 | Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |
|
"Neērtajam" Latvijas un Latgales patriotam Francim Trasunam 16. oktobrī palika 130
"Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni - Latgali," viņa bērēs teica Valsts prezidents Jānis Čakste. Gan kā garīdznieks, gan kā literāts, laikrakstu izdevējs un sabiedrisks darbinieks šis vīrs cīnījās, lai svešo lielvaru atšķeltā Latgale - pārkrievošanai nolemtais Vitebskas guberņas nostūris - kļūtu par latviešu tautas un valsts plaukstošu un apgaismotu sastāvdaļu. Franča Trasuna "zvaigžņu brīdis" bija viņa vadītais 1917. gada 9. un 10. maija Latgales latviešu pārstāvju (Rēzeknes) kongress, kas, sarkanbaltsarkanajiem karogiem pilsētas ielās plīvojot, pasludināja sava novada vēsturiskās tiesības apvienoties ar pārējām latviešu zemēm vienā kopībā. Trasuns tika ievēlēts Latgales Pagaidu zemes padomes valdē, viņš tajā laikā darbojās arī "Latvijas priekšparlamenta" - Pagaidu nacionālās padomes - komitejā, kas izstrādāja Satversmes projektu nākamajai latviešu valstij. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Trasuns bija Tautas padomes, Satversmes sapulces, Pirmās un Otrās Saeimas deputāts, Pirmās Saeimas prezidija loceklis, iekšlietu ministra biedrs Pagaidu valdībā (t.s. trešajā Ulmaņa kabinetā). Bijis arī cariskās Krievijas Pirmās Domes loceklis. Man ir kauns, ka jāatgādina Latvijai par vienu no rosīgākajiem sava laika politiskajiem darbiniekiem. Otrās Saeimas vēlēšanu (1925.Êgada oktobrī) rezultāti atzina Franci Trasunu par populārāko politiķi valstī - neskatoties uz to, ka tikai pirms nedēļas visās Latvijas katoļu draudzēs tika nolasīta ziņa par to, ka Romas katoļu baznīca viņu ekskomunicējusi! (Tā kā toreiz pastāvēja t.s. grozāmo sarakstu princips - vienas partijas deputātu sarakstu balsotājs varēja papildināt ar sev tīkamiem kandidātiem no citiem sarakstiem, tad savas izraudzītās partijas "listē" Trasunu papildus klāt bija pierakstījuši gan labējie, gan kreisie, gan cittautieši. Pavisam Trasunam bija 11-983 šādi pierakstījumi, no tiem 10-776 - Latgalē. Savukārt Čakstem bija "tikai" 5524, Ulmanim - 4407, Rainim - 4286, bīskapam Rancānam - 4265, ģenerālim Balodim - 3113 pierakstījumu.) Trasuna bērēs 1926.Êgada aprīlī pēc kūrijas rīkojuma Rēzeknes baznīcas zvani klusēja un atdusas vieta katoļu kapos bija liegta. Bet desmitiem tūkstošu cilvēku ģenerāļa Krišjāņa Berķa vadībā gāja aiz zārka, ko guldīja Rēzeknes neatkarības cīnītāju Brāļu kapos. Bērēs piedalījās Valsts prezidents, valdība, Saeimas delegāti, kultūras darbinieki, godinādami izcilā latgaļu valstsvīra piemiņu. Taču vēlāk Latgales kultūras darbinieki, vēlēdamies panākt no Vatikāna sava novadnieka rehabilitāciju, saskārās ar valsts iestāžu "klusējošu sazvērestību" - Franča Trasuna piemiņa tika gaisināta, viņa vārdam vairs neatradās vieta mācību grāmatās! Latviešu politiķi, lai saglabātu labas attiecības ar Latvijas katoļu baznīcas vadību un Vatikānu, ar vieglu roku svītroja no savas valsts vēstures vienu no ievērojamākajiem tās cēlājiem. Francis Trasuns, kurš dažiem bija kļuvis