiek. Lai nu kā, bet V. Purvītis ar kolēģiem 1921. gada 12. oktobrī atklāja Mākslas akadēmiju ar 192 audzēkņiem. Svētku banketa nebija, toties profesora alga, pārrēķinot mūsdienu latu pirktspējā, bija kādas 80, ja ne 100 reizes lielāka nekā patlaban rektoram. Toreiz naudas dalītāji saprata izglītības vērtību. Tā nu akadēmija sāka strādāt, taču diskusijas šad tad atjaunojās. Tās spēcīgi uzbangoja 1928. - 1929. gadā. Niklāvs Strunke piedāvāja labāk dibināt mākslas amatniecības skolu. Sigismunds Vidbergs bija citās domās: Mākslas akadēmija ir vajadzīga, ja Latvija "grib izkopt pati savu īpatnēju mākslas dzīvi". Slavenais grafiķis izteica to pašu, ko Alfrēds Purics rakstīja "Latvijas Vēstnesī": "Jo vairāk to nedrīkstam aizmirst tagad mēs, ja patiešām gribam kādreiz tikt līdz nacionālas mākslas saturam, gribam ieliet dzīvu garu pārņemtās formās, gribam atklāt latviešu dzīves īpatnējo estētisko ideālu. Te ikvienam, kam šis ideāls taisni nesakrīt ar kādiem tur pārbūtības murgiem un sajukušu ideju fanfariem izpušķoto "futuriozo modernitāti", uz jautājumu "vai mums ir vajadzīga mākslas akadēmija" jāatbild ar to viskategoriskāko "jā". Mums ir vajadzīga akadēmiskā kultūra, tā mākslinieciskā atmosfēra, tā dievnama sajūta, kas vienīgi var dot vajadzīgo mākslinieciskās izglītības dzirksti, likt iedegties garam entuziasma liesmās, dot mākslinieciskus varoņdarbus. Mums ir vajadzīga akadēmija kā īpatnēju stingru principu un zināšanu sakopotāja, attīstītāja un papildinātāja, kā visas mākslineiciskās tehnikas pirmavots, iz kura katrs pilnā mērā varētu smelties to pamatmācību fondu, bez kā jebkura mākslinieciski radoša darbība ir tikai bezgala mokas". Ļoti laikmetīgi vārdi šodien, kad daļā "pasaules mākslas", kas ieviešas arī Latvijā, vairs it kā nav nepieciešama ne izglītība, nedz amata noslēpumu perfekta pārvaldīšana... Kā par to domā šodien, apjautājos Latvijas Mākslas akadēmijas rektoram, profesoram Indulim Zariņam. I. Zariņš: Akadēmija ir pierādījusi savu nepieciešamību. Visi redzamākie latviešu mākslinieki ir mūsu akadēmijas audzēkņi. Un kādēļ? Mums vienmēr ir konkurss - pieci cilvēki uz vienu vietu. Mēs atlasām no spējīgiem cilvēkiem tos spējīgākos. Tas nenozīmē, ka mums ir jāmāca amats. Nē, mēs esam atlasījuši cilvēkus, kas zināmā mērā amatu jau pieprot, jo Latvijā ir mākslas skolu tīkls. Akadēmijas uzdevums ir veidot personību. Un kādas noteiktas nozares mākslinieku. Ārzemēs neatlasa NO..., viņi izraugās cilvēkus, kuri vēl nav apmācīti amatā, un viņiem uzreiz māca mākslu, neiedziļinoties amata problēmās. Mums amats jau ir priekšā. - Jūs pats esat ilgus gadus saistīts ar akadēmiju: vispirms bijāt students, tad pedagogs. Kas mainījies? I. Zariņš: Akadēmija ir mūžīgi mainījusies. Viņai tas bija jādara, jo tai nekad uzbrukumi nav beigušies. Mums vienmēr ir jāturas, jābūt kā karatistam vienmēr formā. Es iestājos 1952. gadā. Tad brauca komisijas un "dzina iekšā" absolūto naturālismu, pie tam - pēc Ļeņingradas un Maskavas etalona. Nesaku, ka tas ir slikts, bet mēs, latvieši, tā nemaz nevaram "uztaisīt", un tas nemaz nav vajadzīgs. Pēc tam kādu laiku bija normāli. Tad nolēma, ka tīrās mākslas mācīs tikai abās galvaspilsētās - Maskavā un Ļeņingradā. Mums nu bija kaut kas jādara. Mēs ieviesām mākslas pedagoģiju. Daži gadi pagāja, un viss atkal atgriezās pa vecam. Tad prasīja, lai visur būtu dizains, vajadzēja būt rūpnieciskajam tekstilam utt. Bet mums lielākie sasniegumi bija gobelēnā. Tagad akadēmija vairāk vai mazāk ir atgriezusies pie pirmsākumiem kā 20. gados, kad Purvītis mūžīgi žēlojās par naudas trūkumu. Patlaban arī tas ir stipri jūtams. Tagad mēs iztiekam ar maksas studentiem. Tikai tā varam turēties. Es nedomāju, ka mums kadrus vajadzētu tik strauji atjaunot kā citās augstskolās, jo studenti nāk mācīties pie TĀ un