ZILBE
Zilbe ( vācu Silbe no lat. syllaba ) ir vārds vai vārda daļa, ko izrunā ar vienu mutes vērienu. Tā ir vismazākā runas vienība. Zilbes ir 1) īsas, 2) garas |
Īsā zilbe veidojas, ja tajā ir īss patskanis: egle, upe.
Garā zilbe veidojas, ja tajā ir
garš patskanis sēne, lāpsta
divskanis saule, ziema
īss patskanis manta, siļķe
savienojumā ar skaneni m, n, ņ, l, ļ, r
ZILBES INTONĀCIJA
Ja vārdā zilbe ir gara, tās izrunas laikā var mainīties balss stiprums un augstums. Šādas skaņas stipruma un augstuma pārmaiņas garā zilbē sauc par zilbes intonāciju. |
Katram dialektam ir atšķirīga zilbes intonāciju sistēma. Vidus dialektā, kas ir latviešu literārās valodas pamatā, saglabājušas trīs pamatintonācijas:
stieptā (māja),
lauztā (ābele),
krītošā (sāls).
Zilbi ar stiepto intonāciju izrunā vienmērīgā balss plūdumā: laiks, klēts, šūt.
Stiepto intonāciju fonētikā norāda ar apzīmējumu ~ (cirumfleksu ).
Zilbē ar lauzto intonāciju izrunā vērojams it kā balss lūzums: būt, rīts, vilnis.
Lauzto intonāciju apzīmē ar ^ (jumtiņu).
Zilbēs ar krītošo intonāciju sākumu izrunā spēcīgāk, pēc tam balss spēks samazinās: brīdis, maize, diena.
Krītošo intonāciju norāda ar ` (gravi).
Katra vārda izrunu var pārbaudīt K. Mīlenbaha, J. Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīcā", L. Ceplīša, Miķelsones, T. Porītes, S. Raģes "Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā", jo tajās vārdiem ir norādītas zilbes intonācijas.
Mūsdienu latviešu literārajā valodā nostiprinās divu intonāciju sistēma: stieptā intonācija ( ~ ) un nestieptā intonācija ( ` ), kurā sakritusi sākotnējā lauztā un krītošā intonācija.
Piemēram, sīpola loks [luõks], bet varavīksnes loks [lłoks], istabas logs [lłoks]; zaļa zāle [ząle], plaša zāle [zćle]; auksts [a?ksc] laiks, augsts [ałksc] tornis.
Šīs divas intonācijas - stieptā un nestieptā - jācenšas ievērot un šķirt.
VĀRDU DALĪŠANA PĀRNEŠANAI JAUNĀ RINDĀ
Rakstot dažreiz ir nepieciešams vārda daļu pārnest jaunā rindā. Jāievēro vairāki dalīšanas principi, vārdus pārnesot jaunā rindā.