FRANČU KINO KARALIENE
Katrīna Denēva

Viņa pati saka tā: "Noslēpumainība ir sajūta, ka cilvēkā vienmēr paliek kaut kas neizzināms, pat ja viņš ir pilnīgi atklāts. Noslēpumainība man patīk jau no bērnības, savus sapņus esmu pārdzīvojusi uz ekrāna vai arī privātajā dzīvē, bet nekad publiski. Jau kopš jaunības šajā ziņā esmu ieņēmusi stingru nostāju, un ne jau tāpēc, lai radītu kaut kādu noslēpumainību, bet lai aizsargātu sevi. Tas notika gluži instinktīvi. Mani vienmēr var redzēt, bet es neļauju sev piekļūt. Fiziski neesmu nemaz tik stipra. Mani uztrauc doma, ka es spēka trūkuma dēļ nonāktu bezdibenī. Tas viss saistīts ar ļoti intīmām lietām, ar agras jaunības pārdzīvojumiem. Manī mīt baiļu, pamestības un bēgšanas nežēlīgās atmiņas. Man bail, ka man varētu uzbrukt sāpes, kurām nav remdinājuma. Īsti dziļas brūces cērt tikai mīlestība, piedot var, bet aizmirst ne."

Viņa izvairās no visiem, kuri cenšas atminēt "Denēvas mīklu". Mīklu, kuras, kā viņa pati domā, nav vispār. Bet vai tas tiešām tā ir? Katrīna dzimusi 1943.gada 22.oktobrī Parīzē. Tēvs - Moriss Dorleaks, māte - Renē Denēva, pseidonīms - Simone. Atšķirībā no daudzām savām kolēģēm, viņa bērnībā nesapņoja par aktrises karjeru. Tam, ka viņa auga aktieru ģimenē, nebija nekāda sakara ar viņas nākotni.

Katrīna atceras: "Es biju ļoti vāja meitenīte, visu laiku staigāju, mātei brunčos ieķērusies. Kad man bija 8 gadi, māte nomira. Tā bija smaga trauma. Varbūt tāpēc man ir maz draugu, jo baidos pieķerties un pēc tam cilvēku zaudēt."

Bērnībā Katrīna bija nesabiedriska, lasīt viņai nepatika, nākošā aktrise mācījās pa roku galam, daudzi priekšmeti viņai nepatika. Neviens no mājiniekiem nedomāja, ka šī meitene kļūs aktrise un intelektuāle. Tēvs atceras: "Liekas, mēs bijām ļoti tuvi, bet man nav ko pastāstīt, viņa vienmēr bija sevī noslēgusies." Denēva apgalvo, ka uz ekrāna nokļuvusi nejauši. Viņas vecākā māsa Fransuāza Dorleaka (kādreiz ļoti populāra franču "jaunā viļņa" aktrise, gājusi bojā autokatastrofā) devās pieteikties uz lomu jaunā filmā un pasauca līdzi jauniņo Katrīnu.

Studijā uzreiz ievēroja simpātisko 13 gadus veco pusaudzi un piedāvāja viņai lomu filmā "Koledžas audzēknes". Atceroties savu debiju, Katrīna saka: "Es tēloju pati sevi". Grūti šajā filmā pazīt tagadējo aktrisi.

Izbrīnu rada tas, ka pēc tam meitenei uzmanību pievērsa ievērojamais režisors Rožē Vadims, ne tik daudz pazīstams ar savām filmām, cik ar spējām ieraudzīt iesācējās aktrisēs nākošās "zvaigznes". Viņš atklāja Brižitu Bardo, Aneti Stroibergu un Džeinu Fondu. Pēc viņām Katrīna Denēva bija īsti vērtīgs atklājums, taču izrādījās nepakļāvīga un ar dzelžainu raksturu. Rožē Vadims sapņoja par šķīstu un gaišmatainu eņģeli, meitenes ideālu. Jauniņā iesācēja 1962.gadā kļuva viņa līgava un filmas "Tikums un netikums" otrās galvenās lomas tēlotāja. Diemžēl filma sensāciju neradīja. Šeit Katrīnai tēlot nebija grūti, viņai vajadzēja kalpot par savdabīgu dekorāciju, kā bija iecerējis Rožē Vadims, galvenā uzmanība tika pievērsta trauslajam siluetam un zeltaini mirdzošajiem matiem. Katrīna nebija apmierināta ar darbu šajā filmā.