TĀ, viņi nenāk mācīties VISPĀR, tur tā lieta. Viens pasniedzējs var mācīt tikai dažus studentus - mums nav lekciju tipa apmācības. Personības audzināšana nozīmē, ka ar katru jārunā citā valodā, viņa valodā. Tādēļ studentu skaita palielināšana mums ir bīstama. Un arī telpas ierobežo studentu skaitu. Vecākajos kursos katram studentam vajag vismaz metru reiz metru, tēlniekam - 2x2 metrus. Tā ir mūsu specifika. Mūzikas akadēmijā ir vēl grūtāk. Mēs šogad uzņēmām pāri par simtu audzēkņu kopā ar maksas studentiem. Tas ir daudz. Bet tas ir vienīgais veids, kā varam izdzīvot: budžets ir tāds pats kā pirms trim gadiem, bet samaksa augusi par siltumu, elektrību... Mūsu modeļiem jāsēž siltumā. Mēs arī tagad sildāmies pie elektriskā radiatora, jo rektora kabinets ir ļoti auksta telpa... - Jums tātad nav iespējams domāt par remontu? I. Zariņš: Remonts ir nepieciešams - mūsu skaistā ēka ar brīnišķīgajiem dekoriem ir jāatjauno, bet nav pat tik daudz naudas, lai apsekotu visus ornamentus. - Jūsu kabinets arī nav diez cik... I. Zariņš: Mani tas neuztrauc. Es vienmēr esmu brīnījies par cilvēkiem, kuri grib sākt no plikas vietas... Te visi rektori ir sēdējuši, un nav nelaime, ka kabinets mazliet ir noplucis. Te ir dvēsele. - Vai tagad baumas par augstskolu apvienošanu ir apklusušas? I. Zariņš: Šādas runas vienmēr paceļas un nogrimst. Var jau apvienot, bet būs vairāk ierēdņu. Un vēl - līdz ar Latvijas valsts izveidošanu nodibināja akadēmiju, konservatoriju, universitāti. Un tagad... tas būtu dīvaini... Mēs esam atjaunojuši Latviju, un mums tagad viss ir jānostiprina... Jubilejas reizē jāpateicas visai mūsu profesūrai, arī - dārgajiem aizgājējiem, kas radījuši visu šo gaisotni, kāda mums ir. Tas ir liels viņu nopelns. Šo gaisotni nevar radīt vienā dienā vai dažos gados. Es pateicos visiem, kuri mācījušies Mākslas akadēmijā. Viņi ir nesuši upuri, kas paņem visu mūžu. Māksla ir smags darbs, par kuru tev jāatbild pašam. Varas maiņām nav nozīmes, galvenais - paskatīsimies vēsturē - vai nu māksla ir vai nav. Māksla mums ir vienīgā "ejošā prece", par kuru mums nav jākaunas. Mēs varam vēlēties tikai vienu - lai, runājot par kādu franču mākslinieku, blakus nosauktu latviešu mākslinieku. Bet vai pasaule ir saņēmusi grāmatas par latviešu mākslu? Par to nepieciešamas gan filmas, gan grāmatas! Ja es prasu kādam ārzemju māksliniekam: "Kā jums ar nacionālo mākslu?" un viņš saka: "Tādas nav. Ir tikai internacionāla māksla", tad es domāju - to var atļauties teikt vienīgi lielās tautas, kurām mākslas tradīcija pagātnē ir divi tūkstoši gadu, kā itāļi, franči. Varbūt viņiem šodien neliekas svarīgi runāt par nacionālo mākslu. Bet mums jāsasniedz tāds stāvoklis, lai pasaule redz, ka ir tāda Latvija ar savu nacionālās mākslas krātuvi. Materiālu sagatavoja bijušais Latvijas Mākslas akadēmijas students Māris Brancis 1921. gada 12. oktobrī plkst. 13.30 Vilhelma Purvītis savus studentus uzrunāja bijušajā Pētera I vidusskolas ēkā Kronvalda un Muitas ielas stūrī, bet telpas tur bija šauras, un ar nākamo mācību gadu akadēmija pārgāja uz šajā fotoattēlā redzamo ēku Gogoļa ielā 3, aiz stacijas, un te mācības ritēja no 1922. līdz 1940. gadam. Vilhelms Purvītis. Mākslas akadēmijas ēka šodien, nams celts 1902. - 1904. gados, arhitektoniskais veidojums un interjeri tiek saglabāti joprojām. Indulis Zariņš. Studentu darba ikdienu nupat šoruden 1. oktobrī uzsāktajā mācību gadā vēroja fotogrāfs Gunārs Tarvāns. Pedagoga vērtējumu gaida jaunie tēlnieki... un jaunie gleznotāji... un cilvēka augumu izprast mācās, stundām ilgi uz modeli raugoties. Savukārt Māra Dedziņa fotouzņēmums atgādina, ka nu jau vairākus gadus Mākslas akadēmijā aug arī tērpu mākslinieku jaunā maiņa. No laikraksta "Rīgas Balss" 1996. g. oktobris |
| Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |