Uzsvara vietu rakstos, ja tas vajadzīgs, norāda ar punktu augšpusē uzsveramās zilbes priekšā, piemēram: 'sko - la, 'skol - nieks.

Latviešu valodā vārda uzsvars parasti ir pirmajā zilbē, piemēram, 'grā - ma - ta, 'po - li - klī - ni - ka.

Otrā zilbē tiek uzsvērta:

• dažos vārdos ar jeb-, ik-, ne-, pa-, pus-, vis-:

Piemēram: jeb'kad, ik'viens, ik'kur, ne'kad, ne'viens, pa'tiesi, pus'divi, vis'vairāk, vis'caur, vis'labākais, vis'skaistākais, vis'maz; bet: 'vispār;

• dažos pamazinājuma vārdos:

                        Piemēram: klu'sītiņām, vieg'lītiņām, drus'cītiņ;

• dažos citos vārdos:

                        Piemēram: lab'rīt, pal'dies, te'pat, tur'pat, ar'vien, var'būt;

• īpašos vārdu savienojumos emocionālas runas gadījumos:

                        Piemēram: iet galvu pa'cēlis, klausās muti at'plētis, velk at'spēries.

Pavisam reti tiek uzsvērta trešā vai pat ceturtā zilbe.

    Piemēram: pama'zītiņām, palē'nītiņām, mazpama'zītiņām.

Citādi uzsvara ziņā izrunā no citām valodām pārņemtos īpašvārdus.

• Nelokāmajos īpašvārdos parasti uzsver to zilbi, kas uzsvērta tai valodā, no kuras īpašvārds nācis, piemēram, Ig'o, Didr'o, Montesk'jē.

• Lokāmajos īpašvārdos, kam ir trīs zilbes un vairāk, parasti uztver to zilbi, kas uzsvērta tai valodā, no kuras īpašvārds nācis, piemēram, Tur'geņevs, Dosto'jevskis, Marcin'kēvičs.

• Lokāmajos citvalodu īpašvārdos nav vēlams uzsvars beigu zilbē. Latviešu valodā tiem ieteicams uzsvērt pirmo zilbi, piemēram, 'Ivans, 'Ogists.

• Tomēr svešvārdos (gan sugasvārdos, gan īpašvārdos), runājot latviski, vienmēr var uzsvērt pirmo zilbi. Īpaši tas vēlams, ja gadās, ka svešā vārda īsto uzsvara vietu droši nezinām.

• Tāpat kā latviešu valodā, arī daudzās citās valodās uzsvars ir pirmajā zilbē, tāpēc igauņu, somu, ungāru, gruzīnu, čehu un vēl daudzu citu valodu īpašvārdi latviski ir ar pirmās zilbes uzsvaru, piemēram, 'Tartu, 'Koidula, 'Kekonens, 'Sopota.