Par viduslaiku Eiropas kultūras centriem, sākot ar 10. gs., izveidojās klosteri, no kuriem īpaši būtu minams Klinī klosteris Burgundijā, Francijas dienvidaustrumos.

Burgundijā Klinī jau 909. gadā tika nodibināts klosteris, bet tā darbības uzplaukums saistās ar 11. gs., kad šī benediktiešu (benediktieši – vecākā katoļu baznīcas ordeņa mūki) abatija uzsāka t.s. Klinī reformu, pieprasot bargu klosteru režīmu, klosteru neatkarību no laicīgās un bīskapu varas un tiešu pakļautību pāvestam. To visu Klinī klosteris arī ieguva, vēl vairāk, - ar jauno tiesību varu tas uzsāka daudzu zemākstāvošu klosteru dibināšanu: ja senāk visi benediktīņu klosteri bija patstāvīgi un vienlīdzīgi, tad tagad Klinī ieviesa klosteru “draudzi”, kuras ietvaros pastāvēja zināma pārvaldes kārtība. Pateicoties tam, ka Klinī klostera priekšgalā viens pēc otrs stājās vairāki ārkārtīgi dievbijīgi un enerģiski abati (katoļu vīriešu klostera – abatijas – priekšnieki), Klinī klosteru draudze ātri vērsās plašumā – tās locekļi bija ne tikai Francijā, bet arī Vācijā, Anglijā, Itālijā un Spānijā. Ikvienu klosteri vadīja uzticams priors (katoļu klostera priekšnieks, abata palīgs), kurš vairāk klausīja Klinī abata norādījumiem un mazāk pakļāvās vietējās varas diktātam. Līdz ar to Klinī klosterim bija liela ietekme gan uz savas, gan citu Rietumeiropas zemju sabiedrisko, politisko un mākslas kultūras dzīvi.

Klinī klosteris bija bagāts un varens, tajā atradās lielas darbnīcas, kurās strādāja labākie arhitekti un mākslinieki. Un šā klostera darbnīcās pirmo reizi Rietumeiropas arhitektūras vēsturē tika izstrādāts projekts grandiozam bazilikas tipa (liela izmēra celtne, kas ir garena plānā, ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta 3 vai 5 daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks) dievnamam, t.s. Klinī Trešajai baznīcai (pēc skaita tā bija jau trešā baznīca, ko uzcēla Klinī klostera teritorijā).

Par Klinī benediktīņu abatijas pirmajām celtnēm gandrīz nekas nav zināms, bet Klinī Trešā baznīca (1088-1120), kas bija veltīta apustulim Sv. Pēterim, kļuva par lielāko tālaika dievnamu Eiropā. Diemžēl, Klinī Trešā baznīca 19. gs. sākumā tika sagrauta, saglabājies tikai neliels fragments – rietumu transepta (šķērsjoms, kas krustojot celtnes vidusjomu un sānjomus, rada krustveida plānu) dienvidu daļa.

Tomēr, lai gan no baznīcas nekas daudz vairs nav atlicis, ir tomēr saglabājušās liecības, kāda tā izskatījusies agrāk. Ēkas kopējais garums bija 127 metri, platums – 40 metri, bet centrālā joma (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) pārseguma platums – 12 metri. Tā bija piecjomu bazilika ar plašu kora daļu, kuru veidoja Klinī arhitektūras skolai raksturīgie divi transepti (šķērsjoms, kas, krustojot celtnes vidusjomu un sānjomus, rada krustveida plānu) un trīspadsmit kapelas (katoļu un anglikāņu sakrālajā arhitektūrā neliela baznīca (bez draudzes) dievkalpojumiem, lūgšanām, relikviju uzglabāšanai, kora izvietošanai). Klinī klostera bazilikām, ieskaitot Trešo baznīcu, raksturīgs augsti pacelts vidējais joms (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) ar vairākiem zemākiem sānjomiem, tādēļ bija iespējams apgaismot arī centrālo jomu. Klinī Trešās baznīcas iekštelpas apgaismoja logi, kas bija ierīkoti vidējā joma sānsienās, līdz ar to iekštelpās bija ļoti vienmērīgs apgaismojums.

Vareno celtni vainagoja pieci torņi, no kuriem divi atradās rietumu ieejas fasādes abās pusēs, jomu krustpunktā un lielākā transepta galos. Telpu iekšejais dalījums skaidri iezīmējās celtnes ārējās būvformās, tādēļ Klinī Trešā baznīca izskatījās kā tāds milzīgs daudzskaldnis. Lai nodrošinātu šīs grandiozās celtnes stabilitāti, pārseguma velve (vienkāršais pusaploces telpas pārsegums) tika veidota ar lauztu arku, bet ārsienas balstījušas nelielas atbalsta konstrukcijas (kontrforsi).