Katrā dzīvā valodā ienāk agrāk nelietoti vārdi, kas apliecina valodas dzīvotspēju, kas ir nepieciešami jaunu jēdzienu nosaukšanai. Tie ir jaunvārdi, kas agrāk nav lietoti, bet kas ienāk valodā un nostiprinās.

Jaunvārdi nemitīgi papildina vārdu krājumu, tie ir nepieciešami jaunu jēdzienu un jaunu parādību apzīmēšanai.

Jaunvārdu rašanās process dažreiz ir straujāks, dažreiz gausāks, bet neapsīkst nekad. Vārdu krājuma attīstība ir cieši saistīta ar sabiedrības attīstību. Jo straujāk attīstās sabiedriski politiskā dzīve, ekonomika, zinātne, tehnika un māksla, jo straujākiem tempiem attīstās arī leksika.

Noteikt vārda rašanās laiku un lietošanas ilgumu var tikai pēc vēsturiskajām vārdnīcām un speciāliem leksikogrāfiskiem reģistrējumiem. Tas vien, ka vārds nav reģistrēts vārdnīcās, vēl nenozīmē, ka vārds valodā ir jauns. Dažreiz paiet ilgi gadi, kamēr jaunie vārdi iekļūst vārdnīcās. Bieži vien runātāju uztverē tie tad vairs nav jauni.

Daudz jaunu vārdu latviešu valodā radās 19. gadsimta vidū un vēlākajos gadu desmitos. Tie ir valodā jau pilnīgi nostiprinājušies un netiek vairs uztverti par jaunvārdiem.

Jaunvārdi cilmes ziņā ir dažādi. Tie var būt darināti no latviešu valodā pazīstamiem vārdiem, tie var būt arī aizgūti.

Jaunvārdu darināšanā vislielākā loma ir dažādiem atvasinājumiem.

Daudzi no tiem ir veidoti ar ļoti parastām latviešu valodas izskaņām, piemēram, -tājs, -nieks, -ums.

Piemēram, ar izskaņu -tājs darināti lietvārdi, kas apzīmē profesionālus darītājus, arī mašīnu vai to daļu nosaukumus:

atsveķotājs,

piekabinātājs,

atskaņotājs,

drupinātājs (akmeņu drupinātājs),

gubotājs (salmu gubotājs),

izkliedētājs (kūtsmēslu izkliedētājs),

sasmalcinātājs (barības sasmalcinātājs),

skalotājs (sakņu skalotājs);

ar izskaņu -nieks ir darināti daudzi personu nosaukumi:

aprakstnieks,

atpūtnieks,

sagādnieks,

stāstnieks,

izcilnieks,

neklātnieks;

ar izskaņu -ums ir darināti lietvārdi, kas nosauc pabeigtu darbību vai tās rezultātu:

apkopojums,

atainojums,

izgaismojums,

kārtojums,

skanējums,

redzējums.

Līdzās šāda veida atvasinājumiem, kas ir samērā gari, mūsu dienās rodas īsāki atvasinājumi, kas izsaka apmēram to pašu, ko atvasinājumi ar izskaņām -šana, -šanās, -ums. Tie ir veidoti ar īpašām galotnēm vai īsākiem piedēkļiem, piemēram, vārds apguve līdzās vārdam apgūšana, vārds pārstāsts līdzās vārdam pārstāstījums, vārds sasauksme līdzās vārdam sasaukšanās. Īsie atvasinājumi mūsdienu leksikā ir ļoti raksturīgi.

Jaunu latvisku vārdu darināšanā galvenokārt izmantoti trīs paņēmieni:

• atvasināšana ar latviskām izskaņām:

gaisotne, priekšmetiskums, esamība, stāstnieks;

• atvasinājumi ar galotni -e vai izskaņu -sme:

apgaisme, apsilde, atvirze, izdale (izdales materiāli), izpēte, noslodze, pārslodze, pārstrāde, piespēle;

augsme, izaugsme, celsme, plauksme;

• vārdu krājumu papildina arī ar salikteņiem:

kastaņbrūns, tēraudciets, blakusvāģis, turpceļš, maznodrošinātība.

Daudz jaunu vārdu latviešu valodā radās 16. - 17.gs. sakarā ar vajadzību izteikt kristietības jēdzienus. Lielākoties tie bija tieši tulkojumi no vācu valodas:

ārīgs, dabīgs, garīgs, laicīgs, mūžīgs, pasaulīgs, lēnprātība u. c.

Vecais Stenders 18.gs. atvasinājis jaunus vārdus:

bauda, griba, oža u. c.

