1. vingrinājums. Uzmanīgi lasi doto tekstu! Pasvītro teikumos vārdus, kurus uzskati par jaundarinājumiem!
Pie pianīna rūdīta klavierētāja pozā sēdēja Ojāriņš Raimondiņš. Tu kaut kur aizsācies kā balts mākonis zilās siena laika debesīs un, naskodams savu ceļu, veidojies un brīnījies. Pasažieru vairums dīkoja uz klāja. Sacītais aizmiglotā līdzībā tās pašas tēmas tirzājums vien bija. Jā, tikai tādai jābūt viņa aizmūža zīmei. Pieminekļu kalšanas formula ir mūžveca: akmens bluķim atskalda nost lieko. Tas manī iesēja naidu kā vaislīgu pelējumu, kas vēlāk, pusaudža gados, savairojās tik milzonīgi, ka līda laukā no ausīm, acīm un deguna.
(Z. Skujiņš.)
2. vingrinājums. Izcel rakstnieku radītos jaunvārdus!
Reizēm mūsu jautrā mājā
Kā pirms lietus saspringst viss:
Gaisu drusku saviļņodams,
aizslīd skumīgs raudacis.
(M. Cielēna.)
Vēlā vakara stunda ūdeni piekrēšļoja. Tikai vietumis tas uzplaiksnījās spocīgi zaļganām lāmām.
(A. Kalve.)
Trešā bildē viņi jau kopā. Mammucis gaišā bezroku kleitā ar tik garu pērļu virteni, ka tā sasieta mezglā kaut kur zem jostasvietas.
(V. Belševica.)
Tunelī torīt ubago tikai trīsdesmitgadīgā ūdeņražblondīne bomvilnas zeķēs ar divām kā tīši nosmulētām meitenītēm un vecis uz ritenīšiem.
(G. Repše.)
3.vingrinājums. Pasvītro dotajos fragmentos sastopamos jaundarinājumus!
Laipnība un mīlestība, ko Pūpēdis visu ziemu pilnam baudīja, tagad pārvērtās par ezību, kas viņu durstīja kā asām adatām.
(P. Rozītis.)
Abi nesamierināmie ienaidnieki ne reizi nebija pārmijuši ne vārda savā starpā, garajos ministrijas gaiteņos viņi allaž vai nu viļus, vai neviļus bija izmainījušies, arī pie ieejas nekad negadījās kopā un sapulcēs vienmēr sēdēja diametrāli pretējos zāles stūros.
(A. Bels.)
Šodienas labklājību mērojam ar automašīnu un televizoru skaitu, bet pienāks diena, kad to rēķināsim pēc tīrā gaisa un saglabāto birztalu daudzuma. Un ar standartiem ne vienmēr spēsim aizstāt savu "āždārzniecisko metodi".
(A. Skalbe.)
Anemone, anemone - burve, glāb mani no skaudības un greizprātības grēka!
(I. Indrāne.)
Bērtulis . . atcerējās maidzeniešu nostāstus par Ezermalnieku saimnieci. Tā bijusi skopa, neganta gājēju izkalpinātāja. Pati jau tuvu astoņdesmitiem, bet kustējusies vagarēdama kā ūdenszāle, gan ar divu spieķu palīdzību.
(H. Dorbe.)