neērts savas dzīves laikā, šo dažu personu un institūciju turpmākās labsajūtas dēļ Latvijas varenajiem tapa neērts pēc savas nāves - tāpēc pašu latviešu spēkiem pārvērsts "vēstures baltajā plankumā". Kad rietumos mītošie latgalieši un Franča Trasuna piemiņas fonds agrākos gados iestājās par to, lai Romas katoļu baznīca rehabilitētu izcilo vīru un atceltu tā ekskomunikāciju, viņiem joprojām nācās saskarties ar trimdas katoļu garīdznieku pretestību. Vēl šodien Latvijas katoļu vadība izvairās no šīs lietas iztirzāšanas. Pamatotās prasības pārvērtēt netaisnīgo spriedumu un atzīt toreiz pieļautās kļūdas kūrija, šķiet, uzskata par bīstamu mēģinājumu graut Latvijas katoļu baznīcas vadības autoritāti. Tā nevēlas savu "iekšējo lietu" apspriešanu un kritiku sabiedrībā un presē. Varbūt arī tāpēc Saeimas Cilvēktiesību komisija, lai nebojātu attiecības ar katoļu vadību "vecu, aizmirstu lietu" dēļ, atsakās rīkoties, lai īstenotu Latgales entuziastu prasību - panākt Vatikānā Franča Trasuna attaisnošanu un atjaunot viņa piederību katoļu baznīcai. Bet kam citam, ja ne Saeimai, būtu jāgādā par sava kādreizējā spožā darbinieka vārda labās slavas atjaunošanu? Franča Trasuna piemiņas "izgaišana" Latvijas sabiedrībai kārtējo reizi atgādina rūgto patiesību - izcilu, bet "politiski neērtu" darbinieku noniecināšana un vispār vēstures "pārrakstīšana" acumirkļa aprēķina labad, kā izrādās, nav tikai padomju režīma iezīme. Tas uzjunda bažas - vai servilisms (pakalpība) jau sen nav iezīdies mūsu nacionālajā raksturā? Tauta, kas nievā savu pagātni, laupa sev nākotni. Protams, daudzi mūsu valsts 20. un 30. gadu vēstures fakti ir "neērti", jo varoņfresku vietā rāda pat ļoti cienījamu cilvēku neglītas un nevajadzīgas ķildas, kuru pamatā - jaunās latviešu valsts un sabiedrības "bērnu kaišu" izslimošana un grūtā atbrīvošanās no pagātnes nastas. Franča Trasuna aizstāvētās idejas, kas šodien mums šķiet pašsaprotamas, toreiz, gadsimtu mijā, šķita dumpinieciskas un apšaubāmas: Latgale ir Latvijas sastāvdaļa; latgaļi ir latviešu tautas daļa; visu latviešu apdzīvotām zemēm jābūt administratīvi apvienotām. Liels troksnis šodien saceltos, ja kāds "vēsturiskās taisnības meklētājs" iedomātos prasīt Latgali atkal pievienot Vitebskas apgabalam! Bet toreiz Trasunam un citiem "čangaļiem" (jo tieši viņi sludināja Latvijas vienības ideju) nācās sīvi lauzties cauri Rīgas tautiešu pretestības un vienaldzības mūrim. Tiem, Kurlandes un Liflandes vācu baronu izpelnīto liberālāko Baltijas provinču likumu aizvēnī dzīvojot, bija vienaldzīga ne tikai Latgales administratīvā nošķirtība - arī pārkrievošana skolās un iestādēs, forsētā pareizticības propaganda, latīņu drukas aizliegums Lietuvā un Latgalē (1865-1904). Starp citu, Trasuns kļuva par mācītāju arī tāpēc, ka citas iespējas kalpot saviem tautiešiem viņam nemaz nebija, - skolotāja vai ierēdņa amats Vitebskas guberņā latgalim bija liegts. Francis Trasuns Sakstagala pagasta "Kalnasētā" uzauga ne tikai bērniem svētītā, bet arī pārtikušā un pašapzinīgā latgaļu zemnieku ģimenē. Vecāki savam dēlam ieaudzināja