(1825-1891)

Krišjānis Valdemārs bija jaunlatviešu galvenais ideologs, izcilākais sabiedriski politiskais darbinieks, redzamākais publicists un polemists, "Pēterburgas Avīžu" izdevējs. Valdemārs bija iniciatīvas bagāta personība, kam jo lieli nopelni Krievijas jūrniecības attīstīšanā. Viņš darbojies arī literatūrā un valodniecībā, bijis latviešu pirmo publisko bibliotēku dibinātājs. Valdemāra idejām liela nozīme tautiskā romantisma attīstībā un latviešu sabiedriskās domas vēsturē.

Ernests Blanks par K.Valdemāru raksta: "Par latvju tautiskās atmodas garīgo tēvu un tautiskās kustības pirmo vadoni K.Valdemārs kļuva aiz daudzām sava rakstura un talanta īpašībām, kas vairāk kā citām lielākajām personībām latvju kultūras vēsturē sakrita ar viņa laikmeta un mūsu tautas psiholoģiju. K.Valdemārs visskaidrāk, visspilnīgāk un visenerģiskāk pirmais uzsāka vai, pareizāk sakot, atjaunoja latvju tautas vēsturisko cīņu pret Baltijas vāciem."

No 1854. gada līdz 1858. gadam K.Valdemārs studēja Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprināja vizītkarti ar piebildi "latvietis". K.Valdemārs pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un neatkrist. Viņa vizītkarte ar vārdu "latvietis" tai laikā bija kaut kas nedzirdēts.

50. un 60. gados K.Valdemārs bija populārākais, tālredzīgākais un spēcīgākais latviešu politiskais darbinieks (E.Blanka vērtējumā - "liels reālpolitisks taktiķis", "slikts nacionālpolitisks stratēģis" un "ģeniāls ekonomists"). Baltijas vācieši pamatoti uzskatīja viņu par jaunlatviešu kustības vadītāju un latviešu zemniecības vadoni. K.Valdemāra politiskās darbības centrā bija cīņa par latviešu tautas tiesībām carisma režīma apstākļos. Līdzīgi G.Merķelim viņš bija arī apspiestās igauņu tautas aizstāvis. Savā cīņa viņš lielā mērā balstījās uz G.Merķeļa idejā. Praktiskajā darbībā Valdemāram zināms atbalsts bija sakari ar krievu valdības aprindām un slavofilu negatīvā attieksme pret Baltijas muižniekiem. Valdemārs pirmais no latviešu tautības politiskajiem darbiniekiem informēja carisko patvaldību par vācu muižnieku patvaļīgi nostiprinātajām feodālajām privilēģijām Baltijā, aprakstīja toreizējo latviešu tautas stāvokli un ieteica priekšlikumus tā uzlabošanai. 1861. gadā viņš iesniedza patvaldībai paplašinātu reformu projektu, kas sabiedriskās domas vēsturē pazīstams kā "Valdemāra memorands".

K.Valdemārs bija konsekvents kapitālisma iekārtas propagandists. Savos rakstos viņš nemitīgi mudināja mācīties no Rietumeiropas kapitālistiskajām zemēm, kuras savā ekonomiskajā attīstībā bija aizgājušas tālak nekā cariskā Krievija. Valdemārs bija reālpolitiķis, balstījās uz pamatīgi izstudētu tautsaimnieciskas statistikas materiālu. Viņš bija pārliecināts, ka kapitālisma attīstība nesīs labumu visai latviešu tautai. Viņš aicināja latviešus krāt mantu, vairot kapitālu, izmantot kredītu un iesaistīties brīvās konkurences cīņā.

K.Valdemāra darbības laika sākumā šī tautas ekonomisko spēku raisīšana tiešām bija svarīgākais darbs.

K.V. darbība ir virzīta uz Latviešu saimniecisko patstāvību. No saviem prmajiem rakstiem līdz mūža vakaram K.Valdemārs uz to vien skubina, par to vien domā un raksta, ka aicina materiāli, tiesiski un garīgi novārdzināto un apspiesto tautu biedroties saimnieciskiem nolūkiem. Pat tad, kad viņš domā par skolu, laikrakstu un bibliotēku dibināšanu, kad viņš cīnās par tautas izglītību, K.Valdemāra galvenais audzināšanas uzdevumus ir sagatavot praktiskus darbiniekus ekonomiskās dzīves pacelšanai. Tādēļ K.Valdemārs patstāvīgi karo par praktiskām (jūras un amatniecības) skolām, dibina praktiska rakstura biedrības, aģitē par krājkasu dibināšanu, kādas jau pastāvot citās zemēs, un jau tais laikos projektē dibināt amatniecības laikrakstu. Tautsaimniecība ir viņa lielo nodomu un plašās darbības kredo.

"Pēterburgas Avīzēs" Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas.

K.Valdemārs pieminams arī latviešu folkloristikas vēsturē - gan kā ierosinātājs un mudinātājs latviešu folkloras materiālu vākšanai un krāšanai nacionālpolitiskos nolūkos, gan kā latviešu folkloristu un krievu zinātnieku sakaru prasmīgs organizētājs, šo sakaru pamatlicējs un uzturētājs. K.Valdemāra ierosmē notikusi tiklab K.Barona, kā arī F.Brīvzemnieka pirmā pievēršanās latviešu folkloras jautājumiem. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados K.Valdemārs bija bezmaz vai visu ar latviešu folkloru saistīto svarīgāko jautājumu ierosinātājs, kārtotājs un virzītājs. Taču viņš, būdams pārlieku aizņemts ar saviem amata pienākumiem un ikdienas darbiem, nebija šo daudzo daudzo ar latviešu folkloru saistīto pasākumu īstenotājs, realizētājs dzīvē.

Novērtējot Krišjāņa Valdemāra darbību, jāpievērš uzmanība arī viņa spējai atrast īstos cilvēkus, jo viņa ideju ierosināti darbojās pārējie jaunlatvieši, aizsākās tautas folkloras apzināšanas darbs, tautas izglītošanas process utt. Tas nav tikai K.Valdemāra nopelns, tomēr viņa devums ir ļoti liels.