UNIVERSĀLS MONOLOGS,

Toreiz es biju jaunāks nekā tagad un nezināju daudz ko no tā, ko tagad zinu. Bet ideālisms un ticība labajam manī bija izteiktāki kā šobrīd, un tas deva man spēkus. Tātad viss kompensējās, un patiesībā es nemaz nebiju daudz savādāks. Tikai jaunāks; un savādāks tikai tik daudz, cik savādākai jaunībai klājas būt, salīdzinot ar vecumu. Patiesībā es arī tagad neesmu nekāds vecais. Tikai nedaudz vecāks kā tad. Es domāju, ka tas ir normāli.

Aprakstāmajos notikumos es piedalījos viens pats. Protams, bija arī citi, kā nu bez tā, bet manī dažkārt rodas šaubas, vai viņi spēlēja pietiekami nozīmīgu lomu. Daļa tikai deva padomus un kritizēja, bet es jau tāpat zināju, ko viņi teiks, tātad lielas jēgas nebija. Citi nesaprata neko no tā, ko es darīju, un tāpēc viss, ko viņi teica, bija absolūti nesakarīgs. Nekad nevarēja būt drošs, kādu jaunu muļķību viņi izspļaus. Tas tikai bojāja nervus un nenesa labumu it nevienam. Gluži otrādi. Jo viņu bija daudz, un locies, kā gribi, bet kaut kādu iespaidu viņu teiktais uz mani atstāja. Un parasti tas, ko man lika darīt viens, nākošajā dienā otra skatījumā izrādījās pilnīgi lieks. Bet vēl pēc dienas trešais nolīdzināja abus iepriekšējos līdz ar zemi, pa draugam pastāstot, kādas šausmīgas kļūdas ir tapušas pieļautas, kad dažs labs neuzmanīgi ir sekojis daža laba muļķīgiem padomiem. Tā nav sūdzēšanās, tie ir saldi sapņi <196> ak, ja viņi būtu bijuši tikai trīs!

Bet bija vēl nedaudzie, ar kuriem nācās sadarboties. Tā tas saucās. Īstenībā mēs darījām katrs savu darbu. Es īpaši nebāzu degunu citu darīšanās, jo uzskatu, ka, ja katrs labi veiks to, kas viņam jādara, viss izdosies arī kopumā. Un, tā kā es visu darīju pēc labākās sirdsapziņas (protams, gadījās arī neveiksmes, bet kam negadās), tad jādomā, ka vaina bija kur citur. Es negribu nevienu vainot. Varbūt astroloģiskā situācija bija mums nelabvēlīga.

Vispirms mēs rūpīgi izstrādājām plānu, kas vēlāk izrādījās tukši sapņi. Bet tas bija vairāk nekā nekas, un varēja sākt meklēt naudu. To mēs sameklējām labi ja trešdaļu no tās summas, kas, pēc mūsu domām, bija vajadzīga. Vēlāk izrādījās, ka mūsu aprēķini nebija īsti precīzi. Lai pabeigtu iesākto darbu, vajadzēja trīsreiz vairāk naudas, nekā mēs bijām domājuši. Ar necilvēcīgām pūlēm mēs kādu laiku strādājām, bet, tā kā līdzekļu trūkuma dēļ mums daudz kā nebija, tad lielas jēgas no tā visa... Nu, un protams, jūs visi atceraties tā laika notikumus sabiedrībā un tirgus stāvokli. Atminos, kā tajā dienā mēs visi apspriedām šo negaidīto ziņu A, kas it kā tieši mūs neskāra, bet man tomēr palika tā dīvaini ap dūšu. Un patiešām, ilgi nebija jāgaida, kad pēc A nāca B. Pēc C daudziem no mums galīgi nolaidās rokas, un pat D, kas sekoja drīz vien, nespēja pagriezt visu atpakaļ. Un tomēr tas bija skaists un romantisks laiks. Es ticu, ka mēs katrs no tā kaut ko guvām.

Daži, kas apmēram vienā laikā ar mums darbojās tai pašā sfērā, izturēja ilgāk par mums. Daudzi pameta iesākto ātrāk. Bet visvairāk bija tādu, kas tikai runāja, un kam neizdevās pat uzsākt neko nopietnu. Bieži es domāju, ka viņi ir darījuši vispareizāk.

Tagad man, salīdzinot ar to laiku, galvā ir daudz vairāk sajēgas. Bet es skaidri zinu, ka vēl pēc kāda laiciņa es likšos sev neglābjams ideālists. Bet kaut kas tomēr ir jādara. Mums te briest viens projektiņš. Ir uzradies baigi naudīgais sponsors, patiešām gudrs un inteliģents cilvēks. Mēs varēsim darīt visu, kā uzskatīsim par vajadzīgu, un nebūs nekādas jaukšanās pa vidu. Nekas nevar būt šausmīgāks par to, ja, projektam esot kritiskā materiālā situācijā, atnāk Kreditors un sāk dod nekompetentas pavēles, atsaukdamies uz bažām par savas naudas likteni. Parasti tas rada tādu stresu un haosu, ka visas lietas noiet uz grunts daudz ātrāk, nekā tas būtu noticis dabiskā ceļā. Vienīgā starpība, ka paveras nesalīdzināmi lielākas iespējas savstarpēji vainot nelaimē vienam otru: mums Viņu, un Viņam <196> mūs. Tā teikt, nav ļaunuma bez labuma.

Bet šoreiz tas tā nenotika. Mēs esam savākušies ļoti jauki cilvēki, kam patīk tas, ko mēs darām. Viens no mums ir matemātiķis. Viņš mums pastāstīja par varbūtības teoriju. Esot tāda varbūtība, gan ļoti niecīga, ka gaisa molekulas istabā visas vienlaicīgi izlido pa atvērtu logu un istabā iestājas vakuums. Neviens gan neatcerējās kaut ko tādu redzējis. Gluži tāpat neviens neatcerējās, ka projekts, pie kura viņš ir strādājis pirms tam, būtu izdevies. Tātad varbūtība ir praktiski tāda pati, es domāju. Taču ne vienmēr ar nulli, saka matemātika.

Tas vieš mūsos cerību. Vai tad var pilnīgi bez cerības?

Pēteris Pūrītis

No laikraksta " Stāsti un Romāni " 1994. g.

Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW