BĒRNS.

Bērns vispārīgi.
2411. Dievs teicis, lai pārsviežot visus mazus bērnus pār
jumtu,tad viņi tūliņ iešot kājām. Lopi paklausījuši,
kādēļ arī lopu bērni iet kājām, bet cilvēkam bijis
žēl un viņš nav klausījis. Tad Dievs sacījis: "Tad
divi gadi cilvēka bērns neies kājām."

/P.Zeltiņa, Ikšķile./

2412. Neprecējies cilvēks sev daudz bērnu pielaimē, ja
viņš kādam precētam pabrīnās:"Cik tam daudz bērnu."
/K.Jansons, Plāņi, P.Š.,
Rīga./

2413. Kas pusdienas laikā kopojas, tam bērni piedzimst
tuvredzīgi vai arī akli.
/K.Jansons, Plāņi./

2414. Ja kāds cilvēks dzimst, tad pie debesīm parādās
jauna zvaigzne.

/H.Dravniece, Alūksne./

2415. Kas ziedu laikā dzimst, metas ātri sirms.

/K.Pētersons, Tetelminde./

2416. Ruds, pelēks tautu dēls, Ziemu dzimis ziemelī; Koša
balta mūs māsiņa Pavasara saulītē.

/K.Pētersons, Raņķi./

2417. Ja cilvēks ir piedzimis jaunā mēnesī, tad tas ir
spirgts, jautrs un jauns līdz vecumam; ja ir dzimis
vecā mēnesī, tad ir otrādi.

/A.Salmāns, Balvi./

2418. Jaunā mēnesī dzimušie cilvēki ilgi uzglabājot savu
jaunību.

/J.Ezeriņš, Vecpiebalga./

2419. Jaunā mēnesī dzimis cilvēks stāv ilgi jauns.

/E.Laime, Tirza./

2420. Bērni, kas dzimst jaunā mēnesī, ir vienmēr jauna
izskata.
/E.Zariņa, Cērenieki./

2421. Jaunā mēnesī dzimis cilvēks ir laimīgs.
/J.Ikreviča, Virbji./

2422. Tiem, kas jaunā mēnesī ir dzimuši, nepaliek nekad
balti mati.
/K.Corbiks, Līvbērze./

2423. Vecā mēnesī dzimušam bērnam augot vaigs izskatoties
vecs, jaunā mēnesī vai puķu laikā jauks un pravīgs.
/K.Pētersons, Raņķi./

2424. Kas vecā mēnesī dzem, tie ātri veci paliek.
/K.Jansons. Plāņi./

2425. Svētdienā un pirmdienā dzimušais bērns esot turīgs,
jo tad visi darbinieki ejot laukā no mājas ar
pilnām maizes kulēm; sestdienā dzimušais turpretim
tukšs un nabags savā dzīvē, jo tad visi darbinieki:
kūlēji no muižas rijām, otarnieki, kārtnieki,
brenkūžnieki un citi nākot mājā ar tukšām kulītēm
un cibiņām; pirmdienā, trešdienā un ceturtdienā
dzimušais esot mudīgs uz darbu; sestdienā dzimušais
rīcīgs un labprāt pucējoties; svētdienā dzimušais
ietot labprāt ciemā.
/M.Dandēns un J.Upīte,
Gatarta./

2426. Pirmdienā dzimušam bērnam esot pilnīgs mūžs,
pussvētā (sestdienā) tukšs. Pirmdienās darbinieki
izgāja no mājām ar pilnām maizes kulēm, sestdienās
pārnāca ar tukšām.
/K.Pētersons, Raņķi./

2427. Sestdienā dzimuši bērni esot darbīgi, svētdienā
dzimuši lepni un slinki.
/J.Liepsals, Koknese./

2428. Kas svētdienā dzimis, tas būs laimīgs.
/K.Corbiks, Jelgava./

2429. Svētdien dzimušie bērni laimīgi.
/E.Jēpe, Palsmane./

2430. Kas svētdienā dzimis, tam visi darbi padodas.
/P.Ortmans, Nogale./

2431. Nedēļas sākumā dzimušie bērni ir laiski.
/K.Jansons. Plāņi./

2432. Nedēļas sākumā dzimušie sakot: "Vēl visa nedēļa
priekšā, gan darbu padarīs!"
/J.Jansons, Plāņi./

2433. Ja bērns darbdienā dzimst, tad tas būs strādīgs,
ja - svētdienā, tad slinks un greznuma mīļotājs.
/A.Užāne, Skujene./

2434. Sestdienā dzimuši bērni esot žigli, tie sakot:
"Nedēļa jau galā, man nav nekas darīts."
/J.Jansons, Plāņi./

2435. Bērni, kas dzimuši sestdienas naktī uz svētdienu
ap pulksten divpadsmitiem, esot lieli burvji un
pesteļi.
/E.Krēģere, Vandzene./

2436. Ja cilvēks dzimis sestdien un vispāri nedēļas
beigās, tad viņš ir ļoti čakls. Ja pirmdien vai
nedēļas sākumā, tad ļoti slinks, tā vien sakot:
"Vēl jau visa nedēļa priekšā." Ja dzimis svētdien,
tad ir ļoti švīts.
/E.Lapiņa, Vestiena./

2437. Piektdienā dzimuši bērni varot redzēt raganas.
/E.Kampare, Piebalga./

2438. Ja kāds bērns piedzimst lielā piektdienā un nākošā
svētdienā viņu pakrista, tad tas var redzēt miroņu
garus.
/J.Atteka, Nīca./

2439. Ģurģī, 23. apr., dzimušie cilvēki esot kaislīgi,
nevaldāmi.
/K.Jansons, Plāņi./

2440. Auna dienā dzimušais bērns esot neveicīgs kā auns;
jumpravas dienā - ja meitene, smuka, daiļa, slaika
kā jumprava: lauvas un skarpija dienā - stiprs un
sirdīgs; vēža dienā - neveicīgs un vairāk atpakaļ
vien ietot savos darbos, savā dzīvē nekā uz
priekšu. [Sal. dzimšana.]
/M.Dandēns un J.Upīte,
Gatarta./

2441. Auna dienā dzimuši bērni ir lēni un saticīgi, vērša
dienā lēni, bet sirdīgi, dvīņu dienā lieli mīlētāji,
vēža dienā darbos nešķirmīgi, lauvas dienā stipri,
jumpravas dienā ilgi jauni un skaisti, svaru dienā
patiesības cienītāji, skarpju dienā ķildīgi, strēlnieku
dienā laimīgi, mežāža dienā muļķi, ūdensvīra dienā
burvības cienītāji, zivju dienā izveicīgi iešanā un
darbos. /J. Liepsals, Koknese./

2442. Lauvas dienās dzimušie bērni būšot stipri, vēža
dienās rāmi. No rāma cilvēka saka: "Tas vēža dienā
dzimis." Svaru dienās dzimušie esot smagi, svarīgi,
jumpravas dienās pūcigi, lepni, skarpja dienās pikti,
buļļa dienās apaļi, zaļokšņi, auna dienās traki uz
meitām. /K. Petersons, Plāņi./

2443. Kad bērni piedzimst lauvas dienā, tie ir ļoti dūšīgi.
/K. Arājs, Virbi./

2444. Tie bērni, kas piedzimst lauvas dienā, tie ir ļoti
dusmīgi. /J. Atteka, Nīca./

2445. Jumpravas dienā dzimis bērns ir lepns.
/Mājas Viesis, 1856. 107./

2446. Jumpravas dienā dzimis bērns esot lepns un štātīgs.
/Mājas Viesis, 1856. 107./

2447. Tie bērni, kas dzimuši jaunavas dienā un jaunā
mēnesī, tie ir skaisti no sejas.
/J. Atteka, Nīca./

2448. Vērša dienā kas piedzimst, tie ir tādi varonīgi.
/J. Atteka, Nīca./

2449. Bērni, kas piedzimuši ūdensvīra dienā, tie grib
dikti peldēt. /J. Atteka, Nīca./

2450. Kad bērni piedzimst ūdensvīra dienā, tie ir
jūrnieki. /K.Arājs, Virbji./

2451. Tie bērni, kas dzimuši strēlnieka dienā, ir
izveicīgi uz šaušanu, medīšanu. /J. Atteka, Nīca./

2452. Zivs dienā kas piedzimst, tie ir izvecīgi kā zivis.
/J. Atteka, Nīca./

2453. Tie bērni, kas piedzimst svaru dienā, tie ir taisni
cilvēki. /J. Atteka, Nīca./

2454. Svaru dienā dzimušiem ir grūts mūžs.
/J. Ezeriņš, Vecpiebalga./

2455. Tie bērni, kas dzimuši auna dienā, tie ir lēni,
neizveicīgi. /J. Atteka, Nīca./

2456. Tas cilvēks, kas dzimis lauvas dienā, ir stiprs.
/K. Jaunzeme, Nīca./

2457. Tie bērni, kas dzimuši vēža dienā, tiem nekas neiet
uz priekšu, visa dzīve iet atpakaļ.
/J. Atteka, Nīca./

2458. Vēža dienā dzimušam bērnam darbs nekā nevedoties.
/Mājas Viesis, 1856, 107./

2459. Tie bērni, kas piedzimst skarpiju dienā, tie ir
tādi skandalīgi, mīl dauzīties. /J. Atteka, Nīca./

2460. Divi bērni, kas piedzimst uzreiz dvīņu dienā, tie
dikti mīlīgi var sadzīvot. /J. Atteka, Nīca./

2461. Kas esot naktī dzimis, tas esot dumjš, bet kas
esot dienā dzimis un saulei spīdot, tas esot gudrs.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2462. Bērni, kas dzimst naktī, ir tumši no sejas, bet
kas dienā - gaiši. /I. Zariņš, Skrīveri./

2463. Ja bērns dzimst rītā, tad tam laimīga dzīve.
/L. Seržants, Aloja./

2464. Bērni, kas dzimuši saulītei lecot, nav ikdienišķi
cilvēki. /E. Jēpe, Palsmane./

2465. No rīta dzimuši bērni ātri precēsies, bet arī
agri mirs. /Alksnis-Zundulis, Dobele./

2466. No rīta dzimuši bērni agri precas, bet agri mirst.
/J. A. Jansons, Elēja./

2467. Ja bērns no rīta dzimst, tad tas būs nemierīgas
dabas, ja pēc pusdienas, tad lēnas dabas.
/A. Užāne, Skujene./

2468. Līdz priekšpusdienai dzimušie bērni ir apdāvinātie.
/A. Aizsils, Kārķi./

2469. Kas dienu dzimis, tam gaišu spalvu lopi izdodas,
kas nakti dzimis, tam tumši lopi jāaudzē.
/J. Jansons, Plāni./

2470. Nakti dzimušiem bērniem uz savu laimi vajagot ņemt
kustoņus ar melno spalvu, bet dienā dzimušiem ar
gaišu spalvu, jo tad tie ejot labi uz roku.
/E. Jēpe, Palsmane./

2471. Naktī dzimušam bērnam atdodoties tumši (melli) lopi,
dienā dzimušām gaiši (balti), pagaismā raibi.
/K. Petersons, Raņķi./

2472. Ja meitenīte dzimst dienā, tad tai izdodas gaiši
lopi; ja dzimst vakarā, tad tumši lopi.
/A. Salmāns, Balvi./


2473. Bērns, kas piedzimst lau-
naga laikā, dzīvo tikai pusmūžu.
/J. A. Jansons, Ele'ja./


2474. Bērns, kas piedzimst launaga laikā, sasniegs tikai
pusmūžu. Launaga laikā dzimušās meitiņas palikšot
ilgi meitās un tikai pusmūžā tikšot izprecētas.
/Alksnis-Zundulis, Dobele./

2475. Kas launaga laikā radies, tas ir negants.
/K. Jansons, Plāņi./

2476. Ja bērns dzimst pēcpusdienā, tad tas ātri nomirst.
/E. Zariņa, Cērinieki./

2477. Vakarā dzimuši bērni sasniedz lielu vecumu, un ja
tanī vakarā debesis nav skaidras, tad tie ir bagāti
ar bērniem un bērnu bērniem.
/Alksnis-Zundulis, Dobele. J. A. Jansons, Elēja./

2478. Vakarā dzimis bērns drīz mirs, un tādam vakara
vecim nav laimes dzīvojot.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./

2479. Bērni, kuri dzem vakara laikā no pulksten astoņiem
līdz divpadsmitiem esot dzīvē nelaimīgi.
/K. Jansons, Plāņi./

2480. Kas divpadsmitos dzem vai mirst, tas ir nelaimīgs.
/K. Jansons, Plāņi./

2481. Naktī dzimušie bērni ir visspirgtākie un
visveseligākie. /J. A. Jansons, Elēja./

2482. Naktī dzimuši bērni par visiem spirgtāki un
veselīgāki. /Alksnis-Zundulis, Dobele./

2483. Ja bērnam dzimstot pie debesīm spīd jauns mēness,
vajaga izdzēst uguni istabā, lai mēness apspīdētu
bērnu, ja tas notiks, bērns būs laimīgs.
/V. Bērziņa, Priekule./

2484. Ja bērnam dzimstot, pie debesīm spīd vecs mēness,
bērns būs neglīts seja. /V. Bērziņa, Priekule./

2485. Visi tie bērni, kas tēva sejā, ir laimīgi.
/E. Jēpe, Palsmane./

2486. Tēva bērni (tēva sejā kas dzimuši) laimīgāki par
mātes bērniem. /K. Jansons, Plāņi./

2487. Ja dēls ir līdzīgs mātei un meita tēvam, tad tie
ir laimīgi cilvēki. /P. Š. Rauna./

2488. Pirmie un pēdējie bērni ir skaudīgi cilvēki.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

2489. Ja bērnu dzimstībā zēni pārsniedz meitenes, tad
gaidāms karš. /M. Zariņš, Ogresgals./

2490. Ja zēni vairāk dzimst kā meitenes, tad kari gaidāmi.
/U. Uzāne, Skujene./

2491. Ja nabas saite ir bijusi bērnam ap kaklu, roku jeb
kāju, tad tas bērns piedzīvos lielo kaunu. Šo kaunu
var novērst šādā ceļā. Bērnam apliek ap kaklu divas
prievītes un nes to svētdien trīs reizes ap baznīcu.
Tad māte ienes bērnu baznīcā un nostājās tā, lai katrs
varētu bērnu redzēt unlai bērns dabūtu kaunēties.
Pēc dievvārdiem bērns jāiznes no baznīcas, pie
durvīm jāpārgriež prievītes un jādod tās diviem
nabagiem, katram sava prievīte.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200./

2492. Ja jaunpiedzimušam bērnam apvijusies ap kaklu,
roku vai kāju nabas saite, tad tas vēlaku piedzīvos
lielu kaunu. Lai nu tas nenotiktu, tad tam bērnam,
kad tas jau paaudzies, apliek ap kaklu div pītus
prievītus, apnes to svētdienā trīs reiz ap baznīcu,
tad ienes baznīcā un nostājās tā, ka visi varētu
bērnu redzēt un darīt tam kaunu. Pēc dievkalpošanas
bērns jānes caur visu baznīcu, jānoņem prievīti un
jādāvina diviem nabagiem katram savs prievīts.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200./

2493. Ka bērns piedzimst, tad tam jau ir tādas zīmes, kas
rāda, vai viņš drīz un kādā nāvē mirs. Ja bērnam ir
balts deguna galiņš, tad viņš noslīks. Ja ir melna
apaļa zīmīte pašā pieres virsū, tad viņš nošausies
vai arī karā kritīs. Ja tam ir balti cimdi rokā, tad
viņš mirs, kad vēl nebūs gadu vecs. Ja bērnam ir
zīme ap kaklu, tad tas pakārsies.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2494. Ja mazs bērns ir ļoti smags, tad tas ilgi nedzīvos.
/C. Ķelle, Janišķes pag., Lietuva./

2495. Ja bērns piedzimst uz mutes, tad tas drīzi mirs.
/A. Liepiņa, Lubāna./

2496. Kad bērnam acu - dangas pillas (pieaugušas ar miesu)
viņš būs dzīvotājs, kad tukšas - mirējs. To vēro
vēl pie labi paauguša bērna. /Špāne, Ventspils./

2497. Kad acu kaktiņos graudiņš iekšā, bērns dzīvos, kad
tukši, mirs.
/K. Petersons, Tetelminde. P. Š. jun., Vidzeme./

2498. Ja bērnam acu kaktiņos trūkst gaļas gabaliņi jeb
nav redzami, tad tāds bērns liels neizaugs.
/V. Priedīte, Mālpils./

2499. Ja jaunpiedzimušam bērnam zila dzīsliņa pār degunu,
tad tas liels neizaugs (nomirs).
/V. Hāzena, Nītaure./

2500. Ja bērnam pirmajos dzīvības gados dzīsliņa, kas
stiepjās pāri degunam starp acīm, ir stipri saredzama,
tad tas nomirs pirms būs beidzis augt.
/V. Bērziņa, Priekule./

2501. Ja bērnam piedzemot uz deguna starp uzacīm ir redzama
zila dzīsliņa, tad bērns drīz mirs. [Sal. sieva.]
/R. Jansons, Pilda./

2502. Ja bērnam acu kaktiņos ir dziļi dobumi, tad tas drīz
mirst. /P. Zeltiņa, Rīga./

2503. Kad bērns piedzimst, tad viņa mūžu var paredzēt.
Dzimstot ja tam mute uz augšu, tad tas dzīvos ilgi,
bet ja uz zemi, tad tas mirs jaunībā.
/G. Pols, Vecgulbene./

2504. Lai uzzinātu, vai bērns dzīvos jeb nē, tad bērnam
piedzimstot, apskatās gurniņus, ja gurniņos ir
strīpiņas, tad dzīvos, ja nē, tad nedzīvos.
/G. Pols, Vecgulbene./

