 | Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |
|
Kad Norvēģijas Nobela komitejas priekšsēdētājs Fransiss Sejersteds paziņoja, ka par 1996. gada Nobela Miera prēmijas laureātiem ir izraudzīti Austrumtimoras katoļu baznīcas bīskaps Karloss Belo un trimdā dzīvojošais neatkarības kustības vadītājs Žozē Ramoss-Orta - cīnītāji par 700 tūkstošu austrumtimoriešu neatkarību, piebilstot, ka prēmija piešķirta "par viņu darbu, kura mērķis ir konflikta Austrumtimorā taisnīgs un mierīgs atrisinājums", radās apjukums, jo pirms tam tika uzskatīts, ka starptautiskie diplomāti, kuri sekmēja karadarbības pārtraukšanu bijušās Dienvidslāvijas republikā Bosnijā, ir visreālākie kandidāti prēmijas saņemšanai. Par visticamākajiem kandidātiem tika uzskatīts ASV diplomāts Ričards Holbruks, kurš vairāk par visiem sekmēja Deitonas miera līguma noslēgšanu, un bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts, kurš konfliktā pārstāvēja Eiropas Savienību. Kā citas kandidatūras tika minētas arī atsevišķas organizācijas, piemēram, NATO vadītie miera uzturēšanas spēki IFOR vai Starptautiskais kara tribunāls Hāgā. Tika uzskatīts, ka citos apstākļos reāls prēmijas kandidāts būtu arī pašreizējais ASV prezidents Bils Klintons, kurš personīgi devis lielu ieguldījumu Bosnijas konflikta noregulējumā, tomēr, ņemot vērā tuvās prezidenta vēlēšanas, Nobela prēmiju komiteja acīmredzot izvairījās no tik tiešas viena prezidenta kandidāta izcelšanas. Jāpiebilst, ka Nobela Miera prēmija bez pasaules slavas un atzinības atnesa abiem tās laureātiem arī 1,12 miljonus dolāru. Bez tam godalga ne vien nostiprinās Belu un Ramosa-Ortas pozīcijas un dos viņiem lielāku drošību, bet arī rosinās starptautisko kopienu meklēt diplomātisku risinājumu Austrumtimoras problēmai.
Uzmanības centrā - bijusī Portugāles kolonija
1996. gada Nobela miera prēmijas piešķiršana diviem austrumtimoriešiem pievērsusi pasaules uzmanību bijušās Portugāles kolonijas vēsturei. Portugāle 16.gadsimta sākumā, uzturot kuģniecības ceļu starp Austrāliju un Jaungvineju, Timoras salas austrumu piekrastē ierīkoja tirdzniecības priekšposteni. Salas sadalīšana 19.gadsimtā deva Portugālei austrumu daļu, savukārt Nīderlandei, kam bija savas kolonijas pārējās Austrumindijas salās, tika Timoras rietumdaļa. Otrajā pasaules karā Timoras Portugāles teritorijā notika sīvas cīņas starp Japānas un Austrālijas karaspēku, tajās bojā gāja ap 60 000 austrumtimoriešu. Sabiedrotie bija nobažījušies, ka Japāna varētu izmantot salu par bāzi uzbrukumam Austrālijai. Pēc kara Portugāle atjaunoja kafijas plantācijas un sandalkoka audzes, tomēr lielāko daļu teritorijas atstāja savvaļā. Pēc 1974.gada militārā apvērsuma, kurā tika gāzts Portugāles diktators Antonio Salazars, jaunveidotā kreiso valdība nolēma atbrīvoties no Portugāles kā koloniālas impērijas saistībām, Portugāles administrācija pārtrauca savu darbību Austrumtimorā, izraisot pilsoņu karu. Indonēzijas karaspēks iebruka galvenokārt katoliskajā Austrumtimorā 1975.gada 7.decembrī. Armija sakāva kreisi orientētās partijas "Fretilin" spēkus. Šī partija jau de facto bija izveidojusi valdību un nākusi klajā ar neatkarības deklārāciju. Cilvēktiesību aizsardzības grupu pārstāvji uzskata, ka iebrukuma laikā un tam sekojošajās sadursmēs un slimību epidēmijās Austrumtimorā bojā gājuši aptuveni trešā daļa iedzīvotāju jeb 200 000 cilvēku. Indonēzijas prezidents Suharto pēc iebrukuma paziņoja, ka necietīs "Kubu mūsu aizmugurē". Indonēzija septiņus mēnešus pēc iebrukuma 1976.gada 17. jūlijā pasludināja Austrumtimoru par savu 17. provinci, bet "Fretilin" karotāji devās kalnos. ANO Austrumtimoru okupāciju nekad nav atzinusi par likumīgu un vēl arvien atzīst Portugāles tiesības uz teritorijas pārvaldīšanu. "Fretilin" karotāji gadiem ilgi turpina regulārus uzbrukumus Indonēzijas karaspēkam, izmantojot kalnaino un nelīdzeno apvidus reljefu. Šajās cīņās savas mājas pameta vai bija piespiesti pamest vairāk nekā 80 procentu austrumtimoriešu. Varas iestādes un ārvalstu militārie speciālisti lēš, ka patlaban Austrumtimoras teritorijā varētu būt mazāk par 200 "Fretilin" karotājiem. Aculiecinieki stāsta, ka 1991. gada 12. novembrī Indonēzijas karavīri Austrumtimoras galvaspilsētā Dili nogalinājuši vairāk nekā 200 demonstrantu, kas devušies uz karavīru nogalinātā "Fretilin" aktīvista kapa vietu. Austrumtimorā joprojām ik pa brīdim uzliesmo nemieri, kurus nežēlīgi apspiež Indonēzijas valdības karaspēks.
