Tālu pie (apvārsnis), arvienu ietīti zilganā (migla), pacēlās augsti (koks). Šīs (virsotne) (debess) malā pacēlās kā (laikrādītājs), pēc kuriem varēja zināt (saule) virzīšanos. Un, kad tā noiedama atdusējās uz viena no tiem, Straumēnu (ļaudis) skaidri pateica, ka nu ir (Jāņi), (Pēteris), (Jēkabs) vai (Miķelis) diena. Šī nemainīgā (debess) mala ar visu, kas tajā atradās, bija tik spilgti iegājusi šo (ļaudis) (atmiņa), ka tiem likās – šie koki aug pie viņu (dvēsele) (apvārsnis).