2505. Kad bērns elpo viegli, tad būšot labs mūžs, bet ja
smagi nopūšas, tad grūts mūžs.
/G. Pols, Vecgulbene./

2506. Ja bērnam priekšzobos ir liela šķīra, tad tas dzīvē
būs gudrs cilvēks. /P. Zeltiņa, Rīga./

2507. Ja bērnam pirmie zobi nāk augšpusē, tad viņš kļūs
par ievērojamu vīru; ja apakšpusē, tad par maz
ievērojamu. /Z. Lancmanis, Lejēnieši./

2508. Ja bērnam zobi iet pirms augšā, tad būšot, kas par
citiem valda, bet ja apakšā, tad kalps.
/G. Pols, Vecgulbene./

2509. Bērni, kas piedzimst ar kādu melnu kārpiņu, ir
laimes bērni. /A. Užāne, Skujene./

2510. Ja dzimuma zīme neredzamā vietā, tad tāds cilvēks
savā mūžā laimīgs būs. /H. Siliņa, Dobele./

2511. Ja gada laikā bērnam neaizaug mati uz pakauša, tad
tas būs gudrs cilvēks. /P. Zeltiņa, Rīga./

2512. Ja mazam bērnam mati stāvus stāv, tad viņš ir vellam
apsolīts. /R. Jansons, Pilda./

2513. Kad mazi bērni, kam vēl zobu nav, mīļojās un skūpstās,
tad tie abi paliekot mēmi.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2514. Kuŗš bērns turot nokrampētas rociņas, tas esot svēts.
/J. Niedre, Džūkste./

2514a. Ja bērnam dzimstot rociņas vaļā, tad tas būs devīgs;
bet ja cieti, tad skops. /G. Pols, Vecgulbene./

2515. Kad jaunpiedzimušais sažņaudzot cieši duku, tad tas
esot mūžā skops. /J. Ziemele, Smiltene./

2516. Kad mazs bērns tur cieši sažņaugtas saujas, tad būs
dzīvē bagāts cilvēks; bet kas tura vaļīgas rokas,
tas būs nabags. /P. Zeltiņa, Rīga./

2517. Kad cilvēku jeb arī lopu pirmajam bērnam čūska
iekož, tad tas nomirst, nevar dziedēt.
/Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sēļpils./

2518. Priekš bērna piedzimšanas autiņus taisīja tikai
pirmajam apģērbam, jo kad agrāk bērnam daudz drēbju
taisot, tad tas neesot valkātājs, bet drīz mirstot.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

2519. Vecāki jau iepriekš sagādā malku, ar ko sildīt
bērnam pirmo mazgājamo ūdeni: tēvs ozola malku, māte
malku no liepas koka. [Sal. puika, meitene.]
/K. Treners, Ventspils./

2520. Ja mazs bērns guļ pusvirām acīm, tad viņš nāvi vaktē:
viņš drīz mirs. /J. Jansons, Plāņī./

2521. Ja jaunpioedzimušam bērnam guļot acis pusviru, tad
nebūs dzīvotājs. /H. Skujiņš, Smiltene./

2522. Ja mazs bērns guļot acis tur vaļā, tad drīz mirst.
/M. Zaube, Rīga./

2523. Ja bērns mierīgi skatās (neguļ), tad tas būs laimīgs.
/Alksnis-Zundulis, Dobele./

2524. Bērnam dzemot jau esot nolikts mērs, kurš tam
jāpiekrīt. Ja bērns to nepiekrīt, tad viņam jāmirst.
/K. Jansons, Plāņi./

2525. Ja mazs bērns ātri aug, tad viņš mirs.
/M. Driņķe, Ranka./

2526. Ja bērns ar rociņām ļoti ķepurojoties, tad tas dzīvē
daudz panākšot. /K. Jansons, Plāņi./

2527. Ja mazi bērni ir ļoti gudri, tad tie drīz mirst.
/M. Macpāne, Alsunga. P. Š., Rauna./

2528. Ja bērns mazumā mīl ļoti rotaļāties ap ūdeni, tad
izaugot viņš būs labs jūrnieks.
/A. Šulcs, Inčukalns./

2529. Ja bērns piedzimst skaists, tad tas vēlāk top
nesmuks un otrādi. /L. Laugale, Dundaga./

2530. Kuŗš bērns piedzimstot ir skaists, tas vēlāk paliks
nesmuks vai arī otrādi. /M. Macpāne, Alsunga./

2531. Ja mazs bērns ir smuks, tad liels tas būs nesmuks.
/A. Leimanis, Mārsnēni./

2532. Ja mazi bērni ir ļoti skaisti un gudri, tad tie ilgi
nedzīvos. /M. Zariņa, Ogresgals./

2533. Senos laikos vervētāji ķēra bērnus.
/G. Pols, Bauska./

2534. Kad bērni jautāja par jaunpiedzimušo, tad tiem
paskaidroja, ka starks, jeb vecmāte atnesusi no
strautiņa. /G. Pols no Mežotnes nespējniekiem./



II. Bērna dzimšana .

2535. Par bērna saņēmēju vajaga aicināt veselīgu un jautru
sievieti, jo kāda ir saņēmēja, tāds būs jaunpiedzimušais
bērns. /V. Bērziņa, Priekule./

2536. Piedzimušo bērnu saņemdama, vecmāte ar tuteni nogrieza
nabu, puisēnam uz cirvja pietes, meitenei uz velējamās
vāles, lai puisis būtu krietns strādnieks un meita laba
velētāja. /A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

2537. Kam piedzemot galvā baltā laimes cepurīte, tam tā
jāaizbāž istabā aiz vārceles. /K. Jansons. Plāņi./

2538. Dažs bērns piedzemot ar nomaucamu plēvi uz galvas;
šāda laimes cepure jāvācot (jāizmazgā jāpaglabā), tad
dzīvē būšot laime. Cepure iešujama goda ģērbā kaut kur
aiz oderes, lai valkātājs būtu laimīgs.
/K. Pētersons, Raņķi./

2539. Dažiem bērniem piedzimstot ir jau galvā cepurīte un
mugurā krekliņš. Lai šos apģērba gabaliņus izkaltē
un ņem līdzi pie tiesām, tad viss tur labi izdodas.
/V. Krieviņš, Daugmale./

2540. Dažiem jaunpiedzimušiem esot rokas, kājas un galvas
virsa balta, liekoties, it kā tur uzvilkts balts
tīkliņš, kas kādu dienu stāvot un tad noejot. Citi
tos saucot par laimes cimdiem, citi atkal par nelaimes,
jo tie, kam esot tādi cimdi, mirstot nedabīgā nāvē.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2541. Laimes cepuri glabā naudas makā.
/A. Rozenšteine, Saldus./

2542. Kam mice galvā, tas augot laimīgs.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2543. Laimes cepure jāglabā un jānēsā līdz, tad laimīgs mūžs.
Vienam nozagta cepurīte, kas bija izžauta uz riķa;
vēlāk dzīvē viņam par to nodegušas mājas.


/Skuja, Tetelminde./

2544. Dažam bērnam esot pēc piedzimšanas viscaur tāda nojemama
plēve kā ģērbs, laimes svārki.

/K. Petersons, Raņķi./

2545. Cilvēki, kas piedzimst ar "laimes krekliņu", ir dzīvē
laimīgi, bet tie, kas piedzimst bez tā, nav tik
laimīgi. Kam "laimes krekliņš" tikai uz rokām, tam
iet labi ar piena lopiem.
/A. Aizsils, Kalsnava./

2546. Ja bērns piedzimst ar "laimes krekliņu", tad tas dzīvē
būs ļłti laimīgs.
/A. Liepiņa, Lubāna./

2547. Tādus laimes kreklus vecmātes noņemot un pašas
paglabājot savai laimei.
/K. Petersons, Mežmuiža./

2548. Laimes krekliņu jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs. Arī
teļš dažkārt piedzemot ar tādu krekliņu; tas tad
izaugot krietns lops.
/Skuja, Tetelminde./

2549. Kad bērns piedzimst un viņam ir no ādas it kā cimdi
ap rokām, tad tas būs dzīvē bagāts un laimīgs cilvēks.

/P. Zeltiņa, Rīga./

2550. Ja bērnam piedzimstot baltas rokas, tad tas dzīvē
laimīgs būs. Tādas rokas sauc par laimes cimdiem.

/K. Biša, Vījciems./

2551. Kad piedzimstot esot balti cimdi rokā, tad tas
cilvēks esot laimīgs.
/V. Eglīte, Ērģeme./

2552. Meitenēm, kurām piedzemot uz rokām esot laimes cimdi,
balts kā mukstis, tām esot meitā bērns.

/K. Jansons, Plāņi./

2553. Dažs bērns piedzimstot ar it baltām rociņām, kamēr
cita miesa tam sārta. Kam tādi nāves cimdi rokā, tas
nav dzīvotājs.
/K. Petersons, Raņķi./

2554. Teicējai bijuši diviem bērniem tādi mirstami cimdi,
abi diovi nomiruši.
/K. Petersons, Mežmuiža./

2555. Teicējai piedzimis bērns ar baltiem cimdiem, kas
gājuši līdz elkoņiem. Pēc gada tas nomiris.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

2556. Dažs piedzem ar baltām rociņām - baltums pēc dažām
stundām nozūd, tāds bērns neesot laimīgs: ātri
nomirstot.
/A. Rozenteine, Saldus./

2557. Ja mazam bērnam baltas rokas, tad viņš būs rakstītājs.

/A. Zālīte, Bērzpils./

2558. Tie bērni, kas piedzimst ar baltiem cimdiem rokas,
nebūs darba strādnieki. Tie nestrādās grūto darbu.
Tie būs bagātnieki.
/V. Piģene, Mārupe./

2559. Ja mazam bērnam baltas rokas, tad tas būs liels
rakstītājs.
/L. Reiteris, Lubāna./

2560. Kad bērns piedzimstot un tam ir nabas valdziņš ap
kaklu, tad tam būs jāpakaras.
/P. Zeltiņa, Rīga./

2561. Lai bērnam velāk būtu viegli rakstīt iemācīties,
tad bērna nomesto nabiņu vajag ātri trīs reizes
viņam caur pirkstiem izlocīt.

/J. Pamplis, Garoza./

2562. Ka piedzem, bērniņam pārvelk krustiņu, parausta
deguniņu un pašmukstina.

/K. Petersons, Tetelminde./

2563. Bērnam piedzimstot, jāskaita pie pieres tēvareize,
tad tam ir lēta galva.
/A. L.-Puškaitis./

2564. Kuru roku bērnam pēc piedzimšanas pirmo papriekšu
pakustinot, ar to tas vēlāki liels būdams strādājot.

/J. Niedre, Džūkste./

2565. Kad bērns tikko piedzimis, tad viņam pašam nelaiž
grūst rociņu pie mutes un paši lielie cilvēki ar
negrūž bērna rociņas pie mutītes, lai bērns, kad
paaugas, nezīž savas duciņas.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2566. Kad bērnu saķer, sajēmēja uzspiež tam grāmatas
lapu (Dieva vārdu) uz galviņu, lai būtu viegla
galva. Bērniņam mēdz likt klāt dziesmu grāmatu.

/A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons, Raņķi./

2567. Kad bērns piedzimis, tad jāsaliek krustis mātes
un bērna rokas (mātes labā ar bērna kreiso), lai
bērns neraud.
/K. Jansons, Plāņi./

2568. Kā bērns pārnāk, sajēmēja viņam uzsit trīs reizes ar
sauju pa mutīti, lai būtu klusīgs. Uzliek mātes roku
viņam uz mutīti, trīs reiz sakot: "Esi kluss kā
mātes miesās", tad maziņais augs klusĪgs.

/A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons,Ventspils./

2569. Jaunpiedzimušam bērnam jāaptin apkārt "otra puse"
un bērns jāpaliek apakš gultas, tad viņš esot
vērīgs grāmātu lasot.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2570. Ja bērnam piedzimstot, nometeklu rok kūts kaktā,
tad tam pašam būs mūžā savs kaktiņš, kur dzīvot.

/K. Biša, Vijciems./

2571. Tiklīdz bērns piedzimst, tam ar lāča taukiem
jāsmērē kājas, tad viņam kājas nesalstot.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2572. Mazu bērnu vajagot apsmērēt ar lāča taukiem, tad
esot vēlāk izturīgs pret aukstumu.

/I. Šīrmanis, Vilzēni./

2573. Kad bērns piedzimst, tad tam vajagot ar sāli izrīvēt
muti, jo tad tas esot veselīgs, ar sārtiem vaigiem.

/G. Pols, Vecgulbene./

2574. Bērns neaugšot liels, bet miršot, ja tam naba par
zemu, ja pie deguna redzamas zilas dzīslas, ja tas
gulēdams acis tur pusviru, ja tas mazgājot ikreiz
pieķēzē ūdeni, un ja tas ir smags auklējams, tā kā
auklim rokas gurst.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2575. Cik pirmā bērna varžiņā ir mazu, baltu pumpiņu, tik
bērnu vēl tai mātei būs.
/K. Jansons, Plāņi./

2576. Jaunpiedzimušam bērnam pie nabiņas esot punktiņi,
cik tādu punktiņu esot, tik būšot mātei vēl bērnu.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2577. Kad varžiņa gluma, tad bērnam būs tukšs mūžs.

/K. Jansons, Plāņi./

2578. Kad vāržiņa vidū, tad bērns mūžu dzīvos, kad malā -
- žigli mirs.
/K. Jansons, Plāņi./

2579. Mazam bērnam ar mātes siekalām vai mīzaliem mutīte
jānomazgā, lai ļauna acs nevar bērna nobrīnīt.

/K. Jansons, Plāņi./

2580. Bērnam jāizskalo mutīte ar auksto ūdeni, tad
jāapslapina rociņas un kājiņas ar aukstu ūdeni, lai
augtu stiprs; tad tikai mazgā vanniņā viscaur.
Apslapina kājiņās un rociņas ar aukstu ūdeni, lai
nebūtu vārīgas no sala; apslapina ir padusītes un
cirksnīšus (jūtītes), lai nesustu.

/A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons, Raņķi./

2581. Ja bērns priekš pirmās mazgāšanas pirkstiņu pie mutes
pieliek, tad viņš pirkstu dēj (čūpsta).

/K. Jansons, Plāņi./

2582. Kad bērns piedzimst, tad jāuzvelk 3 krusti uz logiem
un durvīm, lai velns nepārmaina bērnu.

/J. Steglavs, Jelgava./

2583. Kad bērns piedzimst, tam uz krūtīm jāuzliek aprakstīts
papīrs, lai viegli var iemācīties grāmatu.

/E. Medene, Meirāni./

2584. Nekristītam bērnam zem galvas esot jātura dziesmu
grāmata.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2585. Ja vēl nenokristītam bērnam zem ķisena paliek
dziesmu grāmatu, tad velns nevar paņemt bērna dvēseli.

/H. Dravniece, Alūksne./

2586. Ja nekristītu bērnu vienu atstāj istabā, tad tam
jāpieliek klāt dziesmu grāmata, citādi bērnu apstās
ļauni gari.
/K. Poga, Penkule./

2587. Kad bērns gadās, apberzē viņam actiņas ar vistas
pautu, lai būtu veselas (kā pauts).

/A. Rozenšteine, Saldus./

2588. Ja grib, lai bērnam būtu smukas, platas acis, tad
ar tikko dētu putnu olu, kamēr vēl tā silta, vajaga
izbraucīt bērnam acis.
/V. Bērziņa, Priekule./

2589. Vecmātes agrāk esot smērējušas jaunpiedzimuša
bērna galvu ar vistas olu, lai bērnam galva būtu
apaļa.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2590. Lai jaunpīdzymušais bārns nabyutu dzāruojs, kad
pīdzymst, tyulīt vajaga īlikt jam mutē skuoba capta
uobuļa.
/T. Beča, Preiļi./

2591. Lai bārns byutu varonīgs, tad kai pīdzymst, vajaga
jam īlikt rūkā īrūci.
/T. Beča, Preiļi./

2592. Bērnam piedzimstot jādod rokā šķēps, lai bērns
nebūtu bailīgs.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

2593. Kod dzymst bārns, vys pyrmuok jam vajag rūceņī dūt
tireit zūbynu. Tūlaik tys bārns, kai izaugs, byus
stypris un nikuo nabeistas.
/V. Podis, Rēzekne./

2594. Bērniņš, kam piedzemot tūliņ tek pelcīte, noslīkšot.

/K. Pētersons, Raņķi./



III. Bērna raudāšana, ru-
nāšana un smiešana.

2595. Ja bērnam dzemot rupja balss, tas puika, ja smalka,
meitene.
/K. Jansons, Plāņi./

2596. Ja mazs bērns skaņi raud, tad viņš būs lielu rīkli
dziedātājs.
/K. Jansons, Plāņi./

2597. Ja bērns daudz raud, tad tas būs liels dziedātājs.

/A. Koisavs, Ezere./

2598. Kad mazs bērns raud, tad būs labs dziedātājs.

/K. Lielozols, Nīca./

2599. Mazs bērns bieži jāraudina, tad dienās tas būs liels
dziedātājs.
/L. Pogule, Gatarta./

2600. Ja bērns daudz raud mazs būdams, tad lielam būs
dzīve bez asarām.
/L. Pogule, Gatarta./

2601. Ārlaulības bērni bieži raud.
/K. Jansons, Plāņi./

2602. Ja mazi bērni pulka dzied (lelo, dūdā), tad kādam
šo bērnu tēvam jeb mātei būs jāmirst.

/P. Āboliņa, Jelgava./

2603. Kad mazs bērns dzied garīgas dziesmas, tad kāds
mirst.
/Z. Pūtelis, Sabile./

2604. Ja bērns raud, tad jāņem no sliekšņa smiltis un
jāieliek vanniņā, ar karoti jāapmazgā bērna pakaļa,
vai arī no kārtīm miziņa jāmet vanniņā.

/K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi./


2605. Ja mazs bērns raud un tītās, tad viņu lecina ar suni
un bērns pēc tam vairs neraud.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2606. Maziem bērniem vakaros nevar ļaut dauzīties, jo tad
viņi pa naktīm ļoti murgujot un staigājot apkārt.