Timorieši nav pieņēmuši integrāciju
Bīskaps Belo laureātu paziņošanas brīdī noturēja misi un tāpēc žurnālistiem izdevās satikt viņu tikai pēc pāris stundām. Sniedzot pirmo interviju kā šāgada Nobela Miera prēmijas laureāts, Belo atkārtoti aicināja rīkot referendumu par autonomiju, jo, viņaprāt, tas būtu labākais veids 21 gadu ilgstošā konflikta atrisināšanai. "Ko gan valdība grib? ... lai 700 tūkstoši Austrumtimoras iedzīvotāju vienkārši noliektu galvu?" jautāja bīskaps 30 minūšu garajā intervijā, kuru sniedza savā mājā Austrumtimoras galvaspilsētā Dili. "Vai jūs esat jautājuši cilvēkiem laukos, ko viņi patiesībā vēlas? Nedomājiet, ka visa timoriešu tauta ir pieņēmusi šo integrāciju un ka viss ir kārtībā." Belo uzsvēra, ka Austrumtimoras integrācija Indonēzijā nav pabeigta. "Tas nav noticis pēdējos divdesmit gados un var nenotikt nākamos divdesmit gadus," vēstīja Belo. Viņš arī atzina, ka Nobela prēmijas piešķiršana ir vairojusi cerības uz konflikta atrisinājumu. "Protams, Austrumtimoras problēma ir kļuvusi par starptautiskas diskusijas objektu. Tāpēc mums būs jāmeklē visaptverošs risinājums." Pēc bīskapa domām, viena no iespējām ir rīkot sarunas ANO aizbildnībā starp dažādiem Austrumtimoras grupējumiem un Indonēzijas un Portugāles valdībām. Šī balva nozīmē, ka turpmāk mums nāksies vēl vairāk apzināties savu atbildību par to, lai neatkarība tiktu atgūta mierīgā ceļā, un būs jāstrādā vēl smagāk, teica Belo, piebilstot, ka, viņaprāt, Ramoss -Orta pelnījis godalgu daudz vairāk nekā viņš. Savukārt Ramoss-Orta izteicās, ka izjutis reizē prieku un vilšanos, jo uzskata, ka vairāk par viņu pašu prēmiju būtu pelnījis partizānu vadonis Šanana Gusmao, kas šobrīd izcieš 20 gadu ieslodzījumu Indonēzijas cietumā. Patiesībā prēmija būtu jāsaņem Belu un Gusmao, pavēstīja Orta.
Karlušs Filipe Šimeness Belo dzimis 1948. gadā Austrumtimorā. Izraudzījies garīdznieka ceļu un, riskēdams ar dzīvību, aizstāvējis savu tautu pret vardarbību un arestiem. Belo, kas 1983.gadā tika iecelts par bīskapu un ir tieši pakļauts Romas pāvestam Vatikānā, ir vidutājs starp savām avīm un Džakartas iecelto administrāciju. 1988. gadā ordinēts par priesteri. Ticis vajāts un uzraudzīts. Gadiem ilgi vācis un apkopojis sarakstā to cilvēku vārdus, kurus uzskata par pazudušiem bez vēsts vai okupācijas režīma nomocītiem. 1985. gadā publicējis atklātu vēstuli, kurā kā garīdznieks nosodījis varas iestāžu ieviesto dzimstības kontroles politiku un piespiedu sterilizāciju, bet 1989. gadā vērsies pie toreizējā ANO ģenerālsekretāra Havjera Peresa de Kueljara un aicinājis Apvienoto Nāciju Organizāciju sarīkot referendumu par Austrumtimoras nākotni. 48 gadus vecais bīskaps ir ietekmīgākā persona Austrumtimorā, kur iedzīvotāju vairākums ir Romas katoļi. Jāpiebilst, ka 85 procenti no 190 miljoniem Indonēzijas iedzīvotāju ir musulmaņi.
Žozē Ramoss-Orta dzimis pirms 46 gadiem Dili pilsētā, toreizējās Portugāles kolonijas administratīvajā centrā, studējis starptautiskās attiecības, politiku un tiesības Savienotajās Valstīs, Nīderlandē un Francijā. Ramoss-Orta, kas Indonēzijas karaspēka iebrukuma brīdī bija "Fretilin" sekretārs ārlietu un informācijas jautājumos, bēga no Austrumtimoras trīs dienas pirms Indonēzijas iebrukuma. Patlaban viņš dzīvo Austrālijā un starptautiskā līmenī vada austrumtimoriešu pretošanās kustību okupācijas režīmam. Visus šos gadus viņš ceļojis pa pasauli, iestādamies par savas zemes pašnoteikšanās tiesībām. Draugi uzskata jauno Nobela Miera prēmijas laureātu par izcilu diplomātu.
Neviens nešaubās, ka godalga pievērsīs starptautiskās sabiedrības uzmanību situācijai Austrumtimorā un galu galā ietekmēs arī Indonēzijas valdību. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Indonēzijā jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu pie varas atrodas ģenerālis Suharto - viens no Āzijas ietekmīgākajiem un arī bagātākajiem cilvēkiem.
Šā gada balvu pasniegs svinīgās ceremonijas laikā Oslo 10. decembrī.
Andis SEDLENIEKS
No laikraksta " Rīgas Balss ", 1996. g. oktobris
|
| Latviešu valoda starptautiskajā datortīklā WWW |