Rožē Vadims atceras: "Tovakar, kad mēs iepazināmies, viņa nodevās čarlstonam, daudz smējās, bet viņas dzīve bija drūma. Katrīna ārēji mierīgi pārcieta kā labo, tā ļauno. Mēs nolēmām, ka kāzas būs Taiti, kur mans draugs uzņēma filmu. Turp lidojām caur Ņujorku. Tieši šajā pilsētā "Sherry Netherland" hotelī mani sasniedza negaidīts telefona zvans: "Ja apprecēsi šo meiteni, es tev atņemšu meitu Natalī," sacīja mana bijusī sieva Anete Stroiberga. Neuzdrošinājos riskēt un nolēmu atlikt laulības uz nenoteiktu laiku. Toreiz man likās, ka Katrīna visu saprot, bet kopš tās dienas kaut kas viņā pārtrūka. Es nekādi nevarēju pierast pie jaunās būtnes, kas dzīvoja man līdzās. Es negribēju pakļauties un turējos pretī. Puisēns (Kristians piedzima 1963.gada 18.jūnijā), kura piedzimšanu tik ļoti gaidījām, nesagādāja cerēto brīnumu. Kaislību un maiguma brīži mijās ar vilšanos, naidu, atkal atdzimušajām jūtām, cerībām, kas atduras pret nenovēršamo -- visu to, kas diendienā atkārtojas - nogurumu, pārpratumiem, kas attālina un šķir."

Tā Katrīna pagrieza muguru pārlieku valdonīgajam Pigmalionam, noraidīja laulību un izvēlējās riskantāku, toties patstāvīgu un neatlaidīgu sevis pilnveidošanas ceļu. Pēc gada aktrises īstā debija īstenojās filmā "Šerbūras lietussargi", kas Kannu festivālā saņēma Grand Prix. Režisors Žaks Demī filmu veidoja pēc skaņu un krāsu harmonijas likumiem. Šīs ārkārtīgi oriģinālās kinooperas varoņi rečitatīvā dzied pat visprozaiskākās replikas. Denēva ideāli iekļaujas tādā vidē. Sadarbība ar Žaku Demī turpinājās. Viņai bija lomas filmās: "Rošforas meitenes", "Ēzeļa Āda", "Nozīmīgākais notikums, kopš cilvēks soļo pa Mēnesi". Demī bija viņas personiskais režisors, viņa mākslinieciskā gaume pilnīgi atbilda Denēves gaumei.

Strādājot pie filmas "Nozīmīgākais notikums, kopš cilvēks soļo pa Mēnesi", Katrīna Denēva tēloja kopā ar Marčello Mastrojani. Viņu radošā sadarbība izvērtās tuvībā. Denēva un Mastrojani jau bija iepazinušies Nadīnas Trentiņanas filmā "Tā notiek ar citiem", pēc tam abi tēloja Marko Ferrēri filmās "Līza" un "Neaiztiec balto sievieti". Mastrojani, kurš bija precējies un kuram bija meita, uz laiku apmetās Parīzē, kaut gan jāteic, viņi abi bez pārtraukuma kursēja no Romas uz Parīzi un atpakaļ. 1972.gadā piedzima viņu meita Čiara. Mīlestība tomēr izsīka, un Marčello atgriezās Itālijā pie sievas un meitas. Katrīna to smagi pārdzīvoja. Kaut arī Denēva ir nesatricināma laulības saišu pretiniece, tomēr uzskata, ka bērniem jāaug kontaktā ar abiem vecākiem.

Pēc tam Katrīna bieži filmējās ārzemēs. Anglijā tika uzņemta Terensa Janga filma "Maierlinga" un Romana Poļanska "Riebums", Itālijā Mauro Bolonjīni filmas "Brīnišķīgā nakts" un "Fakti no turīgu cilvēku dzīves" (šīs filmas 1991.g. tika demonstrētas Liepājā, kinofestivālā "Itāļu kino šedevri"), Holivudā režisora Stjuarta Rozenberga filmā "Šķirsimies, dārgā!".

