FONOGRĀFISKĀ JEB SKANISKĀ RAKSTĪBA

Sabiedrībai attīstoties, aizvien plašākām tās aprindām radās vajadzība apgūt rakstības māku. Līdz ar to saasinājās rūpes par rakstības vienkāršošanu. Ideogrāfiskajā rakstībā ir gandrīz tik pat zīmju, cik valodā ir vārdu. Apvērsums rakstības vēsturē sākās ar to, ka rakstu zīmes sāka piemērot valodas skaniskā materiāla atveidošanai. Tapa jauns rakstības veids - fonogrāfiskā jeb skaniskā rakstība. Ir divi fonogrāfiskās rakstības paveidi - zilbju rakstība un fonemātiskā skaņu rakstība.

Domājams, ka uz zilbju rakstību pirmie pārorientējušies ēģiptieši. Savus hieroglifus, kas sākumā apzīmēja veselu vārdu, viņi pamazām piemēroja runātā vārda daļu - zilbju apzīmēšanai. Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras ēģiptieši jau lietojuši zilbju rakstību.

Diezgan patstāvīga zilbju raksta tradīcija veidojusies Krētas un Kipras salā. Šā raksta tradīcijas cilme vēl nav noskaidrota. Zilbju rakstu lietojuši arī senās Indijas un Ķīnas iedzīvotāji.

Fonemātiskā skaņu rakstība ir jaunākais rakstības attīstības posms. Šai rakstībā lietojamās zīmes ir burti, kas parasti atveido vienu valodas skaņu. Ap otru gadu tūkstoti pirms mūsu ēras šādu rakstības veidu sāka praktizēt feniķieši - tauta, kas apdzīvoja Vidusjūras austrumu piekrasti. Viņi bija slaveni jūras braucēji, nonāca saskarē ar tuvāko un tālāko zemju kultūru, iepazina ēģiptiešu un babiloniešu rakstību, sāka veidot paši savu raksta sistēmu. Viņu pirmie raksti veidojušies ap 10. gadsimtu pirms mūsu ēras. Pati rakstīšanas tehnika, domājams, sākusi attīstīties daudz agrāk. Feniķieši bijuši tie, kas vieni no pirmajiem izveidojuši alfabētu. Viņu alfabētā gan apzīmēti tikai līdzskaņu burti.

Pastāv arī cits uzskats. Domājams, ka šumeru veidotās rakstības ietekmē apmēram 3000 gadu pirms mūsu ēras ēģiptieši sākuši veidot savu fonogrāfisko rakstības sistēmu. Tās ietekmē apmēram 2000 gadu pirms mūsu ēras radusies Krētas rakstība, bet pēc dažiem gadsimtiem šo rakstības tradīciju pārņem un izkopj Anatolijas tautas - top hetu hieroglifi.

Fonemātisko skaņu rakstību, tās principus var ērti piemērot jebkurai valodai. Drīz vien feniķiešu rakstības veids izplatījās visās Vidusjūras zemēs. Tas notika, attiecīgi papildinot un pārveidojot feniķiešu alfabētu, piemērojot to aizguvējas valodas skaņu sistēmai. Līdz ar to feniķiešu rakstam izveidojās trīs galvenie attīstības varianti: 1) Mazāzijas un Vidusjūras zemēs, 2) Rietumāzijā (no Mazāzijas iīdz pat Indijai un Sīrijai), 3) Arābijā un Abesīnijā.

Ap 7.gs. gadsimtu pirms mūsu ēras senie grieķi, pamatojoties uz feniķiešu alfabētu, izveidoja savu arhaisko fonemātisko rakstību. Tāpat kā feniķiešu, arī grieķu alfabētā nav patskaņu burtu. Raksts virzās no labās puses uz kreiso. Burtu nosaukumi grieķiem ir visai tuvi ar feniķiešu lietotajiem burtu nosaukumiem. Drīz vien grieķi savu alfabētu uzlaboja, papildinot to ar patskaņu burtiem. Tas tādēļ, ka grieķu valodā vārdos patskaņiem daudz lielāka nozīme nekā feniķiešu valodā. Grieķi rakstīja uz pergamenta un izskaistināja burtus.