dievbijību, stingru nacionālu stāju, mīlestību pret dzimto novadu un valodu. Viņi deva tam iespējas gūt Latgalē liegto tautisko izglītību - Jelgavas ģimnāzijā, kur jaunais latgalis iepazinās un sadraudzējās ar daudziem nākamajiem Latvijas valsts darbiniekiem. Apzinādamies savu un citu novadnieku piederību latviešu tautai, Trasuns vienlaikus stājās Latgales valodas un paražu sardzē. Viņš vāca folkloru, izdeva grāmatas un laikrakstus, rakstīja fabulas un publicistiku tautas valodā, strādāja pie latgaliešu gramatikas un rakstu valodas izveides, vēlāk jau kā parlamentārietis iestājās par latgaliešu valodas tiesībām novada valsts iestādēs un par vāciskās "vecās drukas" aizstāšanu ar latīņu alfabētu, kas "baltiešu" literatūru un presi padarīja pieejamāku Latgalei. (Satversmes sapulcē Francis Trasuns un viņa vadītās Latgales Kristīgo zemnieku savienības delegāti prasīja plašākas savdabīgā novada pašvaldības tiesības. Prasību noraidīja - protestējot šie deputāti atturējās balsojumā par Satversmes 1. daļu, tā radot sev iedomātu latgaliešu separātistu slavu.) Impērijas laikos Francis Trasuns, gan studēdams Pēterpils katoļu garīgajā seminārā, gan strādādams tur kā profesors, izcīnīja latgaliešu valodas stundu ieviešanu un pasniedza tās topošajiem Latgales draudžu cittautiešu priesteriem. Savas nacionālās stājās dēļ Trasuns ne tikai bremzēja savas spožās karjeras iespējas Krievijas impērijas katoļu baznīcas hierarhijā - dumpīgajam latgaļu mācītājam cara ierēdņi gadiem ilgi vairākas reizes liedza strādāt un pat ierasties Latgalē! Patriotisms neizbēgami nostādīja Franci Trasunu ne tikai pret rusificētājiem. Arī pret Latgales pārpoļotājiem. Jo novadā poļi bija kungi (kaut arī kā dumpīgu tautu cara režīms tos diskriminēja), bet latgaļi - nicināti zemes arāji. Poļu garīdzniecībai bija vadošā loma Krievijas impērijas katoļu baznīcā. Šo status quo poļu minoritāte centās saglabāt arī brīvajā Latvijā. Poļu muižnieki ienīda Saeimas deputātu Trasunu kā "boļševiku kalpu", vienu no zemes reformas aizstāvjiem, kas atņēma tiem īpašumus. Latviešu katoļiem nebija viegli atbrīvoties no poļu garīdznieku aizbildnības - gluži tāpat kā latviešu luterāņu baznīcai un tās garīdzniekiem - no vācu teologu "tēvišķās gādības". (Arī ļoti interesanta, bet piemirsta Latvijas vēstures lappuse!) Latvijas nacionālās aprindas protestēja pret Latgales pārpoļošanas centieniem un Polijas (kopēja robeža!) centieniem nostiprināt te savu ietekmi, taču diplomātijas apsvērumi valdībai lika daudzas lietas "nesaskatīt". Jāatzīst, ka toreizējais arhibīskaps Springovičs (taču nenoniecināsim šā goda vīra vēlākos nopelnus, īpaši - Latvijas katoļu baznīcas saglabāšanā padomju jūga gados!) sava Latvijas katoļu virsgana amata sākumā, būdams poliskas izcelsmes un Latgales ļaudīm nezināms, bet asa un valdonīga rakstura vīrs, nevarēja ciest Trasuna "dumpīgumu", uzskatīdams, ka ierindas priestera valstsvīra slava "nepelnīti" aizēno Latvijas katoļu galvu. Arhibīskaps, kuram bija pakļauts priesteris Trasuns, vēlējās sev pakļaut arī Trasunu - valsts darbinieku, noteikt viņa