/M. Macpāne, Alsunga./

2607. Ja bērni vakarā stipri plosās, tad otru dienu būs
liela vētra.
/P. Eglīte, Priekuļi./

2608. Ja vecākiem kaut kur aizejot, bērns stipri raud, tad
viņs drīz mirs.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

2609. Bērns nedrīkst kūkot kā dzeguze, citadi kūkotājam
māte mirst.
/A. Leimane, Lubāna./

2610. Ja bērns pirmo sauc māti, tad nākošais bērns būs
meitene, ja tēvu, tad zēns.
/M. Štāle, Kaltene./

2611. Kad bērns pirmo balsi saka: "Tē, tē, tē", tad bērnu
mātei nākošais bērns būs meitene; bet kad saka: "Ma,
ma, ma", tad meitene.
/J. Apsalons, Sērpils./

2612. Ja bērni nevar skaidri izrunāt, tad vecāki ir
mocījuši kādu dzīvnieku.
/M. Macpāne, Alsunga./

2613. Ja bērns ilgi nerunājot, tad jāaizved uz tīrumu un
pāri galvai jāsēj labība.
/M. Dandēns, Gatarta./

2614. Kad bērns pa miegam smej, tad enģelīši smīdinot, bet
ja raud, tad nelabi gari traucējot.

/G. Pols, Vecgulbene./

2615. Kad mazs bērns miegā smejot, tad tas redzot enģeļus.

/T. Ziemele, Smiltene./

2616. Ja vakarā bērns smejas, tad no rīta tam jāraud.

/A. Korsaks, Ezere./



IV. Bērna guldīšana .

2617. Ja bērnu tai vietā, kur viņš piedzimis, apgāž uz mutes,
tad viņš ir kluss, maz raud.
/K. Jansons, Plāņi./

2618. Jaunpiedzimušu bērniņu noliek uz actiņām, lai tā
pagulas, kamēr jem mazgāt. Nemaz nav jābaidās no
noslāpšanas: nekrustīts bērns vis neslāpšot. Bērns
tad nebļaujoties un būšot ari izaudzis kluss cilvēks.
Kad bērns nomazgāts, tad pārmet krustiņu un tad
tikai liek augšpēdus vai uz sāniem.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

2619. Kad bērns piedzimst, tad to vajaga pasviest uz muti,
lai nav liels pļāpa.
/RKr. 6./

2620. Kad bērns piedzimis, tad to vajag apsviest uz muti,
lai nav liels pļāpa.
/V. Saperovs, Vecpiebalga./

2621. Kad bērns piedzimst, vajaga apsviest to uz muti,
lai nav liels pļāpa.
/K. Lielozols, Nīca./

2622. Kad bērns piedzimst, tas jānogulda uz mutes, lai
nav pļāpa.
/V. Liepiņa, Penkule./

2623. Kad bērns piedzem, tad viņš jāpieliek mātei pie
papēža, lai bērns būtu kluss kā papēdis.

/K. Jansons, Vijciems./

2624. Kad bērns piedzem, to ieliek gultas kājgalī, lai
augtu pazemīgs, nebūtu stūrgalvīgs.

/K. Pētersons, Raņķi./

2625. Bērnam piedzimstot, liek tā muti pie mātes kreisās
kājas apakšas, lai bērns aug paklausīgs.

/K. Biša, Vijciems./

2626. Bērniņu vakaros gulēt liekot, ikreiz pārmet (pārvelk)
pagalvītim krustiņu. Kad bērniņš žāvājas, aizmet
krustiņu priekšā. Bērniņam, kad žākstās, aizmet
krustiņu priekšā.

/Sermule, Līvbērze, K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde,
Lielsatiķi./

2627. Ja bērns uz mutes guļ, tad viņš drīz mirs: viņš
muguru taupa ko gulēt, kad būs nomiris.

/K. Jansons, Plāņi./

2628. Ja mazs bērns uz mutes guļ, tad tas slīkoņa nāvē
mirs.
/K. Jansons, Plāņi./

2629. Jaunpiedzimušu bērnu neliek uz kreisajiem sāniem
gulēt,jo tad viņš būs kreilis.

/V. Pilipjonoks, Asūne./



V. Bērna tīšana .

2630. Kad maziņo pirmo reizi tin, bērniņam pārvelk ar
pirkstiem pie deguntiņa, pašmukstina un pārmet ģīmītī
krustiņu.
/K. Pētersons, Raņķi./

2631. Pirmo reizi tinot, bērnu uzliek uz pagalvi, lai
augsti iet dzīvē; daži atkal ieliek kājgalī, lai
pazemīgi aug.
/A. Rozenšteine, Saldus./

2632. [Bērnu tinot] pašmukstina, lai tas aug veikls, mīlīgs,
lai atvestos valoda.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2633. Lai maziņajam būtu vesela galva, lai galva būtu
apaļāka, stiprāka, cietāka, tad tūlīt pēc radībām
bērnam sien pārpieri jeb spriež iegāļus (iegālīšus).
Apsien virs micītes platu linti apaļniskis ap galviņu,
apjemot ap pieri un pakausi un atsienot ar bantītēm
pierītes pusē. Pārpiere stāv nedēļas sešas; to atraisa
tikai bērniņu mazgājot.

/K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi./

2634. Ja bērnam ir nepareizs galvas veids, tad to vajagot
likt uz muguras gulēt, lai galva pati pieņemtu
pareizo veidu.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2635. Pieres drānu senāk sēja un turēja, lai lai bērniem
neaugtu garas galvas.
/A. Rozenšteine, Saldus./

2636. Lai bērnam galva neizaugtu liela, tad jātur arvienu
lakatiņš galvā.
/E. Miglava, Rīga./

2637. Ja grib, lai cilvēkam būtu cienīšana no visiem, tad
piedzimstot bērns jāietin galdautā.

/K. Kēze, Smiltene./

2638. Kad bērns piedzimst, tad tas esot jātin galdautā, jo
tad ieņemot, liels būdams, augstu soda vietu.

/G. Pols, no Mežotnes nespējniekiem./

2639. Līdz ko bērns piedzem, to ietin galda drānā, kurai
virsū ēsts, tad bērnam nesitīšoties klemme.

/S. Čunka, Lielsatiķi./

2640. Bērnu, kas nupat kā piedzimis, vajag ietīt galdautā,
tad maizes tam dzīvē nekad netrūks. Tad tas būs arī
skaidrs un tīrs dzīvē.
/M. Auziņa, Rīga./

2641. Kad bērns piedzimst, tad jāieliek galdautā, tad tas,
liels izaudzis, būs liels un bagāts.

/M. Auziņa, Rīga./

2642. Kā piedzimušu bērniņu mēdz ietīt galdadrānā (maizes
drānā), kuru izmazgātu atliek nost līdz nākamam
bērniņam. Kad bērnu vairs nevar cerēt, vecāki drānu
jem nobrūķēt vai atdot saviem pēcnācējiem bērnu
ietīšanai.
/K. Pētersons, Raņķi./

2643. Ja piedzimst puisēns, tad viņu vajaga ietit galdautā,
lai tas būtu bagāts. Bet ja meitene piedzimst, viņa
jāietin vīrieša kreklā, lai meiteni ātri izprec.

/A. Aizsils, Lubāna./

2644. Puiku dzemot ietin galdautā un meiteni vīrieša bikšu
stilbī.
/K. Jansons, Plāņi./

2645. Jaunpiedzimušu bērniņu saņemot vecmāte pagaidām
tūliņ ietina puisēnu biksās, meiteni brunčos, lai
pieaudzis katrs savos darbos mudotos jeb būtu čakls.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2646. Kad piedzimst puika, tad to vajaga izkratīt caur
mātes bruņčiem, lai tas dabūtu labu un skaistu sievu.
Kad piedzimst meitene, tad to vajaga izkratīt caur
vīra bikšu kreiso kājas stilbu, lai ta dabūtu staltu
un krietnu vīru.

/B. Indriksone, no 80 g. vecas B. Gūtmanes, Sece./

2647. Jaunpiedzimušu bērniņu vecmāte steidza ietīt, ja
puika, brunčos, ja meitene, biksās; tad puisis
nenodzīvo par vecpuisi, un meitu drīz izprecē.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2648. Ja meitene piedzimst, tad to ietin tēva kreklā, ja
puika, tad mātes kreklā, lai berns, liels iozaudzis,
apprecētos.

/K. Str., no 80 g.v. Cerbuku mātes, Kraukļi./

2649. Tikko piedzimusi meitene jātin vīriešu krekla lēvarā,
puika jātin sieviešu kreklā, lai apprecas.

/E. Gailis, Trikāta un Rūjiena./

2650. Puisēnu daža māte tinot sava kreklā, lai meitas viņas
dēlu mīlētu; meiteni - tēva kreklā, lai puiši mīlētu.
Pēc teicējas domām vislabāki esot bērnu satīt skaidrā
paladziņā.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2651. Jaunpiedzimušam puisītim pirmo reizi esot jāvelk
meitenes svārciņi, bet meitenei puikas krekliņš, tad
puiku mīlēšot daudz meitu un meiteni daudz puišu un
ātri apprecēšoties.
/G. Pols, Vecgulbene./

2652. Ja piedzimst meitene, tai jāuzliek virsū bikses, ja
zēns - brunči, tad ātri tautās izies.

/T. Rīgerte, Brunava./

2653. Bērnu nevajaga tīt salāpītās drēbēs, jo tad viņš
šļepst.
/L. Bičole, Zaļenieki./

2654. Ja grib, lai meita dabūtu labu vīru, tad to maziņu,
kā piedzimušu, vajaga izkratīt caur vīra bikšu kreiso
kāju.
/V. Bērziņa, Priekule./

2655. Ja jaunpiedzimušu meiteni ietin vīrieša kreklā,
tad tā izaug traka uz puišiem.

/V. Johansone, Liepa./

2656. Jaunpiedzimusi meitene jāietin vīriešu kreklā, lai
ātri izprecētu, zēns - sieviešu.

/A. Bulēne, Turaida./

2657.Pīdzymušuo meitiņa juosatyn veirīšu veļā, lai patyktu
puišīm.
/T. Beča, Preiļi./

2658. Meitene pirmoreiz jātin vīriešu drēbēs, lai ātri
izprecē.
/E. Bērziņa, Mārsnēni./

2659. Ja kāda māte grib, lai viņas meitai būtu daudz
precinieku, tad pēc dzimšanas tā jāietinot vīrieša
svārkos.
/E. Zommere, Rauna./

2660. Mazu meiteni vajag ietīt vīriešu svārkos, tad viņai
būs daudz precinieku.
/A. Korsaks, Ezere./

2661. Kad piedzimst zēns un grib, lai viņš dabūtu labu
sievu, tad to tūlīt pēc piedzimšanas vajaga izkratīt
caur sievas brunčiem.
/V. Bērziņa, Priekule./

2662. Kad pīdzymst puisāns, tad ir jūsatyn lupotuos nu
sīvīšu kraklim. Tad liels izaudzis patiks vysuom
meituom.
/T. Beča, Preiļi./

2663. Puika pirmo reiz jātin priekšautā, lai būtu kopīgs
un rūpīgs.
/E. Bērziņa, Mārsnēni./

2664. Kad piedzimst bērns, tad nedrīkst puiku tīt sieviešu
kreklā, jeb meiteni vīrieša kreklā, jo pieaugušiem
tad puisīm uzkrīt meitas un meitu apstāj daudz puišu;
vislabāki jaunpiedzimušo ietīt galdautā.

/K. Krastiņš, Lazdona./

2665. Ja piedzimušu bērnu ietin vīrieša kreklā, tad tāds
ir ļoti nelaimīgs.
/M. Auziņa, Rīga./

2666. Pirmo reiz bērnam jāvelk apnēsātas drēbītes, lai viņš
būtu taupīgs.

/J. A. Jansons, Piņķi./

2667. Kad meitene piedzimst, tad jāuzliek uz pirts krāsns
medus un pati jāietin vīrieša kreklā, lai tai lielai
izaugušai būtu daudz brūtgānu.
/M. Sikle, Nīca./

2668. Ja mazu bērnu kādreiz ietīn čigāna vai žīda lupatās,
tad liels izaudzis būs kā bez galvas.

/P. Zeltiņa, Ogresgals./

2669. Bārns, pi dzimšomys juosaņam rotā austā drēbē, tod
bārnam pruots augs rotā, byus lobs.

/A. Borozinska, Barkava./

2670. Bērniņu tin, lai nesastaipītos, lai rokām pledinādamies
neizplēstu ģīmīti, lai augtu taisns, liels. Tinot
izstiepj labi kājiņas, lai locekļi (lieliņi) nepaliktu
līki. Senāk meitas tītas biksās, lai puiši mīlētu,
zēni atkal rindukos, lai meitas viņus mīlētu. "Tas
tīts rindukā", saka no tāda puiša, uz kura meitas
krīt; "tā tīta biksās", no meitas, uz kuru puiši krīt.

/K. Pētersons, Raņķi./

2671. Senāk bērniņu tina villainītē (deķītī) un drāniņā,
ko ar prievētu apsēja, aizsākot no kājiņām. Prievētam
galā atrodās vellasūds un nauda. Šādus tinamos prievētus
auda platus kā jostas. Tagad prievētu vietā jem
tinamajus, ar kuriem aizsāk tīt no kakliņa. Kad
ietinamās drāniņas atlaižot bērns sāk žagot, steidz
drāniņas sasildīt un bērnu ietīt, jo žagošana ceļas
no aukstuma.
/K. Pētersons, Raņķi./



VI. Bērna mazgāšana .

2672. Bērniņu, kā piedzimušu, tūlīt nomazgā. Mazgāšanu
izdara trīs dienas no vietas. Ja ūdens tekošs, smeļ
pret straumi, tā ka trauks uzreizi piesmeļās.

/K. Pētersons, Raņķi./

2673. Pirmais ūdens akā uz reizi iesmeļams, tā ka nekas
neizlaistās, lai bērns augtu skaidrs, taisns cilvēks.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

2674. Pirmo mazgājamo ūdeni bērnam smeļ un nes, ka
neizlaistās, lai no bērna pirmais labums neatstātos.

/Kuplais, Kuldīga./

2675. Ūdens jāpārnes mājā, ka nekas pa takiem neizlaistās,
lai ap bērniņu dienās nerunātu.

/K. Pētersons, Raņķi./

2676. Pirmai bērnu mazgāšanai ūdeni nesot ļoti jāsargājas,
lai kāda daļa no ūdens nenolītu zemē, jo tad bērnam
izlīst visa dzīves laime.
/A. Rītingers, Lutriņi./

2677. Kad jaunpiedzimušam bērnam pirmo reizi nes ūdeni
mazgāšanai, tad nedrīkst ūdeni izšļanderēt zemē, jo
tad bērna daba būs izklaidīga un vīrā būs izšķaidīgs,
izlaidīgs.
/K. Krastiņš, Vecpiebalga./

2678. Bērna mazgājamo ūdeni nepagādāja vis iepriekš, bet
nesa no lauka tik tad, kad bija vajadzīgs. Ūdens
smēlējam vajadzēja cieši lūkot, lai visu vajadzīgo
ūdeni iesmeltu uzreizi, ja vairāk reizes smeļot,
tad bērns daudz vemjot. Sasildīto ūdeni nesa tai
pašā sildāmā traukā iekšā, kurā tad arī bērnu mazgāja.
Ūdenī vēl iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, ko
vecmāte paturēja.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

2679. Jaunpiedzimušā bērna pirmai mazgāšanai smēla ūdeni
no upes un pret straumi, ja upe bija tuvumā. Trauks
bija uz vienu reizi jāpiesmeļ pilns. Kad ūdens
apsildīts, tad bērna tēvs iemeta mazgājamā traukā
sudraba naudas gabalu, kas palika vecmātei.

/Radogais, Vidriži./

2680. Bērna pirmai mazgāšanai ūdens ar reizas smēlumu
jāiesmeļ spannī un jānes tā, ka neviena pile
nenošļakajās zemē; ja ūdens nopil, tad bērns vemjot.
Vecmāte apsildīja ūdeni un iemeta ūdenī sāls graudiņu
un kapara naudu. Naudu meta arī tevs pēc berna
mazgāšanas, ko tad vecmāte paturēja.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2681. Ūdeni smeļot noskaita tēvareizi.

/Kuplais, Kuldīga./

2682. Pirmo reiz bērnu mazgā ēdiena podā un izņem to 3
reiz pret rīta sauli caur poda stīpu.

/K. Jansons, Vijciems./

2683. Uguns (ūdens sildīšanai) jāsakur ar skaidru malciņu;
apdegušu nejēma par kuramo, lai bērns augdams
nenāktu valodās. Ar apdegušu bīstakli nebadīja uguni.

/K. Pētersons, Raņķi./

2684. Ja bērniem vāra mazgāšanai ūdeni, tad nevajaga liet
pa grāpja līksti; ja lejot ūdeni pa grāpja līksti,
tad bērniem sūtot locekļi.
/J. Daizis, Nīca./

2685. Ūdens tikai pasildāms; jāpierauga, ka neuzverd, jo
tad bērnam metas niezis. [Sal. pirts.]

/K. Pētersons, Raņķi./

2686. Ja pirmo bērna mazgājamo ūdeni uzvāra, tad bērnam
sitas miesā bubuļi.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2687. Ja mazam bērnam ūdens silda mazgāšanai, tad vajaga
ļaut pāri pāriet, jo tad nav izsitumu.

/K. Kristape, Olaine./

2688. Uguns pēc ūdens pasildīšanas nav atārdāma, bet
paliek degam, kamēr pati izdeg; to dara, lai bērns
savā dzīvē neizpostītos.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2689. Bērns nositās ar pumpām, kad viņu mazgā uzvārītā
ūdenī.
/Ūdre, Tetelminde./

2690. Lai bērns augtu stiprs, daži maziņo pirmo reizi
mazgā nevis uzsildītā, bet aukstā (remdenā) ūdenī,
jo neesot nekāds labums tādā reizē ar uguni tīties.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

2691. Ūdens iesmeļams tik daudz, cik taisni vajadzīgs
nomazgāšanai; ūdens arī pasildāms tik silts, cik
vajadzīgs, lai nebūtu nekādas laistīšanās.

/Austere, Saldus./

2692. No berna mazgājamā ūdens priekš mazgāšanas nedrīkst
ūdens atsmelt.
/K. Jansons, Piebalga./

2693. Tukšā ūdenī nevajaga maza bērna mazgāt; jāiemet
sāls, puķes vai nauda.
/K. Jansons, Plāņi./

2694. Tai ūdenī, kurā jaunpiedzimušu berniņu pirmo reizi
mazgā, ieliek visādus niekus: nazi, šķiltavas, kramu,
vilnu, lai viņam uz priekšu nav trūkuma šādās lietās.

/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2695. Jaunpiedzimušo bērnu pirmo reiz mazgājot iemet
papriekšu mazgājamā ūdenī sudraba naudu, sāli un
maizi.
/Retlings un Fr. Reķis, Renda./

2696. Vanniņā ieliek vistas pautu, dzēves aci, trīs
oglītes, drusciņu sāls, maizes garozu un sudraba
naudu; ja naudas nav pie rokas, tad sudraba sagti.
Pārmet tad vēl ūdenim krustu un noskaita tēvareizi.

/K. Pētersons, Raņķi./

2697. Kad bērnu pirmo reiz mazgājot, tad ūdenī jāliekot
nazis, lai bērnam nebūtu stipras graizes. Ūdenī
jāmetot ari tris šķipsniņas sāls, lai nelabums
nepiesistos.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2698. Bērnu pirmo reiz mazgājot, vannā liek naudu, lai
berns dienās bagāts tiek.
/K. Biša, Vijciems./

2699. Kad bērniņu pirmo reiz mazgā, tad jāmet nauda ūdenī,
lai mazajam bagāta nākotne.
/A. L.-Puškaitis./

2700. Bērna mazgājamā ūdenī mēdz iemest vecmātei naudu,
īpaši sudraba naudu.
/K. Treners, Ventspils./

2701. Kad bērnu pirmo riezi mazgā, tad tai traukā met
sidraba naudu, lai esot bagāts.

/G. Pols, Vecgulbene./

2702. Pirmajā ūdenī ieliek zieda naudu, kas paliek
mazgātājai.
/Sermule, Līvbērze./

2703. Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad ūdenī met naudu,
lai tās viņam dzīvojot netrūkst. Šo pašu naudu ari
bērnu krustot iesien lakatiņā un nes baznīcā līdzi.

/A. Aizsils, Kalsnava./

2704. Bērna mazgājamā ūdenī jāiemet kāds naudas gabals un
pēcāk šī nauda jāuzglabā bērnam par laimes naudu,
tad tam dzīve nekad netrūks naudas.

/A. Rītingers, Lutriņi./

2705. Jaunpiedzimušo pirmo reiz mazgājot, vannā liekot
šķēres, tad berns nebūšot pļāpīgs.

/T. Ziemele, Smiltene./

2706. Ūdenī ieliek pautu, lai bērnam nekāds ļaunums
nepiesistos.
/Pole, Blīdiene./

2707. Ūdenī ieliek pautu, lai bērns drīz veltos un būtu
vesels kā pauts; maizes garoziņu, lai netrūktu ne
maizes, ne cita pārtikuma; naudu, lai bērnam bŪtu
bagāta dzīve.
/S. Čunka, Lielsatiķi./

2708. Bērnu pirmo reiz mazgājot, metuši ūdenī putraimus,
naudu un citas lietas.

/K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi./

2709. Pie pirmā ūdens, kurā bērnu mazgā, jāpielej piens,
tad bērnam nemetas ne augoņi, ne izsitumi.

/E. Laime, Tirza./

2710. Bērna mazgājamam ūdenim allaž jāpieliek klāt vai
nu drusku sāls, vai kādas dzelzs lietas, sevišķi
zirga pakava un atslēgas, tad bērns augot stiprs
un veselīgs. Teicams ūdenim pieliekamais līdzeklis
bija arī pasliekšņu kājminas, tās pieliekot bērns
"kuļas" (aug drīz liels).

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2711. Nemierīgu bērnu mazgā tā: ņem no 3 padurvīm no
katras 3 šķipsni smilšu, uzmet tām 3 krustus, pret
rīta sauli met ūdenī un beigās bērnam i3elipina acīs
3 pilienus ūdens.
/K. Jansons, Plāņi./

2712. Apakš dzīvojamu ēku sliekšņiem vajagot zemes grābt
un tur bērnu mazgāt, tad tas būšot vesels kā
pemberis.
/Latv. Avīzes, 1877. 7./

2713. Kad pirmo reiz bērnu mazgā, tad jāņem no deviņām
paslieksnēm pa trīm šķipsniņām smilšu, lai bērns
dzīvē ir laimīgs. [Sal. nobrīnīšana.]

/K. Jansons, Plāņi./

2714. Ja mazs bērns nemierīgs no ļauniem ļaudīm, kas
staigājuši pār viņa slieksni, tad mazgājamam ūdenim
vajaga piemest 3 reiz smiltis, kas sakrājušās pie
sliekšņa.
/E. Jēpe, Palsmane./

2715. Ja mazs bērns nenmierīgs, tad jāņem smiltis no trīs
durvju paslieksnēm, tās jāiemet ūdenī, kurā bērns
jāmazgā; tas paliks mierīgs.
/A. Bulēne, Turaida./

2716. Ja grib, lai jaunpiedzimušais bērns būtu saimnieks
vai saimniece, tad to pirmo reiz vajag mazgāt vannā,
iemestas atslēgas.
/A. Korsaks, Ezere./

2717. Mazu bērnu mazgā ar ūdrāju ziediem.

/K. Jansons, Plāņi./

2718. Bērnu mazgājot, ūdenĪ jāiemet sētas mieta mizas, kas
vējā trīc.
/K. Jansons, Plāņi./

2719. Bērns jāmazgā krusta pineklā: uz celiņa jāuzmeklē
9 salmu krustiņi (9 krustiski sakrituši salmi) un
tie jāieliek mazgājamā ūdenī.
/K. Jansons, Plāņi./

2720. Vanniņā ieliek trīs drusciņas (nažu galus) sprukstis,
lai skauģim izplūk acis un rīkle un lai bērnam
nemetas uguņstuldzes; pautu, veselu dzērves aci un
naudu un nomaukušos zalkša ādu, lai bērns mauktos
kā zalktis no ādas, t.i. lai viņam nelīp nekādi
izsitumi.
/Kuplais, Kuldīga./

2721. Kad pirmo reiz jaunpiedzimušo meitenīti mazgā, tad
vannītē vajaga iemest sukura graudiņu un sacīt:
"Salda, salda man meitiņa, kā sukura graudiņš" -
tad viņa, kad izaugs liela, tiks drīzi izprecēta.

/Z. Lancmanis, Lejasciems./

2722. Jaunpiedzimusi meitene pirmo reizi jāmazgā medus
ūdenī, tad tai puiši lips klāt.

/V. Johansone, Liepa./

2723. Mazu bērnu mazgājot, ar plaukstu mazgātājs tam pa
pakaļu sit, lai bērnam krampis nemetas.

/K. Jansons, Plāņi./

2724. Bērniņu ietin skaidrā drāniņā, pārmet krustiņu un
liek vanniņā.
/K. Pētersons, Raņķi./

2725. Bērnu vannā liekot, tam jāapņem apkārt viņa netīrais
lakats, tad bērns kuļas.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2726. Vannā ieliktam bērnam papriekšu ar kreisās rokas
mazo pirkstiņu trīs reizes jāiepilina ūdebns mutē.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2727. Pirmo reiz bērnu mazgājot, mazgātājai jāiedomājas
un jāizsauc visādi darbi, lai bērns prastu visādus
darbus.
/K. Jansons, Plāņi./

2728. Jaunpiedzimušu bērnu pirmo reizu mazgājot, piesauca
visādus darbus, lai bērns darbos izveicīgs.

/M. Viļuma, Valmiermuiža./

2729. Apjem bērnam trīsreiz dziesmu grāmatu apkārt, lai
tas būtu grāmatnieks, un liek tad vanniņā.

/Austere, Saldus./

2730. Jaunpiedzimušu bērnu, tā puisīti, kā meitiņu,
mazgāja kreima ķērnē un mazgājamam ūdenim piejauca
drusku medus; tad meitu puiši mīl un drīz izprecē
un dēls dabū labu, smuku sievu.

/D. Kārkliņš, Kauguru muiža./

2731. Kad mazo bērnu pirmo reiz mazgā vannā, tad jāsargās
piedurt viņa galvu pie vannas malas, jo citādi tāds
bērns izaug par lielgalvi un nomirst pēc septiņiem
gadiem.
/P. Zeltiņa, Rīga./

2732. Kad mātei ir vecāki bērni par jaunpiedzimušo, tad
vecākos vajagot mazgāt tur, kur jaunākais mazgāts,
jo tad tie visi dzīvošot godīgi un saticīgi.

/G. Pols, Vecgulbene./

2733. Gaiķu pagastā ir ieradums bērniņu pēc pirmās
mazgāšanas noslaucīt galda drānā, lai tas augtu
pilnībā, ne trūkumā.
/S. Čunka, Lielsatiķi./

2734. Bērnam mute jāslauka ar viņa villāni, tad skauģa
acis bernam nekā nevarot darīt.

/J. Jansons, Smiltene./

2735. Pirmo reizi mazgājot, galviņa labi tīri jāizmazgā,
lai viņā vēlāk nemestos pumpas.

/A. Rozenšteine, Saldus./

2736. Kad bērns nomazgāts, lietas izjem un paglabā līdz
otrai dienai, kur atkal ieliek vanniņā; tāpat trešajā
dienā. Sāli, zināms, pieber katru reizi no jauna.
Pie trešās reizas pautu sasit un nomazgā ar šķīstumu
viscaur bērna miesiņas. Naudu senāk atdeva vecmātei
(bātenei); tagad to iesien bērna galvas drāniņas
stūrī, kur tā paliek līdz krustību dienai. Uz baznīcu
vedot naudu tad iesien krekliņa stērbelītē. Pēc
pirmās mazgāšanas, bērnam pirmo micĪti uzliekot,
tai dibenā (dubenā) ieliek grāmatas lapu (Dieva vārdu),
kas tur paliek, kamēr maziņo ved krustīt.

/K. Pētersons, Raņķi./

2737. Teicējas kaimiņos kāda sieva darījusi šitā: Ielikusi
kādā lāsītē ūdens trīs oglītes, gabaliņu maizes un
divas vara naudas. Bērniņu tad ar šo lāsi aplaistījusi.
Pēc kādām trim stundām mazgājusi bērniņu otrreiz
lielākā ūdenī, kurā nenieka nelikusi.

/Vītole, Tetelminde./

2738. Bernu mazgājot nedrīkst runāt.

/K. Jansons, Plāņi./

2739. Ja mazgājot bērns nelaiž fociņas vaļam, ja viņam,
kā saka, cietas rokas, piederīgie vēro, ka būšot
dienās skops; ja rociņas laiž mīksti vaļām -
būšot devīgs.
/K. Pētersons, Raņķi./

2740. Agrākos laikos piektdienā, otrdienā un trešdienā
bērnu nemazgāja, to darīja cvitās nedēļas dienās,
sevišķi piecvakaros. Kad bērnu trīs piecvakari no
vietas mazgājuši, tad pēdējā vakarā pēc mazgāšanas
maziņam apvilka ikdienišķas drēbes mugurā un to
svēra un mēroja. Ja atrada bērnu tikpat smagu kā
iesākumā priekš trīm nedēļām, tad sprieda, ka
bērnam esot "mērs".

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2741. Mazi bērni jāmazgā ceturtdienas vakaros.

/K. Jansons, Plāņi./

2742. Ūdeni, kurā mazgāts nekrustīts bērns, lej ārā tikai
dienas laikā, kamēr saule nav nogājusi, un skaidrā
vietā. Senāk visus ūdeņus, kuros mazgāts nekrustīts
bērns, nesa izliet stallī, lai bērnam būtu laime uz
lopiem; tagad tur izlej tikai tos trīs pirmos ūdeņus.
Ūdeni neskaidrā vietā izlejot, piem. tur, kur pelnus
ber, bērniņam siototies ugunstuldzes.

/K. Pētersons, Raņķi./

2743. Ūdeni, kurā mazgāts mazs berns, nedrīkst pēc saules
norietēšanas izliet, jo citādi bērns kļūs slims.

/K. Bruņinieks, Sēme./

2744. Bērna mazgājamais ūdens allaž jāizlej vienā vietā,
lai bērns būtu mierīgs un kluss.
/P. T., Umurga./

2745. Bērbnu ūdeni bez saules nevar ārā liet, jo tad
izlej bērniņa laimi.
/A. L.-Puškaitis./

2746. Ja bērnu mazgā vakarā bez saules, tad ūdens jāatstāj
neizliets līdz rītam.
/K. Jansons, Plāņi./

2747. Ūdeni nelej vis ārā tādā vietā, kas pa kājām, viņu
lej paseknī.
/Sermule, Līvbērze./

2748. Ūdens, kurā bērns un viņa lakati mazgāti, jāizlej
tādā vietā, kur nestaigā pāri, lai bērnam nepiemestos
nekāda slimība vai ļaunums.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2749. Berna mazgājamo ūdeni nevajaga izliet uz ceļa, lai
bērns slikti neguļ.
/M. Pelēce, Cirsti./

2750. Bērnu ūdeni (t.i. ūdeni, kur mazgāts mazs bērns)
nevar liewt pelnos, jo tad aizlej mazajam acis.

/A. L.-Puškaitis./

2751. Bērna mazgājamo ūdeni nedrīkst liet tur, kur citiem
jāstaigā, tad bērns nemierīgs.

/M. Eglīte, Vijciems./

2752. Lai nekristītu bērnu pasargātu no ļauniem gariem,
tad tā ūdeni nedrīkst liet tur, kur daudz staigā.

/J. Pamplis, Garoza./

2753. Kad pirmo reiz bērnu mazgā, tad ūdens jāizlej
ceļmalā, lai drīz izprecē.
/V. Spandegs, Pociems./

2754. Visus ūdeņus lej stallī, kamēr maziņais vēl
nekrustīts.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2755. Bērnu nomazgājuši, aiznes ūdeni uz zirgu stalli,
paceļ vienu grīdas dēli, palej ūdeni apakšā un
aprok tai pašā vietā arī vēl vara naudas gabaliņu.

/Retlings un Fr. Reķis, Renda./

2756. To ūdeni, ar kuru mazu bērnu pirmo reiz mazgā,
vajaga liet stallī uz trešo baļķi, - tad ātri
apprecēsies.
/K. Corbiks, Līvbērze./

2757. Ūdeni, ar ko puisēns pirmo reizi mazgāts, lej stallī
pasilē.
/Ode, Tetelminde./

2758. Samazgāto ūdeni izlej katru reizi meitenei govju
stallī (aitu aizgaldā), puišelim zirgu steliņgī.

/K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi./

2759. Ūdeni izlej kādā sētmalī, apakš ābeles, tādā vietā,
kas nav pa kājām, lai bērns nenāktu valodās.

/S. Čunka, Lielsatiķi./

2760. Mazgājamo ūdeni pēc bērna mazgāšanas aiznesa, ja
bērns puisēns, uz zirgu stalli, ja meitene, uz
govju vai aitu kūti, kur to izlēja pasilē. To
darīja, lai puika liels izaudzis ir mudīgs uz zirgu
kopšanu un meita laba lopu kopēja.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2761. Pirmais ūdens, kurā bērnu mazgā, jālej zem zaļojoša
koka, tad cilvēks būs visu mūžu skaists.

/E. Laime, Tirza./

2762. Ūdeni, kurā bērnu pirmo reizi mazgā, ja tas zēns,
tad lej zem ozola, lai aug stiprs kā ozols, ja
meitene, - zem liepas, lai aug smuidra kā liepa.

/K. Biša, Vijciems./

2763. Meitenēm pirmais mazgājamais ūdens jālej pie ābeles,
bet puikam pie ozola.

/E. Gaile, Trikāta un Rūjiena./

2764. Ar ūdeni, kurā maziņais mazgāts, zintējas vel šādā
kārtā: lej uz ziedošām rozēm un jurģīnām, lai bērnam
augot ziedētu vaigi (būtu provīgi vaigi). Pēc saules
noiešanas ūdeni nelej ārā, lai bērns nemestos
nemierĪgs, jo pa vakariem un naktīm skraidot apkārt
visādas nelaimes pa takiem, staigājot apkārt pužekļi.
Ja nepatop iziet laikā, ūdens paliekas istabā līdz
otrai dienai.
/K. Pētersons, Raņķi./

2765. Ja piedzimstošu bērnu nomazgājot un to ūdeni ielejot
aitu aizgaldā, tad bērns esot ļoti bailīgs.

/I. Upenieks, Skrunda./

2766. Ja meitene piedzimst, tad jānomazgā un ar to ūdeni
jāizlaista istaba, tad brauks daudz precinieku.

/A. Ozoliņa, Taurene./

2767. Kad bērns nomazgāts, tad mazgātājai jāsaka:
"Ūdentiņš uz zemi, bērniņš uz augšu!"

/K. Jansons, Plāņi./

2768. Kad bērna lakatus mazgājot sit jeb plikšķina gaisā,
tad bērns trūkstas no miega vai arī gluži vaļējām
acim; kad tos brauka caur rokām, tad bernam vēders
iet cauri.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2769. Nomazgāto bērniņu vecmāte satina stūķī, pie kam
bērnam uzlika iekšpus drēbēm uz krūtīm kādas no
grāmatas izplēstas lapas.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2770. Ja pārnākuša bērna mazgātājai nedod par darbu nekāda
zieda, tad viņai tirpst rokas. [Sal. mirons.]

/J. K. Dambergs, Ēdole./



VII. Bērns pirtī . [Sal. pirtīžas.]

2771. Kad bērnu nes pirmo reizi pirtī, tad tas esot jāmazgā
medus siltumā. Uzliek uz pirts akmeņiem medu, tad lej
ūdeni garam virsū, un tanī garā mazgā bērnu, jo tad
krītot cilvēki uz tā kā mušas uz medus un mīlot to.

/G. Pols, no Mežotnes nespējniekiem./

2772. Jaunpiedzimušu meiteni vajaga ar liepu slotu pērt,
tad radīsies daudz precnieku.

/K. Kalniņa, Katvari./

2773. Kad meiteni pirmo reiz ved uz pirti, tad tā jāper
ar liepu slotu, lai ātri izprec.

/V. Johansone, Liepa./

2774. Kad jaunpiedzimušu puisēnu pirmo reiz mazgā, tad
viņu vajaga pērt ar liepu slotiņu, - tad viņu, kad
izaugs liels, jaunavas mīlēs un glausies klāt kā
liepu lapiņas.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

2775. Mazu bērnu, pirmo reiz pirtī nesot, vajaga pērt ar
liepu slotu, tad dienās tam būs daudz pielūdzēju.

/K. Corbiks, Līvbērze./

2776. Pirmo reiz bērnu pirtī ar slotu perot, tam jāsit
pa muti un jāsaka: "Esi ļaužu kaunīgs, Dieva
bailīgs." [Sal. pirtīžas.]
/K. Jansons, Pilda./

2777. Kad vecmātes nesušas bērnus pirtĪ, tad pirmo reiz
perot pirmo sitienu uz lāvas bērnam situši par
muti, teikdami, lai šīs esot godīgs un liels
izaudzis nekā nekā daudz nepļāpājot. Tādēļ arī bērni
senos laikos esot bijuši visai klusi. Pēc tam situši
pār rokām teikdami: lai rokas čakli strādā, lai
kājās veikli iet. Sacījusi vecmāte, sizdama bērnam
par kājiņām. Šo visu izdarījusi vecmāte uz pirts
lāvas lielā karstumā.
/K. Bika, Gaujiena./

2778. Teicēja, savu bērnu pirtī pērdama, ikreiz nosakot
savus pātarus: "Guli dienu, guli nakti, laid mātei
ar gulēt, neklausies ciema suņu, neklausies ciema
gaiļu. Klusi jauņa, klusi veca, būsi pati sūtītāja
u.t.p."
/K. Pētersons, Blīdiene./

2779. Pirmo reizu bērnu pirtī perot, pirmo sitienu sita
ar slotu uz galviņas. Kur pirmo reizu iesitot, tur
tam vēlāku vairāk plīstot drēbes, un galvas apģērbs
lētāki iegādāt nekā citas drēbes. Kam daudz plīst
pastalu un zābaku, uz to vēl tagad mēdz sacīt: "Tev
jau māte pirmo reizu iesitusi par kājām."

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2780. Slinku bērnu vajag pirtī nopērt ar kadiķa slotu, jo
tad paliek čakls.
/J. Šāberts, Jaunauce./

2781. Bērnu pirmo reiz pirtī perot, situši tam pa kāju
apakšām vien, lai neplīstot drēbes jeb lai neplēšot
daudz drēbju.
/K. Barons, Jaunpiebalga./

2782. Ja negribētu, bērns villains izaugtu, tad, pirmo
reizi perot, jāapsmērē ar mīklu un jāper ar alkšņu
slotu.
/A. Bērzina, Aloja./

2783. Pirtī mazgājoties, bērniem ceļ pasiržus, arī ar
lūpām smūkšķinot.
/K. Barons, Elgavas apr./

2784. Mazu bernu pirtī par ružiņu sauc, lai tas nav
vēkšķīgs.
/K. Jansons, Plāņi./

2785. Mazu bērnu pirtī saukuši par sūdiņu, par mīžiņu.

/K. Jansons, Plāņi./

2785a. Bērnam pirtī vārdiņu iepēruši.

/K. Jansons, Plāņi./

2786. Bērnam pirtī ar liepu slotiņu vārdiņu iepēruši:
situši pa kājiņām un nosaukuši nodomātā vārdā.

/K. Jansons, Plāņi./

2787. Kad bērnam zobiņi nākot, tad viņš lūdzot, lai tam
izperot zobiņus, kaut vai ar spaļiem būtu pirts
jākurina, ja žēlotu citu malku.

/K. Jansons, Plāņi./



VIII. Bērna apģērbs .

2788. Nomazgātam bērniņam uzklāja uz galvas grāmatas lapu,
lai bērns aug gudrs.
/M. Viļuma, Valmiermuiža./

2789. Pirmejam bārnam nadreist vilkt krakla nu jaunys
drēbis, lai bērns nav lapnys.

/A. Borozinska, Barkava./

2790. Krekliņu, ko apvilka pirmo reiz pirmajam bērnam,
pēc tam uzglabāja un vilka arī visiem citiem bērniem
līdz pastaram mugurā, lai brāļi un māsas dzīvo savā
starpā saderīgi un mīlīgi. Tāpat darīja ar cepurītēm.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2791. Pirmā bērna pirmais krekliņš jāvelk arī nākošajiem
bērniem, tad visi bērni labi satiek.

/E. Laime, Tirza./

2792. Visus vienas dzimtas bērnus vajagot ar vienu jostiņu
tīt, jo tad tie visu mūžu saticīgi dzīvotu.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2793. Pirmo bārna kraklys juovalk visim nuokūšim bārnim,
lai visi bārni dzeivuotu saticeigi.

/A. Borozinska, Barkava./

2794. Pirms krekliņa mugurā maukšanas caur viņu tikusi
izvilkta dievvārdu grāmata, lai bērns būtu dievvārdu
mīlētājs un cienītājs.
/K. Bika, Gaujiena./

2795. Ja bērnam velk pirmo reizi krekliņu, tad pirms no
augšas uz apakšu krekliņam izvelk cauri dziesmu
grāmatu; tad bērns augot sapratīgs un gudrs.

/G. Pols, Vecgulbene./

2796. Ja vecmāte bernam pirmo reiz ar kreiso roku uzmauc
krekliņu mugurā, tad bērns izaug kreilis.

/K. Jansons, Plāņi./

2797. Ja jaunpiedzimušam bernam pirmo reizi kreklu velkot
kreiso roku pirmo ievelk piedurknē, tad bērns visu
dara ar kreiso roku (ir kreilis).

/E. Stīpniece, Vērene./

2798. Pirmo reiz bērnam krekls ticis vilkts no labās
rociņas, kas vilcis kreisā rociņā,tas strādājot ar
kreiso roku.
/K. Bika, Gaujiena./

2799. Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad pēc tam bērnu
apģērbjot nedrīkst pirmo bāzt svārkos kreiso roku,
jo tad bērns paliek liels ķeiris.

/A. Ansone, Skrunda./

2800. Ja jaunpiedzimušam bērnam krekliņā pirmo bāž kreiso
rociņu, tad tas izaug kreilis.

/M. Liniņa, Aizpute./

2801. Pirmo reiz bērnam kreklu velkot, nevajagot vilkt
papriekšu kreiso roku, jo tad viņš visu mūžu visu
darot ar kreiso roku.
/K. Corbiks, Annenieki./

2802. Ja maziem bērniem pimo reiz uzvelk kreklu kreisā
rokā, tad bērns esot kreilis.

/E. Muzikante, Burtnieki./

2803. Mazam bērnam pirmo reiz kreklu mugurā velkot,
papriekšu jābāž labā roka; ja liek kreiso, tad
bērns ir kreilis.
/K. Biša, Vijciems./

2804. Kad bērnam pirmo kreklu velk, tad piedurknē
papriekš jāvelk labā roka, citādi bērns būs ķeiris.

/E. Laime, Tirza./

2805. Pašu pirmo reizi bērniņam krekliņu (Līvbērze:
krenklīti) velkot mugurā, izdara šādu mantāšanu:
labo rociņu bāž pirmo; ja kreiso bīdītu papriekšu,
bērns būtu ķeiris (kreilis). Teicējai dēls J. tālab
esot tāds ķeiris. Iekām krekliņu apvelk, māte to
apjem trīs reizes sev ap kreiso cisku, sacīdama:
"Kas gar manu bērnu ko runā, lai paliek klusu kā
mana dierša", tad bērnu nevarot nobrīnot. Krekliņu
velkot ikreiz pārmet krustiņu.

/K. Pētersons, Raņķi. Sermule, Līvbērze./

2806. Bērnam jāuzvelk pretēja dzimuma krekliņš, tad dzīvē
liela piekrišana pie pretējā dzimuma.

/A. Aizsils, Kārķi./

2807. Meitenei jātin josta uz āra pusi, lai to drīz izprecē;
puisēnam uz iekšpusi, lai tam nav jāstaigā tāls ceļš,
nav jāiet zaldātos.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2808. Meitenes jostu tin uz āru no sevis, puikas - uz
iekšu, lai meiteni drīz izprecē.

/K. Jansons, Plāņī./

2809. Pirmā bērna kristāmo kreklu, ko apvilka vedot bērnu
uz baznīcu pie kristīšanas, uzglabāja arī citiem
bērniem, lai visi brāļi un māsas dzīvotu saderīgi.

/J. Plikausis, Biksere./

2810. Bērnam pirmais krekls jāšuj zīda, tad visa dzīve
iet kā pa zīdu .
/H. Augstkalne, Rīga./

2811. Kad nekristīta bērna autiņus nekalte istabā, bet
saulē, un netaisa gludus ar roku, tad tas esot par
sliktu. Kas ar vāli bērna drēbes velē, tad tas miegā
trūkstoties.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2812. Nekristīta bērna drēbītes nedrīkst laukā žaut.

/K. Jānsons, Plāņi./

2813. Nekristīta bērna drēbes nedrīkst žaut laukā, lai
nepārskrej putns pāri, tad izaug par klaidoni.

/J. Upenieks, Skrunda./

2814. Bērna drēbes nedrīkst žaut ārā, jo ja putniņš
nosmērē, tad bērns vēlāk netīri dzīvo.

/M. Macpāne, Alsunga./

2815. Nekristīta bērna drānas nedrīkst žaut laukā, tad
bērns skries līdzi visiem vējiem.

/K. Poga, Penkule./

2816. Kamēr bērniņš nekrustīts, viņa drāniņas nekad nežaudē
laukā, lai raganas neapdancotu.

/K. Pētersons, Lielsatiķi./

2817. Ja bērnu drēbes bungā priekš kristīšanas, tad bērns
perd.
/M. Eglīte, Vijciems./

2818. Kad nekrustīta bērna drēbītes ar vāli velē, tad
bērns perd.
/K. Jansons, Plāņi./

2819. Kad mazam bērnam kaut ko šuv, tad dzīvei vajaga
aizmest mezglu, jo citādi bērns izaugot būšot
izšķērdīgs.
/J. Upenieks, Skrunda./

2820. Maza bērna nevajag ļaut šuvējai mērīt, tad bērns
neaug.
/L. Pogule, Gatarta./

2821. Nokristītam bērnam no kājām tūliņ jāattin josta,
lai viņš drīz sāk staigāt.
/K. Jansons, Plāņi./

2822. Uzmodušos bērnu no rīta tūliņ neģērbj, lai viņam
miegi (miegs) aiziet.
/K. Jansons, Vilce./

2823. Bērnam pirmā cepurīte jāliek zaļa, tad tas nenoveco.

/E. Laime, Tirza./

2824. Pirmo reiz mazam bērnam vajaga uzlikt galvā zaļu
micīti, tad visas drēbes labi piestāvēs.

/K. Corbiks, Līvbērze./

2825. Mazam bērnam pirmo reizi vajagot galvā likt zaļu
cepurīti, tad tas izaugot pievilcīgs.

/L. Čapa, Rīga./

2826. Kad bērns tiek pirmo reiz nomazgāts un tam liek
galvā cepurīti, tad, ja tas ir meitene, vajaga likt
zaļu cepuri, jeb cepuri ar zaļu lentīti, un ja zēns,
tad sarkanu cepuri, jeb cepuri ar sarkanu lentīti,
tad viņiem visas drēbes labi stāvēs un labi
izskatīsies.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

2827. Maza bērna cepurītes nedrīk`st žaut ārā, jo tiklīdz
pārskrien cepurītei putniņš pāri, tad bērnam sāp
galva.
/M. Macpāne, Alsunga./

2828. Bērnam nevajaga bieži ģērbt galvu priekš kristīšanas,
lai atmiņā nebūtu smaga galva.

/I. Upenieks, Skrunda./

2829. Maziem bērniem, kamēr nav zobi iznākuši, jāvalkā
sarkanas vilnas zeķītes, tad zobi nāk viegli.

/Teic. 73 g. v. A. Rozentāle, Jaunauce./

2830. Vecas mātes ieliek lupatiņā arī kādas aptieķera
zāles, ko sauc par velna sūdiem, un iebāž nekristīta
bērna autos, tad viņam nekāds ļaunums nevarot notikt.

/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2831. Nekristītam bērniņam liek apakš galvas dziesmu
grāmatu jeb svēto bībeli, lai ļaunais viņu nekādi
neaiztiek un nepataisa viņu par punduri.

/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2832. Ja bērnam svārki aizlocās uz augšu, tad dabūs
žagarus.
/V. Rimpele, Rīga./

2833. Ja mazs bērns apvelk otrādi apģērbu, tad viņu per.

/R. Kalniņš, Lubāna./



IX. Bērna sargāšana un
prātošana.

2834. Jaunpiedzimušo bērnu, līdz kamēr tas kristībā vārdu
dabūjis, citādi nesaukuši kā par krieviņu, polīti,
suņa vai kaķa sūdu, jo tad tam nepiesitoties nekāds
ļaunums. Teica arī bērniem pēc radībām, ka šonakt
memmai atnācis krieviņš no Gaujas upes vai no kada
ezera. Pēc kristīšanas bērnu vairs tā nesauca, jo
to sargājot enģelīši.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2835. Kad bērns nebija kristīts, tad to sauca par vilciņu,
jo tad neviens zvers to netraucējot. Vilks sevi
neēdot un arī citi zvēri vilku ne.

/G. Pols, Vecgulbene./

2836. Maza bērna vakarā pie vārda nesauc.

/K. Jansons, Trikāta./

2837. Bērnu nevajagot uzrunāt par cālīti jeb cibulīti,
tad viņš pieaudzis esot spekā vājš; bet bērns esot
jāsauc par baļļu jeb tīni, tad tas būšot stiprs un
miesā brangs.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2838. Uz bērnu nebūs sacīt: krupis, jo viņš tad trīs
dienas neaugot.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2839. Ja mazu bērnu nosauc par krupi, tad tas paliks
maziņš.
/E. Slavinska, Cēsis./

2840. Mazus bērnus un mājas kustoņus nedrīkst saukt par
vardēm, tad tie neaug, bet ir mazi kā vardes.

/A. Zveiniece, Lubāna./

2841. Ja māte, bērnu auklējot, nosauc to par vardulēnu,
tad bērns izaug kroplis.

/E. Reinbacha, Vecpiebalga./

2842. Mazu bērnu priekš krustīšanas nedrīkstot saukt par
circenīti, tad tas trīs dienas nemaz neaugot.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2843. Ja mazu bērnu nosauc par cini, tad tas trīs dienas
nemaz neaug.
/A. L.-Puškaitis./

2844. Pašās pirmajās dienās, kad bērns piedzimis, jau
nospriež, kādā vārdā krustīs.Ik vakarā, guļā liekot,
piemin vārdiņu un noskaita tēvreizi.

/K. Pētersons, Raņķi./

2845. Ja pirmie bērni miruši, tad nākamie jāliek tēva jeb
mātes vārdā, tad nemirstot.
/G. Pols, Vecgulbene./

2846. Visu to, ko gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistos
kāds ļaunums, sauc mantāšanu jeb apmantāšanu. Kamēr
bērns nav krustīts, iedur dzirkles (tērauds) gultas
malā, lai ļaunums nepieiet. Paguļā (pagulte) jāstāv
trauciņam ar skaidru ūdeni, lai augot būtu skaidras
miesiņas, nesistos pumpas.
/K. Pētersons, Raņķi./

2847. Ja mazu bērnu atstāj vienu guļot, tad vajaga palikt
dzirkles pagalvī, lai ļauni gari to neapstāj.

/I. Upenieks, Skrunda./

2848. Svētīts ūdens stāv bērniņam pagalvī, tāpat svētītas
zāles (kā dilles, mētras), zāļu dienā katoļu mācītāja
iesvētītas.
/Sermule, Līvbērze./

2849. Nekrustītu bērnu pa saules pakāpiem neatstāj guļā,
bet tura rokās, lai ļaunais nepiesistos. Kad uguns
ienesta, bērnu ieliek atkal gultā.

/K. Pētersons, Raņķi./

2850. Pa saules apakšām bērnam neļāva aizmigušam gulēt,
viņu tad pamodināja.

/Kabdeļu saimniece, Blīdiene./

2851. Kamēr bērns nav kristīts, mātei jāguļ uz vieniem
sāniem, lai bērnu nenozog.
/L. Druķe, Virbi./

2852. Kad nekrustītu bērnu atstāj vienu pašu istabā, tad
atnāk velns un pārmaina: cilvēka bērna vietā ieliek
velna bērnu šūpulī. Tad notiekot, ka tas berns
neaugot lielāks, bet ēdot pulka.

/R. Bērziņš, Džūkste./

2853. Nekristītu bērnu nevajag nekad vienu istabā atstāt,
citādi velns viņu var ar savu pārmainīt.

/V. Hāzena, Nītaure./

2854. Nekristītu bernu velns var nozagt un ielikt savu
bērnu tai vietā. Ja šāda bērna acu priekšā dara
kādas nedzirdētas lietas, tad tas brīnīdamies
dažreiz izsaka savu vecumu. Ja viņu taisās dedzināt,
kārt jeb slīcināt, tad velns atnes īsto bērnu un
grib to pārmainīt. [Sal. velna māte.]

/P. Š., Rauna./

2855. Saka arī biedēdami, ka ļauni gari būšot piemesties
pie nekristīta bērniņa, ar ko pāri par pusnakti
paliek laukā uz ceļa.

/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

2856. Velna māte zogot kristīgo ļaužu bērnus un savus
dodot tai vietā... Vienai sievai piedzima dēls, bet
viņa, negribēdama veco ļaužu padomu pieņemt, sarunājās
ar savu vīru un atstāja to nekristītu trīs pilnas
nedēļas... Viņas bērns nu bija nost un velna bērns
tai vietā nolikts. Septiņi gadi vecs tapis, tas
vēl nekādu vārdiņu nerunāja, kauču gan bija diezgan
prātīgs. Šie uzkŪra uguni istabas vidū, uzkāra tur
lielu grāpi un paši gāja slepenībā nolūkoties, kas
tur būšot. Bērns, to uguni ieraudzīdams, gāja klāt
un runāja pats pie sevim: "Tik vecs un gudrs kā es
esmu, bet tādu grāpi vēl neesmu redzējis." Nu tie
skaidri zināja, ka viņš varēja runāt, sāka šo stipri
kult, lai jel runā tā, ka visi dzird. Tad ieskrēja
Velna māte ar vaļējiem matiem, to īstu bērnu
atnesdama, un sacīja: "Ak tu sasodīta sieva!Cik
mīļi es tavu bērnu esmu glabājusi, bet tu manu taisi
par ubagu. Glabā nu pati savu bērnu." Šī nu ātrumā
pakampa savu un devās projām.

/Latv. ļaužu draugs, 1833. 122./

2857. Nekristītu bērnu nekad nebūs atstāt vienu, citādi
velns to pārmainot un ieliekot savu bērnu viņa vietā.

/P. Rozens, Garoza./

2858. Kamēr bērns nav kristīts, viņš jātura bikšu kājā,
lai zemes ļaudis nenozog.
/L. Druķe, Virbi./

2859. Bērns ar ūdens galvu esot no tādiem ķēmiem, ko par
svētām meitām sauc, pārmitots. Kad bērni vēl nav
kristīti un svece naktī izdziest, tad svētās meitas
nākot, to cilvēka bērnu paņemot un tai vietā ieliekot
šūpulī savu bērnu.

/Latv. ļaužu draugs, 1834. 199./

2860. Kad zīdainis mājā, tad istabā jādedzina cauru nakti
uguns un māte nedrīkst guļot bērnam uzgriezt muguru,
lai svētā meitiņa bērnu nepāpmaina.

/J. Ceplenieks, Māņticība. Austrums. 1889./

2861. Kad bērns piedzimis, tad visu nakti līdz kristīšanai
jādedzina uguns, lai svētā meitiņa to nepārmaina.
Pārmainīto bērnu varot uz reiz pazīt, jo tam esot
daudz lielāka galva nekā īstajam. Īsto bērnu varot
dabūt atpakaļ, kad vietā ielikto tikmēr perot, kamēr
svētā meitiņa iežēlojas un bērnus atkal atmaina.

/J. Ceplenieks, Māņticība. Austrums. 1889./

2862. Kamēr bērns vēl nav kristīts, tikmēr pa naktīm
jādedzina pie gultas uguns, lai Mēslu bāba nepārmij
bērnu, neieliek viņa vietā no žagariem taisītu bērnu.
Tādi pārmīti bērni gaužam dikti brēcot.

/Retlings un Fr. Reķis, Renda./

2863. Mazus bērnus nevajagot nekad atstāt vienus istabā,
jo tad ragana tos pārmainot ar saviem berniem.

/K. Corbiks, Annenieki./

2864. Bērnu neatstāj vienu, jo staigājot apkārt apustuļi.

/Sermule, Līvbērze./

2865. Mātes nedrīkst uz bērniem teikt: "Lai tevi velns
parauj!"Velns var to dzirdēt un arī patiešām paraut
bērnu.
/V. Jouņus, Daugavpils./

2866. Kamēr bērns vēl nekristīts, tamēr pēc saules
noiešanas istaba ne brīdi nevar palikt bez apgaismošanas,
bez uguns, tai jādeg cauru nakti. Tumšā istabā nākot
svētā meita un pārmijot bērnu ar citu kādu nolādētu
velna bērnu; tas esot allaž lielu galvu un platām
acīm.
/A. Rītingers, Lutriņi./

2867. No bērniņa piedzimšanas līdz nokristīšanai istabā
caurām naktīm dedzina uguntiņu. Istabu (kambari)
ne dienu, ne nakti neatstāj gluži bez cilvēka, lai
svētās meitas bērniņu nepārmij, jo staigājot apkārt
apustuļi.
/K. Pētersons, Raņķi./

2868. Teicēja redzējusi divdesmitdivi gadi vecu puisi,
kas gulējis vēl šūpulī: galva bijusi kā spannis,
citādi mazs, mazs kā bērns. Ēst turpretīm ēdis kā
liels cilvēks. Runāt drusciņ runājis (saucis:
memme!). Nekristīts ticis apmainīts.

/K. Pētersons, Tetelminde./

2869. Kāda māte Dūres pagastā atstājusi savu nekrustīto,
gluži veselo bērniņu vienu pašu, aiziedama pati
siena grābt. Pārnākot atradusi bĒrniņu kā kluci,
slimu; augot viņam bijusi liela galva.

/K. Pētersons, Blīdiene./

2870. Teicējai reiz tā esot noticies. Viņa gan zinājusi,
ka nekrustīts bērns nakti bez uguns nav atstājams,
bet visai baidīdamās, ka klētī no degošas sveces
kaut kā neizceļas uguns, nopūtusi to un gulējusi
tumsā ar savu kuslo bērniņu. Bērns viņai gulējis
uz kreisās rokas, kamēr labo bijusi pārlikusi
gulētājam pāri. Laidusies patlaban miegā, te kāda
liela mīksta roka sākusi vilkt bērniņu projām.
Svešo roku gan ātri sagrābusi, bet nenoturējusi.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

2871. Agrāk domāja, ka māņi par bērnu pārmainīšanu ir
radušies pie ģermāņiem un citām Ziemeļeiropas tautām
jau no seniem pagānu laikiem; tagad turpretī spriež,
ka šie uzskati ir še pārnesti no dienvidiem līdz ar
kristīgu ticību.
2872. Bērnu neatstāj vienu, jo viņam ļaunums lidinās pa
virsu.
/A. Rozenšteine, Saldus./

2873. Nekristītu bērnu nedrīkst nest pa lauku (ārā), tad
viņam var piesisties kāds ļaunums.

/V. Saulīte, Mālpils./

2874. Ar nekristītu bērnu neiet uz jaunu dzīves vietu,
lai bērnam ļaunums nepiesistos. Ja tomēr jāiet, tad
mātei ar bērnu jānometas ceļos pie durvju stenderes,
jānoskaita tēvareize un bērnam jāpārmet reiz krustiņš,
ļaunums nepiesitīsies.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2875. Drošības labad māte gulēdama neuzgriež bērniņam
muguru un migdamās cieti viņam pārliek savu roku
pāri.
/K. Pētersons, Raņķi./

2876. Nekristīta bērna dvesele netiek debesīs.

/K. Bika, Gaujiena./

2877. Bērnu guldīja giltas kājgalī un visu to laiku,
kamēr bērns vēl nekristīts, dedzināja pa naktīm
uguni pie bērna gultas.
/K. Treners, Ventspils./

2878. No bērna piedzimšanas līdz kamēr to nokristī,
istabu nevar pamest bez neviena iesvētīta cilvēka,
citādi ļauni gari bērnu samaitājot.

/A. Rītingers, Lutriņi./

2879. Vecāki, kam bērns vēl nekristīts, nedrīkst nevienam
nekā dot, lai bērns nav par daudz devīgs.

/A. Rītingers, Lutriņi./

2880. Kamēr bērns nekrustīts, māte neļauj otram pie savas
uguns ne skalu iededzināt, ne iepīpēt, nekā; māte
ir negrib, ka kāds pīpēdams ietu ārā no viņas kambura,
jo tad bērniņam sitoties uguņstuldzes (ugunsvātis).
Istabā ienākot drīkst pīpēt, arī pašā istabā to var
darīt, tikai izejot ne.
/K. Pētersons, Raņķi./

2881. Pie nekristīta bērna nebūs ar degošu pīpi iet no
istabas ārā, nedz arī nākt iekšā, lai bērns neapsitas
ar uguns vātīm. Ja grib pīpi smēķēt, tad tas jāizdara
turpat istabā.
/A. Rītingers, Lutriņi./

2882. Mājās, kur nekristīts bērns, svešam cilvēkam nav
jādod uguns, lai bērnam nemetas uguns stuldzes. Arī
pīpēt svešniekam nav atļauts.

/Retlings un Fr. Reķis, Renda./

2883. Kas ienāk svešā istabā, kur ir vēl nekristīts bērns,
tam noņem kādas ķīlas, kas tad ar kādu dāvanu
jāizpērk.
/V. Rancans, Asare./

2884. Istabā, kur nekristīts bērns, nebūs arī sukāt galvu,
lai bērnam neaug utis. Kad grib galvu sukāt, tad jāiet
kukņā.
/A. Rītingers, Lutriņi./

2885. Priekš kristīšanas bērns nav jānes no istabas nemaz
ārā.
/P. Š., Rauna./

2886. Māte senāk savu bērniņu līdz sešu nedēļu vecu
gaismā nerādīja. Kad deva krūti, uzsedza mazajam
drāniņu virsū, tagad to vairs neskonot.

/Ode un Muciniece, Tetelminde./

2887. Senāk svešiem ļaudīm nemēdza rādīt bērnus, kas vēl
nebija sešu nedēļu, parādija tikai īsteniekiem.
Citiem nerādīja, lai viņus nenoskaustu, nenobrīnētu,
nenorunātu.
/K. Pētersons, Raņķi./

2888. Kad skaudīgs cilvēks sakot: "Vai cik smuks bērns!"
klusām jāatbildot: "Smuka tava pakaļa!" Lai
nenobrīnētu, kuslu bērnu (it īpaši kamēr tas
nekristīts) neplāta un nerāda svešiem. Nobrīnēti
bērni nonīkstot. Viņus sarauga un kvēpina.

/Ķilevice, Saldus./

2889. Nekristītu bērnu nedrīkst svešiem rādīt: piemetīsies
no ļaunām acīm kāds sliktums.
/M. Poriete, Ēvele./

2890. Mazu bērnu nevajaga rādīt svešiem cilvēkiem, jo
tie var bērnu noskatīt.
/J. Krastiņš, Irlava./

2891. Mazu bērnu nevajaga rādīt citiem cilvēkiem, jo,
kad kāds dabū pateikt: "ak, cik skaists bērns",
tad bērns tūlīt paliek slims.

/V. Priedīte, Mālpils./

2892. Uz bērniem nedrīkst teikt, ka tie skaisti, jo tad
tiem var uzkrist kāda slimība.

/A. Mūrniece, Cēsis./

2893. Nedrīkst mazu bērnu apbrīnot, jo tad bērns top
slims.
/O. Grenševice, Vietalva./

2894. Mazu bērnu nevar dot svešiem auklēt, tad bērns
paliek slims, ja svešais viņu apbrīno.

/A. Ozoliņa, Taurene./

2895. Ja par otra bērnu priecājas un saka: "Vai, kāds
jums skaists bērns", tad bērnu noskauž un tam gadās
kāda nelaime.
/T. Ķenga, Jelgava./

2896. Mazus bērnus mātes nemēdz svešiem rādīt, lai svešais
neapskauž.
/I. Širmanis, Vilzēni./

2897. Mazu bērnu ja skatās ļaunas acis, izaug gražīgs.

/M. Brīdaka, Jaunroze./

2898. Lai bērniņu nenobrīnētu, met sāli pa visām sešām
mazgājamā vanniņā.
/A. Rozenšteine, Saldus./

2899. Daža māte neļauj savu krūts bērnu aplūkot pāri par
galvu, jo tas esot grēks.

/J. Ceplenieks, Austrums, 1889., 1197./

2900. Ja bērnam zobiņi nākot, tad tas jāmazgājot kalvju
vannā, lai viņam viegli zobi nākot.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2901. Kas pirmais ierauga mazam bērnam zobiņu, tam tas
zobiņš "jāapģērbj", t.i. jāuzdāvina bērnam krekliņš.

/A. Didriksone, Nogale./

2902. Ļoti iecienīts līdzeklis bērnu mantāšanā ir kvēpināšana.
Kuslu berniņu tūdaļ jemas kvēpināt. Nogriež tēvam
un mātei trīs pīslīšus no mazajiem matiņiem aiz
kreisās auss, aplīdzina tēvam, mātei un bērnam
nagus, jem kniploka čegauni, dzērvesaci un dīveldreķi
un sataisa visu vienā kušķītī, kuru ieliek spīlītēs,
aizdedzina un tura bērniņam pie deguna, lai ož, pie
kam saka: "Lai izkūp, lai izsmird skauģim visas
domas kā šie dūmi, lai izsprāgst skauģa acis kā šī
dzērvesacs; lai vells iet un mūk pats no sava sūda!"
Kad bērns sakvēpināts, apvelk ar krītu šūplim
iekšpuses malās visapkārt strīpu, tāpat gultai, kur
māte guļ, lai vells netiek pāri.

/Kuplā, Kuldīga./

2903. No staigāšanas sakrājas klonā visvairāk pie durvīm
cietas gubiņas mēslu, kuras dēvē velēnas. [Sal.
velēna.] Tādu pasliekšņu velēnu nodur un uzbārsta
uz sarkanām oglēm pannā. Dūmos, kas no tam saceļas,
patura drusciņ bērniņu. Viņu kvēpina nevien tad,
kad nemierīgs un neguļ, bet arĪ ik pēc dzīres, kur
it nemanot varot būt norunāts.

/K. Pētersons, Raņķi./

2904. Pasliekšņa zemes jem pārkrustis un apkvēpina bērnu
dūmos.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

2905. Kad bērniņam esot ļauna acs uzmesta un tas palicis
nemierīgs, tad vajagot taisīt viņam vanniņu, lai
tas atkal paliktu mierīgs. Vanniņu taisot tā: Vannā
iemet no trīs duru paslieksnēm no katras trīs
šķipsniņas mēslus vai smiltis ar kreiso roku. Tāpat
iemet trīs šķipsniņas sāls un pār vannas dibenu
pārmet trīs krustiņus.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2906. Ja bērns neguļ, tad iekšpusē pie sliekšņa smiltīs
jāvelk krustiņi; no krustiņu vidiem jāizņem smiltis,
jāber uz uguns un uz tās uguns jāsasilda bērna
drēbītes, tad bērns vairs neraudās.

/E. Laime, Tirza./

2907. Kuslam bērnam, lai ļaunums nepiesistos, ģīmīti
apkvēpina ar vella sūdu (dīveldreķi) un dzērvesaci,
padedzinot pie uguns un dūmus piešaujot pie nāsītēm.
Kvēpināšanai, kuru izdara visvairāk vakaros gulēt
ejot, jem arī lāča villu, jūdu kārkliņus, pīlingi
un bezdelīgas ligzdu (iekšpuses smalkumus). Bērnu
kvēpina, kamēr vien zīdāms. Kad jau sāk visu ēst,
kvēpināšanu atmet. Īpaši kad cūkas gaļu dabūjot ēst,
ļaunums vairs tā nepiesitoties. Daudzi kas uzceptu
cūkgaļu dodot bērnam zīst, lai nemestos notikumi.

/K. Pētersons, Raņķi./

2908. Slimam bērnam vajaga pieri ar maizi un kājas ar
gaļu apspaidīt un tad to gaļu un maizi dot suņam
ēst. Ja suns to maizi un gaļu ēd, tad bērns paliks
vesels; bet ja neēd, tad tas mirs.

/D. Dama, Smiltene./

2909. Ja bērns no suņa pārbīdies, tad bērns jānoliek pie
sliekšņa un jāved suns pāri, tad bērns slims nepaliek.

/S. Kažoka, Lubāna./

2910. Bērna jostiņas stūrī būs ķiplokus un vella sūdu
iešūt, jo no tādām lietām tas nešķīstais gars bēgot,
kamēr vēl kristībā nav svētais gars pie tā bērniņa
piestājies.
/Latv. Av., 1848. 44./

2911. Bērnam dod žāvētu cūkas gaļu sūkāt, lai ļaunums
nepiesistos.
/Sermule, Līvbērze./

2912. To dara, lai bērns mestos brožāks, stingrāks.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

2913. Maziem bērniem iegalvjus iespiež, lai bērni neaizsmok.

/K. Jansons, Plāņi./

2914. Kamēr bērns vēl nav krustīts, bērna pagalvī jātur
kādas grāmatas, vislabāk dziesmu grāmatas lapas,
lai velns bērnu nepavestu uz nelabiem ceļiem. Tāpat
pirms bērna krustīšanas mātes nedrīkst braukt uz
tirgu.
/A. Zavicka, Sātiņi./

2915. Lai mazs bērns drīzāk sāktu staigāt, tad viņu
vajaga izvilkt ar galvu papriekšu caur 9 zirga
pinekļiem, ko zirgs nometis no kājām, bet pinekļi
nav jāatraisa. Tad bērns drīz vien sāks rāpāties
un staigāt.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194./

2916. Mazus bērnus priekš kristīšanas nedrīkst spieģēlī
rādīt nedz arī pie spieģeļa nest, jo tad tiem ļoti
grūti zobi nāk.
/E. Zommere, Rauna./

2917. Nekristītam bērnam nevajag spoguli rādīt, tad
greizas acis paliek.
/V. Hāzena, Nītaure./

2918. Nav labi, ja bērnam, kas nav vēl gadu vecs, rāda
spoguli.
/T. Ķenga, Jelgava./

2919. Nevajaga kāpt pāri mazam bērnam, ja tas sēž uz
grīdas, tad bērns neaugs lielā augumā.

/V. Priedīte, Mālpils./

2920. Bērnam nedrīkst nekad pāri kāpt, tad tas lielāks
neaug.
/V. Hāzena, Nītaure./

2921. Mazam bērnam nedrīkst pāri lekt, tad neaug lielāks.

/L. Zvaigzne, Gaujiena./

2922. Ja mazam bērnam pārkāpj pāri, tad tas vairs neaugs.

/J. Zvaigzne, Rēzekne./

2923. Mazam bērnam nedrīkst pāri kāpt, tad neaugs lielāks.

/V. Rūnika, Skujiene./

2924. Bērnam nedrīkst pārkāpt vai pārlekt, tad viņš 3
dienas neaug.
/A. Kabuce, Bulduri./

2925. Nevajaga kāpt pāri maza bērna kājām, tad bērns
neaugs augumā.
/V. Rimpele, Saldus./

2926. Nevajaga bērnam kāpt pār galvu, jo tad viņam noņem
augumu un tas vairs nemaz neaug.

/K. Bika, Gaujiena./

2926a. Ja kāds pārlec pāri bērnam, tad tas vairs neaugs.

/M. Macpāne, Alsunga./

2927. Ja bērns guļ un viņam pārkāpj pāri, tad viņš garš
neizaug.
/S. Kažoka, Lubāna./

2928. Ka bārns sēd uz zemis greidys un kas nebejs, koč
nazynuodams, puorīs bārnu, tod itei pīzīmēj, ka tys
bārns aug cīši kūds, un, kod izaugs, vysod byus
navasals.
/V. Podis, Rēzekne./

2929. Mazam bērnam nedrīkst skriet apkārt, tad tas vairs
neaug.
/L. Šmīdeberga, Zemgale./

2930. Nav brīv iet ap mazu bērnu apkārt, neaug lielāks.

/V. Miķelāns, Asare./

2931. Ja mazs bērns tiek nosvērts, tad viņš vairs neaug
nedz top lielāks, smagāks.
/K. Bika, Gaujiena./

2932. Mazam bērnam nedrīkst grozu jeb sietu maukt uz
galvas, jo tad bērnam galvā vātis un augoņi.

/K. Bika, Gaujiena./

2933. Kad bērnam priekš krustīšanas raujot žagi, tad
jāsakot: "Dievs palīdz!" Ja tā nesakot, tad velns
paņemot bērna dvēseli.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2934. Vecos laikos bērnus rakuši sūnās, uzlikuši čakārni
virsŪ un metuši upē.
/K. Jansons, Aumeisteri./

2935 Kod mozi bārni spēlēj ustobā ar akmiņem, itei
pīzīmēj, ka tymā ustobā byus bods.

/V. Podis, Rēzekne./

2936. Kod bārni spēlēj kai karaveiry, itei pīzīmēj, ka
dreizi byus vaidi.
/V. Podis, Rēzekne./

2937. Kod radējas bārns, nikod navajag jū likt gultenā
gulēt uz keirū suonu. Kod izaugs tys bārns, tod jis
byus stypruoks uz keiruos rūkys un taipat ar keirū
rūku vysu dorbu struoduos vairuok kai ar labū.

/V. Podis, Rēzekne./

2938. Jaunpiedzimušu bērnu nevar skūpstīt, tad tas ilgi
paliks mēms.
/V. Pilipjonoks, Asūne./



X. Bērna zīdīšana.

2939. Bērniņam piedzemamā dienā nekas nav jādod, ne kušķīša
nekā, lai būtu lēta galva.
/K. Pētersons, Raņķi./

2940. Ka piedzem, mazajam iedod drusciņ skaidras kumelīšu
tējas, tad trums nekad nevar cilāties.

/A. Rozenšteine, Saldus./

2941. Bērniņam, kamēr vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus
apmazgā ar sarkano vīnu, lai augtu sārtiem (provīgiem)
vaigiem. Ar sarkano vīnu tā gan daži zintējas.

/K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi./

2942. Lai bērnam būtu sārti vaigi, tad mātei ar pirmām
menstruacijas asinīm pec dzemdēšanas jānosmērē
bērnam vaigu gali.
/E. Laime, Tirza./

2943. Pāris dienu, kamēr mātei sāk piens rietēt, maziņo
dzirda ar kumelīšu tēju; līdz tam dod arī kušķīti
(maizi ar sukuru nātnā lupatiņā). Nosit pelēnu
(peles bērnu), sagrauzdē un samaļ. No pelniem ieliek
kušķītī kādu šņaucienu, tad bērnam nesitīšoties
nevienas brūcītes, viņš vienumēr būs skaidrs un balts.
Pirmajā kušķītī ieliek vēl drusciņu zēveles, lai
nesistos audzēji, nemestos kašķis. Kušķītī ieliek
arī drupatiņu sāls.

/K. Pētersons, Raņķi. A. Rozenšteine, Saldus./

2944. Pirms sieva sāk bērnu zīdīt, tai katru reiz jāsaberze
krūtis un pēc tam zīdals jāslauc bērnam pāri, lai
bērnam nemestos nekādas knipas (slimības).

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2945. Dažreiz māte priekš zīdīšanas ieslauc no krūts
bērnam pienu acīs un tad bērna ģīmīti ar lupatiņu
noslauka. Tā mazgā bērnam muti.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2946. Priekš zīdīšanas māte ieslauca bērnam no krūts pienu
acīs, lai tam acis nesāp.
/P.Š. Rauna./

2947. Māte bērnam savu zīdalu (dējalu) pāri pārslauc, kad
viņa nobijusies.
/K. Jansons, Gatarta./

2948. Bērns ir dumjš, ja viņam ilgi pupu dod.

/K. Jansons, Plāņi./

2949. Mātēm bērns pēc dzimšanas jāliek pirmo reiz pie
labās krūts, jo tad bērns visu dara ar labo roku,
bet ja pie kreisās, tad ar kreiso roku.

/G. Pols, Vecgulbene./

2950. Ja bērnam pirmo reiz māte iedod kreiso pupu, tad
tas izaug kreilis.
/K. Jansons, Ludzas Pilda./

2951. Kad mazs bērns piedzimst, tad tas nav jāliek pie
kreisās krūts, jo tad bērns visu dara ar kreiso
roku.
/A. Aizpurve, Lubāna./

2952. Jaupiedzimušam bernam pirmā jādod labā krūts, jo
citādi tas visu darīs ar kreiso roku.

/A. Liepiņa, Lubāna./

2953. Mātes pašas zīda savus bērnus, tikai retas, kas pavājas,
dzirda savus lolojumus ar gumijas pupiņiem. Kušķīti
bērns dabon tad, kad mātei nav vaļas zīdīt. Kad
zīdot, māte arvien trīs reizes noslauc zemē zīdalu;
it sevišķi to dara, kas sapiktojusies, sabīstījusies,
lai bērnam kas nepieķertos, nepiesistos. Tukšas
krūtis, kad krūtis jau āzdegušas, bērnam nav jādod
zīst: viņam tad būšot tukšs mūžs, tukšībā vien būšot
jākuļas. Nav labi bērnam dot āzgulētu pienu; mātei,
kurai zīdāms bērniņš mājās un kura piespiesta pa
nakti citur palikties, nav jāaizmieg - jāpaliek nomodā
un jānoslauc krūtis.
/K. Pētersons, Raņķi./

2954. Bērnu var lēti apskaust, kas zīdīts ar āzgulētu pienu;
tādu pienu visu skaidri jāizslauc.

/Kuplā, Kuldīga./

2954a. Aizgulētu zīdalu nedod: tad bērnam liels miegs;
noslauc drusciņ, un tad dod zīst.

/Odene un Muceniece, Tetelminde./

2955. Māte bērnu nezīda ar pliku galvu; apsien drānu vai
uzmet kaut kādu apsegu, pat zirga silksi: tas esot
mātes veselībai par labu, un tad neejot nost maizes
svētība.
/Kuplā, Kuldīga./

2956. Uzzīdīti bērni (t.i. tādas mātes zīdīti, kura zīdāmā
laikā tapusi tādu ļaužu) izaugot par skauģiem. [Sal.
atzīdenis.]
/K. Pētersons, Raņķi./

2957. Apzīdīts bērns izaugot skauģis: kādu ļaunumu otram
vēlē, tāds notiekas.

/Odene un Muceniece, Tetelminde./

2958. Kad bērnu apzīda, nav lāga: dabon slimību, delamo.

/Sermule, Līvbērze./

2959. Ja bērnam trīs gavēņi pupu dod, tad tas bērns par
burvi paliek. [Sal. atzīdenis.]

/K. Jansons, Plāņi./

2960. Bērnam, kas zīdīts trīs lielās piektas, ir skauģa
acis, tādēļ šķiršanu iegroza tā, ka trešājā gadā
lielo piektu bērns vairs nebūtu zīdāms.

/K. Pētersons, Raņķi./

2961. Kas trīs lielās piektas zīdīts, var redzēt mironu
nākam. Pēternieku Remās dzīvojis puisis, kas varējis
redzēt mironus. Tēva bērēs pa vāķībām nemaz neēdis,
teicis redzot mironus pie galda sēžam.

/Ūdre, Tetelminde./

2962. Kaila sieviete kailam bērnam pirtī nevar dot krūti,
tad bērns izaug palaidnis.
/Z. Lāce, Veclaicene./

2963. Bērns vairs pupa neēd, ja māte uz grūtu kāju.

/K. Jansons, Plāņi./



XI. Bērna ēdināšana .

2964. Bērna pirmā barība, kamēr mātei ieronas piens, ir
kumeliņu tēja, sukura vai medus saldināta, un knupītis.
Knupītio sataisa šādi: tīrā lupatiņā, plaukstas
lielumā, ieliek smalki sakodītu maizi; ja ir baltmaize,
tad tai dod priekšroku, ja baltmaizes nav, sakoda
melnas maizes mīkstumu kopā ar sviestu un sukuru vai
medu, tad saņem visas lupatiņas malas kopā kā maciņu
vai maisiņu, un pārsien pār vidu ar diegu, lai barības
vielas netek ārā.
/S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

2965. Bērniem dod ēst dievgaldnieki savu maizi, kas tiem
uz baznīcu no mājas līdz bijusi, jo tā esot baznīcas
pulkstinu dzirdējusi.
/K. Jansons, Plāņi./

2966. Zemē dabūtu maizi maziem bērniem dod, lai tie agri
runāt sāk.
/K. Jansons, Plāņi./

2967. Atrostuos ādamuos lītas juodūd ēst bārnim, tad jī
dreiži suoks runuot un runuos skaidri.

/T. Beča, Preiļi./

2968. Lai bērns būtu stiprs un tam būtu sārti vaigi,
vajaga dot bērnam ēst maizes virsējo garozu.

/V. Bērziņa, Priekule./

2969. Bērnam jāēd drusciņas, tad viņš būs gudrs uz grāmatu.

/M. Āboliņa, Aumeisteri./

2970. Bērniem jādod zirņi ēst, tad tie izaug gudri un
valodu ber kā zirņus.
/M. Klause, Jaunpiebalga./

2971. Ja tai pudelītē, no kuras mazs bērns dzer pienu,
iepūš kāds savu elpu - bērnam piepūš vēderu.

/V. Miķelāns, Rubeņi./

2972. Kad mazi bērni ēdot cūkas purnu, tad mākot smuki
rakstīt.
/R. Bērziņš, Džūkste./

2973. Bērniem jāēd cūkas snuķis, tad mācēs labi rakstīt.

/L. Kleionberga, Svēte./

2974. Maziem bērniem jādod ēst cūkas deguns, tad tie
skaisti raksta.
/K. Mulenbacha man./

2975. Ja grib, lai bērns būtu labs rakstĪtājs, tad jādod
ēst cūkas purns.
/V. Greble, Kalnamuiža./

2976. Bārnim, kas īt školā, juoād cyukas smecere, tad
prass labi rakstīt.
/T. Beča, Preiļi./

2977. Ja berni ēd cūku kājas, tad tiem staigājot knikš
kāju potītes. [Sal. sieva un aitas kājas.]

/K. Jansons, Plāņi./

2978. Mazam bērnam nedrīkst dot cūkas gaļu ēst, jo tad
viņam būs līkas kājas.
/P. Zeltiņa, Rīga./

2979. Bērnam nevar kaut ko uz naža uzdurtu dot ēst, jo
tad viņam dur caurais.
/J. Steglavs, Jelgava./

2980. Kad bērni ēd p{ie sausiem zirņiem maizi, tad tiem
jūk pātari.
/B. Blūmbachs, Lībagi./

2981. Kad nokauj cūku, tad bērniem nevarot dot ēst cūkas
sirdi, mēli, nieres un purnu. Ja ēdot sirdi - paliekot
sirdīgi, ja mēli - tad melojot un mēdoties, ja
nieri - tad izaugot līki kā nieres, ja purnu - tad
rakstot kā cūka ar purnu. Daži saka, ka tad iznākot
labi skrīveri.
/Z. Grinberga, Sigulda./

2982. Ja bērns ēd vistas kājas, tad paliek kašķīgs. Ja
viņš ēd aitu kājas, tad tam knaukšķ kājas kā aitai.
Ja viņš ēd kustoņu mēles, tad tas iet apkārt pļāpādams.

/R. Gobzemis, Irlava./

2983. Maziem bērniem nevar dot ēst mēles un sirdis, lai
tie nebūtu pļāpīgi un sirdīgi.

/K. Corbiks, Jelgava./

2984. Nevajag bērniem dot sirdi ēst, jo tad tie izaug
sirdīgi.
/K. Strautiņš, Mēdzūla./

2985. Maziem bērniem nedrīkst dot ēst cūkas mēli, jo tad
būs ļoti pļāpīgi.
/A. Ratniece, Pabaži./

2986. Bērniem vajag dot mēli ēst, jo tad tie izaug par
dziedātājiem.
/K. Strautiņš, Mēdzūla./

2987. Ja bērnam vistas kājas dod ēst, tad bērnam nagi
pakausī stāv: viņš pakausi kasa.

/K. Jansons, Plāņi./

2988. Maziem bērniem nav jāēd cūkas smecere, jo tad tie
darbu rok kā cūkas ar smeceri.

/J. Melbārdis, Lubāna./

2989. Ja maziem bērniem dod putnu spārnus vai kājas, tad
tie izauguši esot žigli.
/P.Š. jun., Vidzeme./

2990. Ja mazam bērnam dod ēst vistas kājas, tad viņš izaug
par kasīgu (naidīgu) cilvēku.

/H. Skujiņš, Smiltene./

2991. Bērniem cāļa sirdi nedod ēst, lai tie nav bailīgi.

/K. Jansons, Plāņi./

2992. Mazam bērnam nevajaga dot siltu, mīkstu maizi ēst,
lai nepaliek kurls.
/I. Upenieks, Skrunda./

2993. Bērniem no podiņa nedrīkstot dot ēst, tad tie izaugot
pļāpīgi.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2994. Jaunpiedzimušam bērnam jādāvina karote, citādi
bērns siekalājas.
/P. Ortmans, Nogale./

2995. Bērniem nedod ēst melmeņu, lai nesāp mugura.

/V. Joāss, Lubāna./

2996. Bērnam vajagot mucu māla apēst, kamēr tas par lielu
cilveku izaugot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

2997. Ja bērns pārāk daudz ēd, tad vajaga to nolikt padurvē
un 9 reizes lēcināt suni pāri.

/K. Biša, Vijciems./



XII. Bērna putra .

2998. Kad akmeni, uz kura silda bērna putru, atstāj ugunī,
tad bērnam sāpot zobi vai vēders.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

2999. Ja mazam bērnam uz oglēm ceptu biezo putru ēst dod,
tam zobi sāp.
/K. Jansons, Plāņi./

3000. Kas maza bērna putru ēd, tam paliek zilas lūpas.

/K. Jansons, Plāņi./

3001. Kas bērna putru ēd, tam deguns nosalst.

/K. Jansons, Plāņi./

3002. Kas bērna putru ēd, tam salst deguns un zirgi kož
galvā.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./



XIII. Bērna gulēšana .

3003. Ja viesis nepiesēžas, tad bērni neguļ.

/P.Š., Rīga./

3004. Kad bērns nemierīgi guļ, liek šūpulī kušķīti cūku
midzeņa; citi gan sakot, ka tad bērnam uznākot
liels miegs un tas lēti nevarot atmosties. Jeb paliek
pagālē kušķīti nakts pamažu zāļu, ko mātes vajadzības
brīdim jau tura izžaudētas. Bernam iedod magoņu
sēklas, savārītas ar pienu, vai kā tēju arī kopā ar
zīdalu. Dod iekšā miega pulvērģi, aptieķī pērkamu.
Lai maziņais nebŪtu nemierīgs, viņu neļauj sasmīdināt
un kaitināt. Sēnak, kad viņu tik daudz neplātījuši
gaišumā un nelecinājuši, bērni bijuši daudz klusīgāki;
tagad viņus vairāk plidinot un plātot, viņi tādēļ
ir vairāk vaigstoties.
/K. Pētersons, Raņķi./

3005. Kad bērns nemierīgi guļ, tad viņam liek cūku midzeni
pagalvī, sadedzina peļu pūzni un dod pelnus iekšā,
samaļ zvirbuļu sūdus un iedod, dzirdina bērnu ar
magoņu sēklu tēju, jeb arī bērnu sarauga (sapūš).

/A. Rozenšteine, Saldus./

3006. Ja bērns neguļ, tad no sivēna migas trīs saujas
jāiebāž bērna maisiņā.
/E. Laime, Tirza./

3007. Ja bērns pa miegam augšā trūkstas, tad nevienam
nezinot pagalvī jāieliek bērza žagari.

/K. Jansons, Plāņi./

3008. Ja bērns nemierīgi guļ, tad viņa šūplī jāieliek
kapsētas smiltis.
/Fr. Brīvzemnieks VI, 193./

3009. Kad bērns labi neguļ, tad iesien lupatiņā kapa
smilktis un paliek pagalvītī.

/S. Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi./

3010. [Kad bērns šaudās], dod iekšā mušādu.

/Birkvalde, Lielsatiķi./

3011. [Kad bērns šaudās], tad viņu trīsreiz drusciņ
apspļauda.
/Austere, Saldus./

3012. Priekš krustīšanas bērns nekad nelikts šūpulī, nedz
šūpulis kārts nekrustītam bērnam. Ja to ielika pēc
krustīšanas šūpulī, tad bērnam bija skaņa balss, ko
varam spriest no šādas tautas dziesmas. Aizsmakusi
es dziedāju, aizsmakusi gavilēju: vai māmiņa ielikusi
bez vārdiņa šūpulī?
/K. Bika, Gaujiena./

3013. Līdz kristabām mazu bērnu gulda gultā, tikai pēc
kristībām kar tam šūpuli.
/G. Dambītis, Ērgļi./

3014. Ja grib, lai bērns iemācītos ātrāk grāmatu lasīt,
tad nevajag ļaut gulēt uz auksta pagalvja.

/M. Zariņš, Ogresgals./

3015. Kamēr bērns vēl nav kristīts, tikmēr gultas kājgalī
jātur dziesmu grāmata jeb maza bērna cepurīte, jo
citādi velns to varot pārmainīt.

/P. Zeltiņa, Rīga./

3016. Ja mazs bērns guļot kājas kustina, tad tas izaudzis
būs ceļotājs.
/E. Bole, Rīga./



XIV. M a t u u n n a g u g r i e š a n a.

3017. Bērnam, kas nav gadu vecs, matus un nagus negriež.

/K. Jansons, Plāņi./

3018. Kad bērns nerunā, t.i. kamēr viņš ir tik jauns,
viņam nedrīkst matus griezt.
/K. Jansons, Plāņī./

3019. Bērnam matus negriež, kamēr viņš nemāk runāt.

/K. Jansons, Plāņi./

3020. Bērnam nevajaga apgriezt drīzāk matus, kamēr sāk
runāt, jo citādi ilgi skaidri nerunās.

/J. Apsalons, Sērpils./

3021. Bērniem matus grieza tad, kad tie sāka runāt, jo
tad esot stipri un veselīgi.

/G. Pols, Vecgulbene./

3022. Ja jaunpiedzimušajam, īpaši meitenei, priekš
kristībām nogriež matus, tad vēlāk vairs neaug kupli
mati.
/E. Brīnums, Rūjiena./

3023. Ja maziem bērniem nogriež matus, kad tie vēl nerunā,
tad tie vēlu sāks runāt.
/A. Mūrniece, Cēsis./

3024. Mazam bērnam, iekams viņš vēl nav sasniedzis vienu
gadu, nevajaga griezt matus, jo tad esot aizmirsīgs.

/I. Upenieks, Skrunda./

3025. Mātēm esot ieraša bērniem pirmo reiz nagus nokost
ar košanu.
/H. Skujiņš, Smiltene./

3026. Mazam bērnam, kas vēl nav gadu vecs, nagus negriež,
bet zobiem nokož.
/K. Jansons, Plāņi./

3027. Mazam bērnam nedrīkst griezt nagus, bet gan nokost
ar zobiem un tos iemest sev azotē.

/I. Upenieks, Skrunda./

3028. Kad bērnam pirmo reizu cirpa matus, tad meitenes
matus nesa uz govu kūti un puikas matus uz zirga
stalli, lai katrs no tiem mudotos savos darbos.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

3029. Kod nūveist bārna pupeņa (naba), vajag tū atdūt
bārnam, lai tys pazoudej, tod jis dzeivē napraseis
nui cytim padūma, bet vysu zynuos pots.

/L. Švandere, Mērdzene./



XV. G a l v a s s u k ā š a n a u n
m i e s a s t ī r ī š a n a .

3030. Ja bērnam priekš kristībām sukā matus, tad šim
bērnam vēlāk augs utis matos.

/E. Brīnums, Rūjiena./

3031. Kad mazs bērns nelaiž sev galvu sukāt, tad tam
saka, ka utis to aizvedīs uz mežu un piesies viņu
pie priedes.
/K. Jansons, Plāņi./

3032. Kad bērnam atrod galvā pirmo uti, tad tā jāieliek
grāmatā un grāmata jāaiztaisa ciet, lai bērns grāmatu
mācot būtu vērīgs.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./



XVI. B ē r n a d z i e d ē š a n a .

3033. Vecmātes dažreiz prāto, ka bērnam esot mēlīte piesieta,
kādēļ ar dažādiem māņiem lūkojušas mēlīti atraisīt.

/P.Š., Rauna./

3034. Bērnam mēdza staipīt loceklīšus ar lūpām līdz
smūkšķinādami, lai tie neizaugot līki un lai bērns
augdams labāk attīstītos.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

3035. Ja bērns bļauj vai neguļ, tad to kvēpina ar katoļu
baznīcā svētītam zālēm. Zāles ber uz kvēlošām oglēm
un bērnu tur virsū, lai tas iedvašotu dūmus.

/M. Šimiņš, Brukna./

3036. Ja mazs bērns ir nemierīgs, tad vajaga smelt ūdeni
upe pret straumi tā, lai neviena pilīte nelīst
atpakaļ; šajā ūdenī bērns jāmazgā, tad viņš būs
mierīgs.
/A. Vikmane, Liepupe./

3037. Kad bērns siekalājas, tad tam jāpārvelk pār lūpām
ar melna kaķa asti, tad tas vairs nesiekalāsies.

/J. Steglavs, Jelgava./

3038. Kad mazs bērns sieklojas, tad ar melna kaķa asti
vajaga pavilkt bērnam gar lūpām, un bērns vairs
nesieklosies.
/V. Krieviņš, Daugmale./

3039. Ja bērnam ir sarkani bleķi uz miesas, tad vajaga
nest ogles no tās mājas, kur bijis ugunsgrēks, un
bērnu mazgājot, likt ogles vannī un tā mazgāt bērnu
9 reizes.
/K. Biša, Vijciems./

3040. Kad bērns nemierīgs un labi neguļ, nogriež drusciņu
no tēva un mātes matiem, pieliek zēveli, sataisa
pinckuli, aizdedzina un pakvēpina aizmigušo bērniņu,
dūmus pavēcinot gar ģīmīti.

/K. Pētersons, Ventspils./

3041. Piektvakarā māte nogriež drusciņu no saviem matiem,
drusciņu no suņa spalvām, pieliek dzērves aci un
vella sūdu, tad gruzdina visu un kvēpina bērnu,
šūpuli un istabu.
/Špāne, Ventspils./

3042. Bērnu kvēpina ar dīveldriķi, kniploku, dzērves aci,
Jāņu vakarā pārnestu pīlēģi un sūnām, ko lieto
istabu ceļot. Sūnas ņem pārstūris (pārkrustis) no
labā augšpakšķa uz kreiso apakšpakšķi un otrādi.

/Austere, Saldus./

3043. Kad bērns pa miegam saraujās un brēc, tad pirmkārt
nolaiza viņam krustis pierīti, otrkārt pārmet
krustiņu un modina augšā. Kad šaudās no miega, tad
kvēpina ar tāda cilvēka matiem, kam labs miegs.

/Rašmane, Saldus./

3044. Kad bērns šaudās, nav mierīgs, māte viņu svēpē ar
saviem matiem, nogriež paaugas pie kakla jeb ausīm,
aizdedzina un laiž dūmus nāsītēs.

/Daks, Lielsatiķi./

3045. Arī veselu bērniņu ik vakara kvēpina ar velna sūdu
jeb ar kniplokiem un zēveli, lai bērns, ļauna gara
netraucēts, nakti mierīgi guļ.

/J. Vinklers, Vanga./

3046. Ja bērns neiet kājām, tad viņš jānomazgā ar zemē
dabūtu zirga pineklu. [Sal. pineklu griešana.]

/K. Jansons, Plāņi./

3047. Ja bērns neiet kājām, tad viņš jāiestāda lecektī.

/K. Jansons, Plāņi./

3048. Kad mazs bērns sāk iet un sper pirmo soli, tad starp
bērna kājām iegriež ar nazi grīda un tā pārgriež
viņam ceļu vaļā.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

3049. Ja bērns ejot kājas krustis liek, tad viņš trīs
reiz ar zirga pineklu jāsapin un jāatpin.

/K. Jansons, Plāņi./

3050. Kad bārni ilgio kuojuom naīt, tad vajaga ar vēja
slūtu vīgli izpērt, tad par treis dīnas suoks īt
kuojuom.
/T. Nagle, Varakļāni./

3051. Bērna acis senāk stipri sargāja no gaismas, domādami,
ka no gaismas ceļoties acu slimības.

/P.Š., Rauna./

3052. Bērnam žāvājoties tūliņ met krustu priekšā, lai
ļaunais neieskrietu mutē.
/P. Rozens, Garoza./

3053. Ja bērns neguļ mierīgi, tad uztaisa viņam vannu un
iemet ūdenī "dzērkstes" (pelnus ar kvēlošām oglēm),
tik dzērkstes jāmet no sevis, t.i. pār roku; tad
bērns būs vesels un gulēs mierīgi.

/A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža./

3054. Mazu bērnu slimības daudzreiz ārstēja ar to, ka no
pasliekšņiem sakasīja dubļus, iemeta tos ūdenī un
tad tanī mazgāja bērn
/A. Kleinberga, Madliena./

3055. Kad maziem bērniem tek siekalas, tad mute jānoslauka
ar melna kaķa astes galu.
/E.Lācis, Tirza./

3056. Ja bērni miznī uz stidziņas, tad drīzi nomirs viņu
vecāki.
/V. Miķelāns, Slate./

3057. Bērnu vajaga arvien tīru turēt; ja viņš savus
netīrumus iebāž mute, tad viņam lielam zobi pūs.

/P. Zeltina, Ikškile./

3058. Kod muotis sovus bārnus kod jī mozi, nazavierās,
bārns sādādams pītaisa un suoks ēst sovus syudus,
itei pīzīmēja, ka taidam bārnam, kod izaugs lels,
meita vai puiss, nū mutes īs naloba smoka kai nū
atejis vītys.
/V. Podis, Rēzekne./

3059. Maza bērna netīrumus nedrīkst sadedzināt, jo tad
bērns mocās ar vēdera graizēm.

/O, Grenševica, Vīetalva./

3060. Kad par mazu bērnu kāds ko sliktu runā, tad
jānospļaujās 3 reiz: "Suņam, kaķam, ne manam bērnam!
Tpļu, tpļu, tpļu!"
/K. Jansons, Pilda./



XVII. B ē r n a k u s t ī b a s .

3061. Ar mazu bērnu tā spēlējās: Saņem viņa kājiņu, ar roku
viegli sit pa papēdi un skaita: "Kaļu, kaļu kājiņas
sidrabiņa pakaviem! Kaļu, kaļu kājiņas sidrabiņa
pakaviem."
/H. Skujiņš, Smiltene./

3062. Mazam bērnam neļauj uz vietas riņķī griezties - neaugot
liels.
/K. Corbiks, Tukums./

3063. Ja bērns iet atmuguriski, tad viņš savai mātei kapu
mērī. [Sal. iešana un sieva.]

/P.Š., Rauna un Smiltene, K. Jansons, Plāņi./

3064. Ja bērni, kas jau var staigāt, rāpojot, tad tai
mājā kāds mirstot.
/A. Zibens, Rugāji./

3065. Kad lielāki bērni savā nodabā rāpo pa grīdu,
izdzirdēs kādu nomirušu.
/J. Apsalons, Sēļpils./

3066. Ja bērni, kas iet jau kājām, skraida rāpus, tad
izdzirdēs kādu nomirušu.
/E. Līdeka, Lubāna./

3067. Ja bērni rāpojas, tad dabū nāves ziņas dzirdēt.

/Z. Kozenkraniuse, Ainaži./

3068. Lielākiem bērniem (kas jau vairs nerāpo) nedrīkst
ļaut rāpot, citādi kāds no paziņām mirst.

/V. Hāzena, Nītaure./

3069. Ja bērni rāpājas - dzirdēs mirušus.

/J. Rudītis, Rīga./

3070. Ja bērns rāpojas, tad ciemiņi būs.

/E. Miglava, Skaņkalne./

3071. Ja bērns šūpulī galvas galā stāvus ceļas, tas citiem
būs par valdnieku.
/K. Jansons, Ziemeri./

3072. Mazs bērns jāauklejot uz ceļiem, tad meiteni drīz
un tālu izprecējot un zēns dabūjot bagātu sievu.

/K. Jansons, Plāņi./

3073. Ja mazs bērns caur logu skatās, tad viņš skatās
velnam pakaļā.
/K. Jansons, Plāņi./

3074. Ja mazs bērns lieliem cilvēkiem acīs skatās, tad
viņš drīz mirs.
/K. Jansons, Plāņi./

3075. Ja mazs bērns pārkāpj pār kāšiem, tad viņš būs ar
kupri.
/I. Zvaigzne, Rēzekne./

3076. Kad pārklausāmā laikā māte savus bērnus veda uz
ciemu pātaros, tad tiem piekodināja, lai visu ceļu
neskatās atpakaļ, jo atpakaļ skatoties visa mācība
ejot vējā.
/D. Kārkliņš, Kauguri./

3077. Ja bērnu nes baznīcā, tad vajagot mācītāja krēslā
iesēdināt, tad tas būs liels grāmatnieks.

/F. Pārups, Zante./



XVIII. Bērna palaidnības .

3078. Kad bārni ruojas, tad vajaga ar vēja slūtu izpērt.

/T. Nagle, Varakļāni./

3079. Bērniem nevajaga lāstekas no jumtiem nodauzīt, jo
viņiem deguni tecēs (puņķosies).

/J. Apsalons, Sērpils./

3080. Bērniem nav jātirzē pieaugušiem līdza, lai nepaliktu
pļāpas.
/J. Vinklers, Vanga./

3081. Ja bērnam dod nazi rotaļāties, tad bērns paliek
sirdīgs, tītīgs.
/K. Jansons, Plāņi./

3082. Divim bārnim, cikom tī vēl narunoj, navar ļaut
bučotīs, jo tad vīns no tīm byus māms.

/T. Beča, Preiļi./

3083. Bērns nedrīkst mātei sist, jo tad rokas nopūst.

/A. Užāne, Skujene./



XIX. Bērna kulšana .

3084. Lai bērni būtu rātni, tad viņi jāper ar vēja slotu.

/P. Zeltiņa, Ikšķile./

3085. Kad bērns tītās, tad tam trīs reiz jāiesit pa pakaļu
ar bērza žagariem, kuri tūliņ pēc tam jāiemet
krāsnī.
/K. Jansons, Plāņi./

3086. Ja bērns gražojas, tad jāizvelk no slotas žagariņš,
ar to bērnam trīs reizas jāiesit un tad žagariņš
tūliņ jāiemet krāsnī un jāsadedzina.

/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

3087. Kad bērni ir gražīgi, tad ačgārniski no bērza
jānolauž žagari un ar tiem jāniper.

/P. Zeltiņa, Ikšķile./

3088. Ja bērnam sit ar vienu pašu žagariņu, tad viņš ir
tītīgs.
/K. Jansons, Plāņi./

3089. Bērns, kuru māte daudz pērusi, liels izaudzis māti
mīlēs.
/A. Korsaks, Ezere./

3090. Kur māte pirmo reizi bērnam iesit, tur tam parasti
krekls plīst.
/P. Zeltiņa, Rīga./

3091. Ja māte savam bērnam ar roku iesit par muti, tad
tā atsit bērnam dirsu; liels būdams, tāds cilvēks
starp citiem atrazdamies, nevar noturēt pirdienu.

/K. Jansons, Plāņi./



XX. Bērns sapnī .

3092. Ja vecāki redz pa sapņiem bērnu, tad būs bēdas; jo
lielāks bērns, jo lielākas bēdas.

/A. Bilenšteina rokraksts./

3093. Kad sieva sapnī bērnu auklē, tad tai būs bēdas.

/I. Bergmanis, 1862. g., Bārta./

3094. Ja sapnī ir darīšana ar maziem bērniem, tad lielas
bēdas.
/A. Aizsils, Prauliena./

3095. Ja sapnī redz bērnu auklējam vai zīdam, tad būs
lielas bēdas.
/A. Aizsils, Kalsnava./

3096. Ja pa sapņiem mazu bērnu auklē, tad gaidāmas lielas
bēdas.
/K. Biša, Rencēni./

3097. Kas sapnī redz mazu bērnu, tam būs bēdas.

/P.Š., Rauna. LD 3366. V. Spandegs, Pociems. J.
Jurjāns, Jaungulbene./

3098. Ja sapnī redz mazu bērnu, tad gaidāma slimība.

/K. Bruņinieks, Sēme./

3099. Ja sapnī glabā bērnu, tad būs slikti.

/J. Kalniņš, Druviena./

3100. Ja sapnī bērnu glabā, tad būs dzīvē bēdas.

/J. Ramanis, Bērzaune./

3101. Kad sapnī bērnu auklē, tad būs jāpiedzīvo bēdas.

/Aronu Matīss no vecas māmiņas, Bērzaune./

3101a. Ja sapnī redz mazu bērnu, tad vai nu pats sapņotājs,
vai viņa tuvinieks saslims.
/L. Pogule, Gatarta./

3102. Ja sapnī redz bērnu uz rokas, tas nozīmejot sliktu;
ja atstāj to nepaņemtu, tad labi.

/R. Straudovskis, Lielplatone./

3103. Mazu bērnu sapnī redzēt nozīmē slimību.

/A. Jaunzeme, Lizums./

3104. Kad sapnī redz bērnu nomirstam, tad nomirst, beidzās
bēdas.
/Aronu Matiss no vecas māmiņas, Bērzaune./

3105. Ja sapnī māte per bērnu, tad tas drīzumā saslims.

/E. Jēpe, Palsmane./