Grieķu alfabēts vispirms izplatījās Grieķijas salās, pēc tam pussalā un kolonijās. Izveidojās vairāki īpatnēji raksta varianti.

Bizantijas valstī atmeta burtu izskaistinājumus, izveidoja lielos un mazos burtus (agrāk visu tekstu rakstīja ar lieliem burtiem vien). Grieķu izveidoto alfabētu pārņēma Mazāzijas tautas. To iepazina arī ēģiptieši un izmantoja savas rakstības attīstībā.

Grieķu alfabēta viens nozarojums, tas ir, rietumgrieķu alfabēts, izplatījās grieķu kolonijās - Dienviditālijā. Uz šā alfabēta pamata veidojās latīņu alfabēts.

Uz rietumgrieķu alfabēta pamata pirmie savu rakstību izveidoja etruski - sena cilts, kas dzīvojusi Vidusitālijā un bija sasniegusi augstu attīstības pakāpi. Pēc tam rietumgrieķu alfabētu apguva romieši. Ap 6. gadsimtu pirms mūsu ēras romiešiem jau bija savs alfabēts, kurā sākumā ietilpa 20 burtu. Ap 2. gadsimtu pirms mūsu ēras šis raksts nostabilizējās.

Romas impērijas ziedu laikos rakstu māksla jau sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Rakstu darbus veica īpaši apmācīti vergi. Romieši, tāpat kā grieķi, rakstīja uz pergamenta, uz papirusa un uz dēlīšiem, kas pārklāti ar vasku, lai uzrakstīto pēc vajadzības varētu nodzēst.

No Romas rakstīšanas māku vispirms pārmantoja Rietumeiropas ciltis. Lielākā Eiropas tautu daļa, veidojot alfabētu savām valodām, par pamatu izmantoja latīņu valodu. Latīņu alfabēts izplatījies arī Amerikā un daļēji Āzijā.

Viduslaikos kļuva populārs latīņu raksta paveids - tā saucamie gotiskie burti (fraktūra). Mūsu ēras 4. gadsimtā bīskaps Vulfila šā alfabēta burtus izveidoja ģermāņu tautai - gotiem. Tādēļ reizēm to sauc arī par gotu alfabētu. Burti tika rakstīti ar gariem, asiem stūriem un atbilda tā laika gotiskajam stilam mākslā un arhitektūrā. Sevišķi populārs gotiskais raksts kļuva Vācijā un Zviedrijā. Vāciešu ietekmē viens gotiskā alfabēta paveids diezgan ilgi lietots arī latviešu valodas rakstībā.

Austrumgrieķu alfabēts likts armēņu valodas alfabēta pamatā. 6. gadsimtā tas daļēji izmantots, veidojot gruzīnu alfabētu. Grieķu alfabēta burti (bizantiešu raksts) ir arī senās slāvu rakstības pamatā. 9. gadsimtā izveidojās divi slāvu alfabēta paveidi - kirilica un glagolica. 10. gadsimtā kirilicas alfabētu sāka lietot visā plašajā Krievzemē. No šā alfabēta izveidots tagadējais krievu alfabēts.

Ar rakstības rašanos un attīstību sabiedrības vēsturē cieši saistīta arī grāmatu veidošanās, un savukārt ar grāmatas veidošanos saistīta bibliotēku veidošanās.

Laika gaitā mainījies gan grāmatu izgatavošanai lietojamais materiāls, gan arī to izgatavošanas tehnika. Akmens virsmas aizstāja māla plātnes, ko savukārt nomainīja pergaments, papiruss un papīrs. Papīra izgudrošanai bija milzīga nozīme ne vien grāmatas, bet arī visas kultūras attīstībā.

Ilgu laiku grāmatas tika rakstītas un pārrakstītas ar roku, līdz radās grāmatu iespiešanas tehnika. Tās autors ir Johans Gūtenbergs. Pirmā grāmata Eiropā iespiesta 1447. gadā. Kopš tā laika pastāv divi burtu veidi - rakstītie burti un iespiestie burti.