Filmējoties ārzemēs, Denēva satikās ar pasaules kino klasiķi Luisu Buņjuelu un kļuva par viņa mīļāko aktrisi, viņa ideālu. Denēva tēloja divās viņa filmās "Tristana" un "Dienas skaistule". Luiss Buņjuels rakstīja: "Viņa ļoti labi tēloja filmā "Dienas skaistule". Katrīna ir īsta aktrise, inteliģenta, noslēpumaina, skaista. Viņa atrodas pastāvīgā attīstībā, mainībā, taču paliek vēsa. Jā, tieši Denēva ekrāna pasaulei piedod noteiktas noskaņas, ritmu, sasprindzinājumu un dīvainas noslēpumainības atmosfēru. Reizēm aktrises domas šķiet burtiski "ielijušas" viņas sejā, kustībās, veidojot neirotisku, uz iekšējo pasauli vērstu tēlu". Venēcijas kinofestivālā filma ieguva balvu "Svētā Marka Zelta Lauva". Aktrisei tuvs bijis arī režisors Fransuā Trifo, kas uzaicināja viņu par Belmondo partneri filmā "Misisipi sirēna", bet pēc 12 gadiem piedāvāja lomu filmā "Pēdējais metrovilciens", tā veltīta teātra ļaužu dzīvei nacistu okupētajā Francijā. Filmā aktrise atklāja skatītājiem savas emocijas vienīgi caur intonāciju un mīmikas niansēm. Filma 1981.gadā ieguva balvu "Cēzars". "Pēdējais metrovilciens" vēlreiz apliecināja, ka Denēva patiesi ir franču kino karaliene.

Ja ticam presei, skatītāji atzīst viņu par pasaules skaistāko aktrisi, Denēva pārspēj tādas skaistules kā Ursula Andresa, Bo Dereka, Fēra Foseta, Rakvela Velča, Romija Šneidere, Čerila Leda, Ornella Mutti, Brižita Bardo u.c. Viņa saka: "Esmu nolēmusi spēlēt ik gadu tikai divās filmās, jo negribu apnikt publikai." Denēvas filmu partneris Žerārs Depardjē raksta: "Viņa ir apburoša un valdzinoša. Tāds skaistums rada mieru un iedveš pašpārliecību, dara cilvēku labāku. Būt skaistai - tas nozīmē būt īsti disciplinētai, skaistums prasa neatslābstošu vērību, pastāvīgu līdzsvaru."

Pati Katrīna apgalvo, ka dzīvē viņai smaidījusi laime. Viņā filmējusies pie labiem režisoriem, no kuriem daudz ko mācījusies, kļuvusi slavena un bagāta, un pati var sev izvēlēties lomas. Viņa ir stingra sava darba vērtētāja. Aktrise uzskata, ka veiksmīgas no vairāk nekā 60 filmām bijušas tikai četras: "Šerbūras lietussargi", "Dienas skaistule", "Mežonis" un "Pēdējais metrovilciens".

Savu dzīvi aktrise aizvadījusi lepnā vientulībā, izņemot neilgas laulības laiku ar angļu fotogrāfu Dāvidu Beiliju (no 1965.-1970.g.) Abus ārlaulības bērnus viņa uzaudzinājusi viena, vienlaicīgi nostiprinot savas franču kino karalienes pozīcijas. Panākumi ļāva nodrošināt bērniem bezrūpīgu dzīvi.

Lielu peļņu viņa gūst, reklamējot dārglietas un kosmētiku. Aktrise uzskata, ka reklamēt smaržas un dārglietas, kas nosauktas Katrīnas Denēvas vārdā, ir viņas pienākums. Tas viņai dod arī materiālu brīvību un neatkarību. Turklāt tādējādi viņa neļauj kristies savas popularitātes vilnim, kaut gan pēdējā laikā Denēva filmējas retāk. Nesen beidzies darbs pie divām filmām: "Baltā karaliene" un "Indoķīna". Aktrises sapnis ir nospēlēt it īpaši Annu Kareņinu, ja tādu filmu uzņemtu Ņikita Mihalkovs. Denēva vēl joprojām gaida savu lielo lomu, to, kura atklās viņas talanta rezerves.

Visās Francijas mērijās blakus nacionālajam trīskrāsu karogam stāv Mariannas krūšutēls - Francijas simbols. Kad frančiem tika uzdots jautājums, kura no skaistā dzimuma pārstāvēm jāiemūžina Mariannas tēlā, absolūtais vairākums minēja tieši Katrīnas Denēvas vārdu.

No laikraksta " Stāsti un Romāni " 1993. g.

Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW