Literārās valodas runātājiem grūtības sagādā šaurā e, ē un platā e, ē pareiza izruna. Šauro un plato patskaņu e, ē lietošana mūsdienu latviešu literārajā valodā atkarīga no dažādiem nosacījumiem. To nosaka vai nu šiem patskaņiem sekojošās skaņas, vai arī vārda sastāvs, cilme vai gramatiskā forma.
1) ja tai pašā vai nākamajā zilbē seko šaurinātājskaņas - patskaņi i, ī, šaurie e, ē, divskaņi ie, ei, līdzskaņi j, k, ģ, ļ, ņ, š, ž, č, dž, piemēram, ezis, vēlīns, mēle, sēdēsim, cēliens, eglei, lēja, vēlēja, sējums, saldējums, sveķus, nēģus, degus, pelēčus;
2) priedēkļos bez-, ne-, pēc-, pret-, piemēram, bezgalīgs, neass, pēcpusdiena, pretvara;
3) lietvārdu galotnēs, piemēram, zeme, zemes, zemē, zemēm, zemēs;
4) darbības vārdu nenoteiksmē galotnes -t un -ties priekšā, kā arī vienkāršās tagadnes un nākotnes formu beigu zilbē, piemēram, celt, nest, ēst, bērt, spolēt, vērtēt, mīlēt, varēt, vēlēties; spolē, vērtē; spolēs, vērtēs, mīlēs, varēs;
5) I konjugācijas darbības vārdu vienkāršās tagadnes vienskaitļa 2.personā, piemēram, (tu) nes, ēd, ved, cel, ber, dzer;
6) I konjugācijas darbības vārdu vienkāršajā tagadnē un no tagadnes celma veidotajās formās, ja darbības vārda saknes beigās ir r, piemēram, beru, (viņš) ber, beram, berat; berot, jāber, berošs, berams, beram. Šais formās vēsturiski sekojis un vēl tagad fakultatīvi tiek runāts mūsdienu rakstībā nelietotais mīkstinātais ŗ kā šaurinātājskaņa: es beŗu, viņš beŗ , mēs beŗam, jūs beŗat, beŗot, jābeŗ, beŗams (sal. celt - ceļu, ceļ, ceļam, jāceļ, ceļot) ;
7) I konjugācijas darbības vārdu pagātnē, piemēram, nesu, ēdu, vedu, cēlu, bēru, dzēru;
8) II deklinācijas lietvārdos, kas beidzas ar -s : akmens, asmens, rudens, ūdens, zibens, mēness;
9) visos II un V deklinācijas lietvārdu locījumos, ja šo lietvārdu celma beigās ir r, piemēram, dziedzera, dziedzeru, dziedzerus, dziedzeros, atsperu, bedru, vāveru, bēru. (šaurās e skaņas izrunu pamato kādreiz visur lietotā mīkstinātā [ŗ] skaņa šaurinātājskaņas funkcijā);
10) VI deklinācijas lietvārdos, piemēram, dzelzs, klēts;
11) vienzilbes vārdos - vietniekvārdos, apstākļa vārdos un palīgvārdos, piemēram, es, mēs; sen, te, vēl; bet, bez, jeb, ne, nē, pēc, pret;
12) salikteņu pirmajā daļā, ja attiecīgajā vārdā ārpus salikteņa ir šaurais patskanis e vai ē, piemēram, zemkopis, kā arī dažos vecos salikteņos, kur varētu gaidīt plato e, ē, piemēram, sestdiena, svētdiena;
13) no citām valodām aizgūtos vārdos (svešvārdos un svešas cilmes īpašvārdos), piemēram, algebra, direktors, drena, gobelēns, melodija, mopēds, medūza, prelūdija, prepozīcija; Aleksandrs, Leons, elga, elza, Zelma, Tekla; Sevastopole, Meka, Sēna; perspektīva, vertikāls, vernisāža;
14) tādos latviskas cilmes īpašvārdos kā Velta, Velga u.tml. (Bet ne īpašvārdos Mētra, Selga, Vēsma, Gundega.).
1) ja tai pašā vai nākamajā zilbē neseko šaurinātājskaņa, piemēram, dēls, dēla; zems, zemu; vēls, vēlu; ēna, ledus, vēstule, vēsture, vecaine, tērauds, elpot, slēpot, sēdēdams, meklēdams, vēlēdamies;
2) visos I deklinācijas lietvārdu un pēc to parauga lokāmo īpašības vārdu un divdabju locījumos, arī tad, ja seko šaurinātājskaņa, piemēram, spēks, spēki, spēkiem; sens, seni, seniem; cēls, pelēks, remdens; neredzēts; nolemts, savērts;
3) apstākļa vārdos, kas atvasināti no īpašības vārdiem vai divdabjiem un beidzas ar -i, piemēram, cēli, lēni, vareni, necerēti;
4) I konjugācijas darbības vārdu vienkāršās tagadnes 3. personā, ja neseko [r ] vai šaurinātājs līdzskanis, piemēram, (viņš) met, nes, ēd, ved;
5) III konjugācijas darbības vārdu vienkāršās tagadnes 3. personā, ja neseko šaurinātājs līdzskanis, piemēram, cer, der, dreb, peld, vēl (laimes);
6) salikteņu pirmajā daļā, ja attiecīgajā vārdā ārpus salikteņa ir platais e vai ē, piemēram, bērnistaba, melnzeme, vēlziede, Vecrīga;
7) atsevišķos ar vācu valodas starpniecību aizgūtos vārdos un svešas cilmes īpašvārdos, kuros ir vienā zilbē runājams skaņu savienojums er, piemēram, herbārijs, nervs, persona, koncerts; Alberts, Herta, Herberts,Erna, Ernests, Verners, bet: termometrs, termoss.
Svārstīgie gadījumi šauro un plato patskaņu e, ē izrunā.
Dažos vārdos, ja saduras dažādi šaurā vai platā e, ē izrunas principi, normas nav galīgi nostabilizējušās, reizēm ir pieļaujami abi izrunas varianti, bet reizēm viens no variantiem uzskatāms par nepareizu (Ar zvaigznīti * norādīts variants, kas ir uzskatāms par neliterāru, sal. ):
(šaurs) // eglaine (plats), avenājs (šaurs) // avenājs (plats); telēns (šaurs) // telēns (plats); 3) svārstības e lietošanā vērojamas apstākļa vārdos sen (šaurs), senāk (šaurs), īpašības vārdos sens (plats) un atvasinājumos senatne (plats), senatnīgs (plats). Šo vārdu izrunā ir tendence senāk, senatne, senatnīgs izrunāt ar plato e, otra tendence - neatkarīgi no pozīcijas runāt tos ar šauro [e] kā vārdā sen. Izloksnēs pārsvarā ir šaurais patskanis [e] visos iepriekš minētajos vārdos. Latviešu literārās valodas norma nosaka, ka ar šauro patskani [e] runājams tikai vārds sen;1) salikteņos, kur nesaskan pozicionālais princips un komponenta izruna ārpus salikteņa: vectētiņš (īsais e ir šaurs) // vectētiņš* (īsais e ir plats) (sal. Vecrīga, Vecpiebalga), Ventspils* (šaurs) // Ventspils (plats) (senāk Ventespils), žēlsirdīgs (šaurs) // žēlsirdīgs*(plats) (sal. cēlsirdīgs);
2) atvasinājumos ar izskaņām -aine, -ājs, -ēns: eglaine
4) svārstības šaurā e, ē un platā e, ē lietošanā ir VI deklinācijas lietvārdos, kuriem daudzskaitļa ģenitīvā nav līdzskaņu mijas, piemēram, debesu, dzelzu, Cēsu. Latviešu literārās valodas normas šajā pozīcijā prasa lietot plato patskani, tomēr praksē ļoti bieži tiek lietots šaurais patskanis, īpaši formā debesu;
6) svārstības [e], [ē] un [e], [ē] lietošanā ir tajās III konjugācijas darbības vārdu īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes formās, kas kādreiz ir bijuši II kojugācijas darbības vārdi, piemēram: pelnu: pe
lnu* vai pelnu, pētu: pētu* vai pētu. Atbalstāmas ir formas ar plato patskani, šai gadījumā lietošanas nosacījumi.
4. Kļūdas platā un šaurā patskaņa e, ē lietošanā.
Fonēmu [e], [ē] un [e], [ē] lietošanā var būt divējādas kļūdas:
1) fonēmu artikulācija ir pareiza, bet netiek ievērotas šo fonēmu lietošanas normas;
2) nepareizi tiek artikulētas pašas fonēmas.
Kļūdas parasti rodas dzimtās izloksnes ietekmē, tās atspoguļo izloksnes likumības šauro un plato patskaņu e, ē lietošanā. Runātāji kļūdās tais gadījumos, kad kāda vārda vai formas izruna izloksnēs atšķiras no atbilstošās vārda vai formas izrunas literārajā valodā. Lai novērstu kļūdas, jāapzinās izloksnes īpatnības, jāapgūst teorētiskie nosacījumi platā vai šaurā patskaņa e, ē lietošanā un tad jāmācās tos praktiski izmantot.