Par šīs abatijas pirmajām celtnēm gandrīz nekas nav zināms, bet Klinī Trīsvienības baznīca - trešā Klinī klostera baznīca (l088-1120), kas bija veltīta apustulim Sv. Pēterim, kļuva par lielāko tālaika dievnamu Eiropā. Kaut arī mūsdienās no šīs bazilikas saglabājusies tikai neliela transepta daļa, ir skaidri zināms, kāda tā izskatījās agrāk. Bazilikai bija piecjomu centrālā daļa, plaša kora daļa ar diviem transeptiem un trīspadsmit kapelām. Atšķirībā no Francijas rietumu bazilikām Klinī klostera baznīcai bija samēra zemi sanu jomi, tādēļ bija iespējams apgaismot arī centrālo jomu. Līdz ar to arī stipri vienmērīgāks bija telpu apgaismojums. Ēkas kopējais garums bija 127 metri, platums - 40, bet centrālā joma pārseguma platums - 12 metri. Centrālās velves augstums bija 30 metri, un šo izmēru pārspēt bija lemts tikai gotiskajām katedrālēm. Vareno celtni vainagoja pieci torņi, romānikas stilam tradicionālā izvietojumā - rietumu fasādē, jomu krustpunktā un arī lielākā transepta galos. Lai nodrošinātu šīs grandiozās celtnes stabilitāti, tika ieviesti arī vairāki jauni konstruktīvi elementi - pārseguma velve esot bijusi ar lauztu arku, bet ārsienas balstījušas nelielas atbalsta konstrukcijas (kontrforsi). Šīs baznīcas veidols ir iedvesmojis, piemēram, Otēnas Senlazāra (St. Lozar) bazilikas (1112-1132) arhitektus.

Ārējie iebrukumi visnegantākie bija desmitajā gadsimta, tad vilnis noplaka, Eiropa atvilka elpu, un vispārējā demoralizācija, kā arī vienaldzība pret ticības lietām izraisīja tūlītēju reakciju. Bīskapi te nozīmīgas izmaiņas ieviest nespēja, jo varēja darboties tikai noliktā mūža ietvaros, turklāt vairums arhibīskapu un bīskapu bija pārāk dziļi iepinusies tālaika politiskajās intrigās. Pirmās veiksmīgās reformas uzsāka klosteri, jo tie bija saglabājuši lielāku patstāvību un varēja cerēt, ka reformas atbalstīs kristīgie muižnieki, tāpēc ka pēdējiem rūpēja pašu dvēsele, par kuru aizlūgumus (t.i., lūgšanas) prata skaitīt tikai mūki. Klostera dzīves reformu kustība iesākās 910. gadā, kad Burgundijā kāds dievbijīgs augstmanis nodibināja Klinī klosteri. Klinī bija benediktīņu klosteris, tomēr ieviesa divus būtiskus jauninājumus. Pirmkārt, tas atradās tiešā pāvesta pakļautībā, kālab saglabāja neatkarību no vietējās laicīgās vai baznīcas varas. Otrkārt, Klinī uzsāka daudzu "meitas uzņēmumu" jeb zemākstāvošu klosteru dibināšanu: ja senāk visi benediktīņu klosteri bija patstāvīgi un vienlīdzīgi, tad tagad Klinī ieviesa klosteru "draudzi", kuras ietvaros pastāvēja zināma hierarhija. Pateicoties tam, ka Klinī klostera priekšgalā viens pēc otra stājās vairāki ārkārtīgi dievbijīgi un aktīvi abati, kuri turklāt nodzīvoja garu mūžu, Klinī klosteru draudze ātri vien vērtās plašumā — 1049. gadā tajā bija jau 67 locekļi. Ikvienu klosteri vadīja uzticams priors, kurš vairāk klausīja Klinī abata norādījumiem un mazāk pakļāvās vietējās varas diktātam. Vienlīdz lielu slavu Klinī abatijas mūki iemantoja ar to, ka sevišķi labi pieprata noturēt aizlūgumus. Turklāt Klinī bija tikai slavenākā no jaunajām kongregācijām, kuras dibinājās ap 1000. gadu un auga tikpat ātri, kālab reformētie klosteri kļuva rosīgi reliģiskās dzīves un lūgšanu centri.

Francijā pastāvēja vairākas vietējās arhitektūras un mākslas skolas. Viena no spēcīgākajām izveidojās Burgundijas novadā Klinī klostera ietvaros. Te darbojās benediktiešu abatija, kas 10.-11. gs. panāca neatkarību gan no laicīgās, gan bīskapa varas un izkaroja sev tiesības atrasties tiešā pāvesta pakļautībā. Klinī abatijas vadībā tika radīta spēcīga klosteru apvienība, kuras locekli bija ne tikai Francijā, bet arī Vācijā, Anglijā, Itālijā un Spānijā. Līdz ar to Klinī klosterim bija liela ietekme gan uz savas, gan citu Rietumeiropas zemju sabiedrisko, politisko un mākslas kultūras dzīvi. Klinī klosteris bija bagāts un varens. Tajā atradās lielas darbnīcas, kurās strādāja izcili arhitekti un mākslinieki. Šā klostera darbnīcās pirmo reizi Rietumeiropā tika radīts projekts grandiozam bazilikas tipa dievnamam ar harmoniski izsvarotām būvformām un pārdomātu konstruktīvo dalījumu. Klinī klostera baznīcām bija augsti pacelts vidējais joms ar vairākiem sānjomiem, diviem transeptiem un vairākām apsīdām. Altārtelpu aptvēra deambulatorijs, kuram piekļāvās radiāli izkārtots kapelu vainags. Raksturīga iezīme bija arī plašā, zālei līdzīgā ziemeļu ieejas priekštelpa jeb nartekss. Rietumu ieejas fasādes abās pusēs pacēlās divi augsti torņi. Vairāki mazāki torņi atradās arī dažādās jomu un transeptu krustošanās vietās. Telpu iekšējais dalījums skaidri iezīmējās celtnes ārējās būvformās, tāpēc Klinī klostera dievnams izskatījās kā tāds milzīgs daudzskaldnis.

Klasisks šādas sarežģītas ēkas tipa paraugs bija Klinī klostera pieejamu bazilika, t. s. Trešā baznīca¹,

kas tika uzcelta 11. gs. beigās - 12. gs. sākumā. Tā vēlāk kļuva par paraugu daudzām gan Francijā (Vezlē, Otenā), gan citur Rietumeiropā celtajām baznīcām. Ēku sedza Burgundijas skolai raksturīgās velves, kurām nebija izteikta pusaploces forma; šķērsgriezumā tās izskatījās, it kā augšdaļā būtu mazliet nosmailinātas. Velves balstīja spēcīgi pīlāri, ko ietvēra kolonnas un pilastri. Iekštelpas izgaismoja logi, kas bija ierīkoti vidējā joma sānsienās. Ar savu arhitektonisko formu harmoniskajiem samēriem un savstarpējo saskaņotību Klinī baznīcu iekštelpas izskatījās iespaidīgas un majestātiskas. Tajās ieejot, dievlūdzēju pārņēma dziļš miers un svētsvinīgums.

Klinī reformas rezultātā benediktiešu ordenis bija nostiprinājis savu autoritāti un ietekmi. Ordenis turpināja saņemt daudzus dāvinājumus, un tā bagātības pieauga. Savu varenību un bagātību benediktieši demonstrēja, ceļot iespaidīgas un krāšņas klostera ēkas un baznīcas. Tomēr baznīcā un visā sabiedrībā bija spēki, kas neatbalstīja šādu ārišķību un pārmērīgu izsmalcinātību, bet uzskatīja, ka dzīvei klosterī jābūt atturīgai un pieticīgai. Viņu ietekmē 12.-13. gadsimtā baznīcā notika ievērojamas pārmaiņas, kas sevišķi spilgti izpaudās, dibinot jaunus mūku ordeņus.

Cistercieðu ordenis. 1075. gadā Burgundijā kāda benediktiešu mūku grupa aizgāja no klostera un devās uz nomaļu ieleju, lai tur sāktu vienkāršu un askētisku dzīvi. Kāds vietējais aristokrāts viņiem dāvāja zemi vietā, ko sauca Sito (franču vai. - Citeaux, latīņu vai. - Cistercium). 1098. gadā jaunais klosteris tika oficiāli iesvētīts. Šī klostera dibināšanas rezultātā izveidojās jauns mūku ordenis - cistercieši. Viņi aicināja stingri un nepiekāpīgi ievērot prasības, kuras izvirzīja Nursijas Benedikts, kā arī izdarīja Benedikta regulā atsevišķas izmaiņas, īpašu vērību cistercieši pievērsa roku darbam, kas bija obligāts katram mūkam. Visās dzīves jomās bija jāvalda mērenībai, arī baznīcu iekārtojumam bija jābūt pēc iespējas vienkāršam, tām nedrīkstēja būt nedz augstu torņu, nedz dārgu rotājumu. No desmitās tiesas un citiem baznīcas ienākumiem cistercieši atteicās. Sekojot agrīno kristiešu un eremītu'1 paraugam, cistercieši atzina vientulību, norobežošanos no cilvēkiem un apmetās mazapdzīvotos mežainos un purvainos apvidos. Tur viņi iekopa tīrumus un pļavas un izveidoja saimniecības, tā apgādājot sevi ar nepieciešamo pārtiku. Benediktiešu klosteru zemes apstrādāja atkarīgie zemnieki, turpretī cistercieši ar lauksaimniecību nodarbojās paši. Drīz vien, pateicoties viņu neatlaidīgajam darbam, nomaļās vietas pārvērtās līdz nepazīšanai.

Atšķirībā no "melnajiem mūkiem" - benediktiešiem cistercieši valkāja baltu apģērbu. Cisterciešu sludinātā jaunā izpratne par mūku pienākumiem un personīgais piemērs piesaistīja ordenim arvien jaunus cilvēkus. Daudziem šķita, ka drošākais ceļš uz debesu valstību ved caur cisterciešu sludināto pieticību un atturību. 12. gadsimtā šis mūku ordenis kļuva ārkārtīgi populārs un līdz ar to strauji uzplauka. Mūku un mūķeņu skaits nemitīgi pieauga. Sava loma bija arī tam apstāklim, ka cisterciešu ordeņa abats bija viena no sava laika visautoritatīvākajām personībām - Bernards no Klervo. Viņa dzīves laikā vien tika nodibināti 68 jauni klosteri, no kuriem tālāk tika izveidotas vēl 97 filiāles - t.s. meitu klosteri. Katrs jaundibinātais klosteris bija atkarīgs no sava dibinātājklostera, kurš tajā varēja veikt pārbaudes (vizitācijas). Starp cisterciešu klosteriem pastāvēja cieši sakari, un to tīkls aptvēra visas kristīgās Rietumeiropas zemes. Kā zināms, cistercieši aktīvi iesaistījās arī misionāru darbā Baltijas jūras reģionā - slāvu zemēs, Prūsijā un Livonijā. 12. gadsimtā vairāk nekā simts cisterciešu mūku kļuva par bīskapiem un divpadsmit - par kardināliem.

Ticīgo atbalsts cisterciešiem izpaudās tādējādi, ka ordenim tika novēlēti daudzi zemes īpašumi. Pamazām tas palielināja savu īpašumu un par tā galveno mērķi kļuva peļņas gūšana. Līdz ar to cisterciešu ordenis savā darbībā daudzējādā ziņā nonāca pretrunā ar saviem sākotnējiem uzdevumiem. Šis apstāklis 13. gadsimta otrajā pusē izraisīja asas nesaskaņas ordeņa iekšienē, un cistercieši daudz zaudēja no sava agrākā prestiža. Tomēr kopumā cistercieši bija viens no vislielākajiem, visnozīmīgākajiem un vislabāk organizētajiem viduslaiku mūku ordeņiem. Laikā no 1098. gada līdz 1500. gadam kopumā Eiropā tika izveidoti 730 vīriešu un 650 sieviešu cisterciešu klosteri.

Par Viduslaiku Eiropas kultūras centriem, sākot ar 10. gs., izveidojās klosteri. Piemēram, Vācijas klosteros Reihenavas salā, Fuldā u. c. pārrakstīja un ar krāsainām miniatūrām izdaiļoja greznas grāmatas. Vācu bīskapa Bernvarda darbnīcā Hildesheimā atlēja slavenās Hildesheimas katedrāles bronzas durvis, kurām ir 16 ciļņi ar Bībeles un evaņģēlija sižetiem.

Sākot ar 11. gs., Eiropas mākslā ienāk romāņu stils. Tam nosaukumu deva franču arheologi. Izpētot agro viduslaiku ēkas, viņi atklāja, ka tās līdzinās Senās Romas celtnēm. Par romāņu (t. i., romiešu) valodām nodēvēja arī to Eiropas tautu valodas, kas bija radušās no latīņu valodas.

Romāņu galvenie ēku tipi bija bruņinieku pilis, klosteri un baznīcas.

Pilis cēla uz augsta paugura vai stāvu upju krastos. Tās apjoza neieņemamas sienas, bet visapkārt izraka dziļu grāvi. Feodālo nesaskaņu laikā tā nebūt nebija lieka piesardzība. Ieeju pilī noslēdza metāla režģis. Pils centrā atradās augsts tornis — donžons.

Kosteri netika pārāk nocietināti, jo garīdznieki centās radīt iespaidu, ka viņi neiejaucas feodālu savstarpējās ķildās. Tie gan patiesībā bija tikai vārdi. Ap klostera ēku, ko ieskāva arkāde, izvietojās saimniecības telpas un mūku celles.

Ansambļa centrā atradās baznīca. Akmenī celtajām baznīcām sākumā bija koka griestu pārsegums, ko vēlāk aizstāja pusapaļās akmens velves. Baznīcu interjerus rotāja freskas, eksterjerus — ciļņi. Iekštelpu sienas, tāpat kā bruņinieku pilīs, greznoja augsti krāsaini paklāji.

Vēl šodien apskatāms milzīgais Baijē paklājs, uz kura attēlots, kā normaņi iekaro Angliju. Tas izšūts ar astoņu krāsu dzijām 70 m garā un 50 cm platā joslā. Attēlots liels skaits dažādu personāžu — zemnieki, amatnieki, kareivji, kuģu būvētāji. Redzam jūrā izejošus kuģus, gatavošanos karagājienam un kauju norises.