19.gs. 50. - 70.gados tautas atmodas laikmetā jaunvārdus veidojis arī Juris Alunāns:

atdzimšana, austuve, ceptuve, cilvēcība, desinieks, dziesminieks, galms, krātuve, maiznieks, pārdotava, rakstnieks, namdaris, vēstnieks, zemkopis u. c.

Īsu, zīmīgu un oriģinālu jaunvārdu veidošanas mākslā neviens nav pārspējis Kronvaldu Ati. Kronvalds radījis tādus skaistus jaunvārdus kā

aizbildnis, atvasinājums, augstskola, burtnīca, ziedonis, teikums, locījums, jaunatne, nākotne, elektrība, priekšmets, jaunkundze, satversme, piedēklis, slimnīca, dzeja u. c.

Stērstu Andrejs 19. - 20.gs. mijā ir atvasinājis daudz labu terminu tieslietās un gramatikā:

gūsteknis, vardarbība, sacīkste, izpildu raksts, goda aizskārums, lietiski pierādījumi, ziņnesis, kratīšana, pavēste, atsauksme, blakus zādzība;

virsteikums, stieptā intonācija, teikuma priešmets, vienskaitlinieki, vietnieka vārds, pareizrakstība, pakārtots teikums, pieturas zīmes, sakārtots teikums, pamata skaitļu vārdi, līdzskanis u. c.

Valodas jaunradē lielu darbu veic rakstnieki. Ikviens liels vārda mākslinieks atstāj paliekamas vērtības tās valodas dārgumu krātuvē, kuru viņš lietojis par savas mākslas ieroci.

Ievērojamu ieguldījumu latviešu leksikas kuplināšanā izdevis lielākais latviešu dzejnieks Rainis. Jaunvārdu veidošana Rainim bija nepieciešama viņa literārajā darbībā, jo latviešu dzejas valoda tad vēl bija maz izkopta. Tulkojot ievērojamus pasaules literatūras darbus, tāpat arī veidojot savus oriģinālos apcerējumus, Rainis nevarēja iztikt ar tiem vārdiem, kādi bija latviešu valodas vārdu krājumā, viņam bija jāmeklē jauni vārdi.

Rainis darina jaunus vārdus, pārveido jau esošos, atdzīvina senus, aizmirstus vārdus, izmanto arī apvidvārdus.

Ar Raini latviešu dzejas valodā ir ienākuši šādi seni vārdi:

mīla, vizma, dima, veldze, tāle, brīve, brīns, jums, dāsns, augsme, degsme, tversme, plūsma, pūsma, dvesma, spozme, smagme, sūrme, vēlme, atgaisma, atjaunotne, atspulgs, atvizma, ilgas, malds, riets, kaisle, augste, dzidre, skaidre, pārpilne, iznīce, saulvedis, septiņcirtis.

Tautas dzejnieka Raiņa leksika ir ļoti bagāta. Rainis ir devis latviešu dzejai un visai literārajai valodai tik daudz, ka mūsu dienās nevienam latviešu dzejniekam nav iespējams iztikt bez Raiņa atdzīvinātajiem vai radītajiem vārdiem.

Ievērojams latviešu leksikas kuplinātājs ir rakstnieks Andrejs Upīts. Ar saviem lielajiem prozas darbiem viņš ir sakrājis vērtības, kas savu nozīmi nezaudēs laiku laikos. Daudzreiz ir grūti pateikt, kas ir pārņemts no tautas valodas un kas ir paša rakstnieka veidots.

Rakstnieks ir darinājis arī jaunus vārdus:

algotnis, lapotnis, pastatnis, aizvirtņi, aploce, saaudze (krūmu saaudze), iegrava, pakalpiņš, laikzinis, atmaidzināt, apmiedzināt, glāstīgs, kniebīgs, pielipīgs, apkala, izdoba, apgrieza, apsvars, uzstāja, pārbrīns, pašsavalde u.c.

Kā J.Alunāna, tā A.Kronvalda un Raiņa darinājumi nav vairs uzskatāmi par jaunvārdiem, taču rakstnieku piedalīšanās valodas kopšanā kļuvusi tradicionāla.

Gandrīz katrā Z.Skujiņa sacerējumā vērojama vārdu jaunrade:

tālrāde (televīzija, televizors),

spīdpogaiņi (ugunsdzēsēji, dzezceļnieki, skursteņslauķi),

dižēka (galvenā ēka) u.c.

Mūsdienās vārddarināšanā tomēr galvenokārt iesaistījušies valodnieki, visvairāk paveicot dažādu zinātņu nozaru terminoloģijas izstrādē. Ārpus terminoloģijas radīto jaunvārdu skaits nav liels.

Vingrinājumi