vadītās Latgales Kristīgo zemnieku partijas un tās Saeimas frakcijas politisko darbību. Sākās konflikts, jo nacionāli noskaņotais, pašapzinīgais un iecirtīgais Trasuns izteicās īsi un latgaliski skaidri: "Ekselence, baznīcas lietās es tev paklausu un bučoju roku. Politikas sarežģītajā laukā, kur tu apjēdz maz vai nezini nekā, - lūdzu liec mani mierā." Trasuns neatkāpās no uzskata, ka viņš gan ir pakļauts baznīcas vadībai kā katolis un garīdznieks, bet kā deputāts - tikai saviem vēlētājiem un tautai. 1924. gadā arhibīskaps aizliedza Trasunam izpildīt baznīcas priestera pienākumus - Trasuns nodibināja Latgales Demokrātu partiju, ar to kandidējot uz Otro Saeimu. Arhibīskaps un kūrijas vadība nosūtīja uz Romu ziņojumu, kurā Trasunu (pilnīgu atturībnieku!) aprakstīja kā morāli pagrimušu tautas dievbijības postītāju un baznīcas autoritātes grāvēju. Ne bez poļu garīdznieku ietekmes tika izdota Pija IX bulla par dumpinieka izslēgšanu no baznīcas. Šajā grūtā brīdī Trasunu ļoti atbalstīja Latgales studenti. Pēc liecībām, nelaimīgais vīrs saņēmis arī līdzjūtības vēstuli ar 22 vecāku garīdznieku parakstiem - un klāt pievienotu lūgumu neizpaust viņu vārdus. Ja Trasūns būtu bijis rūdīts politikānis, viņš, iespējams, izmantotu šo ekskomunikāciju savas politiskās karjeras taisīšanai. Taču laikabiedri raksturo viņu kā nacionāli jūsmīgu un reizē ticības kanoniem nelokāmi uzticīgu, konservatīvu darbinieku. Kā latgalim un priesterim viņam bija liegts vissvētākais - piederība tēvu ticībai. Tas bija nežēlīgs un nāvējošs trieciens. Trasuns mira Rīgā 1926.Êgada 6. aprīlī ar sirdstrieku - pēc tam, kad viņš, kas Dievu pielūgt vairs drīkstēja tikai vientulībā, dvēseles mokās gribēja Lieldienās zagšus pastāvēt Jēkaba baznīcas priekštelpā... Nelaimīgais tika steigšus izraidīts no svētnama, par kura atdošanu katoļu draudzei pats bija Saeimā cīnījies! Tāpat Latvijas katoļu baznīcas vadība - teokrātiskās disciplīnas vārdā! - bija aizmirsusi arī viņa nopelnus Latvijas attiecību nodibināšanā ar Vatikānu un Rīgas arhibīskapijas atjaunošanā. Man negribētos Latvijas katoļu baznīcas vadībai atgādināt par Sv. Žannu d'Arku, ko gan vispirms ar katoļu inkvizīcijas rīkojumu sadedzināja kā raganu, un par Galileja attaisnošanu. Bet atcerēsimies, ka tikai Dievs ir nemaldīgs, bet mēs, mirstīgie (tai skaitā arī Viņa gribas skaidrotāji) - grēcīgi un pārsteidzīgi... Kā Trasunu dzimtai piederīgs es vēlos aicināt ik gadu 16. oktobrī visus Latgales patriotus godināt Franča Trasuna piemiņu gan Rēzeknes Brāļu kapos, gan visur Latgalē un Latvijā. Bet šoruden, viņa 130. gadskārtā, pieminēsim izcilā Latgales dēla dzīvi un veikumu atceres sarīkojumā, kas Rīgas Latviešu biedrībā notiks 4. novembrī pulksten 18.00. Savās lūgšanās cerēsim, ka Dieva prāts liks izgaist senu aizvainojumu uzturētajam naidam un ļaus latgaļu dižā vīra garam atgūt mūžīgo mieru, bet viņa vārdam - tautas nevīstošu piemiņu.
"Ir breiveiba dūta nu Dīva, Māris Graudiņš, Saeimas deputāts ("LC"), Latgales deputātu darba grupas sekretārs
|
| Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |