(1832-1864)

Juris Alunāns ir latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs, ievērojams publicists un valodnieks, dedzīgs cīnītājs par latviešu valodas un literatūras tiesībām, radikālākais jaunlatviešu darbinieks. Viņš ir pirmais latviešu valodas teorētiķis.

Viens no nozīmīgākajiem J.Alunāna nopelniem cīņa par latviešu nācijas kultūras tiesībām bija viņa darbība latviešu literārās valodas izveidē.

Latviešu nacionālās literārās valodas veidošanas darbs tika ievadīts ar J.Alunāna grāmatu "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas" (1856). Ievads, beigās pievienotais apcerējums ("Kāds vārds par latviešu valodu") un paši atdzejojumi rādīja latviešu literārās valodas pamatlicēju galvenos uzdevumus. Tie bija - valodas normēšana, vārdu krājuma tīrīšana un bagātināšana un ortogrāfijas reformēšana.

"Dziesmiņas" ir grāmata, kurā ietverta cīņas ideja par latviešu nacionālo literāro valodu, literatūru un tās attīstību. Ievadā J.Alunāns raksta: "Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bija šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik paspēdams no svešiem grabažiem iztīrīt."

J.Alunāns laiž savu dziesmiņu krājumu tautā, lai pierādītu, cik "spēcīga un jauka" ir toreiz nicinātā latviešu valoda un ka tajā ir iespējams izteikt viscēlākās jūtas.

J. Alunāns cik spēdams darīja to visu mūžu.

Pēc rūpīgas iepazīšanās ar visu, kas rakstīts latviski un par latviešu valodu, J. Alunāns galu galā secina, ka "lielākā grāmatu daļā, kas līdz šim ļaudīs izgājušas, valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Tikai vecais Stenders savos dažādos rakstos, Heselberģis savos sprediķos un vēl citi reti rāda, ka latviešu valodu labi pratuši."

Tā kā J. Alunāns prata vairākas valodas un bija daudz domājis par latviešu valodas problēmām, viņš zināja, kā latviešu vārdu krājums bagātināms un kas no tā skaužams.

1857. gadā "Mājas Viesī" J. Alunāns raksta: "Ikkatra tauta, uz priekšu iedama, ar laiku iepazīstas ar lietām, kas tai līdz šim svešas bijušas. Šādām lietām vaijaga apzīmēšanas, un tāpēc jauni vārdi voi nu no citām valodām jāuzņem, voi no pašu valodas jātaisa. Tādā vīzē pie visām tautām ceļas jauni vārdi, kas tēvu tēviem nebij dzirdami un taču bērnu bērniem saprotami, ja tik pēc tām ziņām taisīti, kā valodas likumi grib. Turpretī rakstītāji, kas latviešus grib pamācīt un tiem par jaunām lietām ko stāstīt, latviešu valodu īsti neizprot un tāpēc visu pēc vāciešu vīzes groza. Tomēr latviešu valoda jo spēcīga, tā ka viņa var apzīmēšanas priekš liela pulka svešu lietu no sevis pašas radīt."

J. Alunāns arī rāda, kā tas darāms.

Daudz jaunu vārdu iespējams darināt pēc valodā esošiem paraugiem. Tā dabū jaunus noteiktas nozīmes vārdus. "Dziesmiņām" pievienotajā rakstā J. Alunāns saka: "Likšu tev, mīļais lasītājs, priekš acīm divas rindas tādu vārdu, kas tautas apzīmē, proti, šīs rindas: latvietis, vācietis, lībietis sāms, dānis, polis, leitis, krievs, igaunis - un šiem pretī: italjeneris jeb italjeris, spānjeris, eistreiķeris, bādeneris, eņlenderis jeb eņlenteris, amerikaneris, izraeliteris, setiteris, riemeris, korinteris u. t. jpr. Pirmā rindā, kas latviešu valodā pašā cēlusēs, nerus, lenderus, lenterus, erus nemaz nedzird ... "

Literārās valodas leksiku var bagātināt arī ar apvidvārdiem. "Dziesmiņās" veiksmīgi izmantoti valodā sastopami, bet rakstos nelietoti vārdi. Tie ir grūdenīši (=grūtdienīši 'bārenīši'), par ko J. Alunāns "Dziesmiņu" ievadā raksta: "Gribēdams latviešu valodu tīru uzturēt, uzjēmu arī grūdenīšus, ko latviešu valoda īsti par saviem bērniem neatzīst, bet kas, kādā kaktiņā atmesti, vārgst un nīkuļo. Liels pulks tādu grūdenīšu latviešu valodā atronas, un, ja tik viņus gribētu kopt, kā pienākas, tad arī nebūtu vajadzīgs tik aplam pēc svešiem vārdiem ķerstīties. Kur kādu vārdu esmu uzjēmis, tur esmu piezīmējis, ko tāds vārds apzīmē."

Pie šādiem vārdiem pieder, piem., māt - ar acīm jeb roku zīmi dot, winken; lakstīt - lēkāt, diet, dancot; pētīt - izmeklēt, pārbaudīt, forschen. (No šā vārda J. Alunāns atvasinājis jaunvārdu pētnieks.)

Rakstā "Kāds vārds par latviešu valodu" J. Alunāns vēl pieskaras arī (katrai literārajai valodai nepieciešamam) normēšanas jautājumam, svešu īpašvārdu rakstībai latviešu valodā un dod savus ieteikumus, kā "latviešu rakstus pārlabot". Alunāna rakstības projektā vēl maksāts daudz meslu tradīcijai.

J. Alunānam ir vairāki raksti, kas īpaši veltīti latviešu valodas problēmām. "Mājas Viesī" publicēti raksti "Īsa pamācīšana, kā tautu vārdi pa latviski jāraksta" (1857), "Par jauniem latviešu valodā taisāmiem vārdiem" (1857), "Latviešu valoda" ( 1858), "Pēterburgas Avīzēs" - "Par latviešu valodu" (1862), "Iztulkošana no kādiem svešiem vārdiem, kas "Pēterburgas Avīzēs" no 1862. gada atronami" (1862/63). Viņš veiksmīgi atvasināja daudzus jaunvārdus.

Jaunus vārdus var veidot arī pēc citu valodu parauga, bet ar savas valodas līdzekļiem, tas ir, citvalodas vārda daļas pārtulkojot. (Tādus vārdus sauc par kalkiem.) Arī šo vārdu krājuma bagātināšanas veidu lietojis J. Alunāns. Viņš ieviesis, piem., vārdu kokvilna (vācu Baumwolle).

Vārdus var arī aizgūt no citas valodas, pieskaņojot tos aizguvējas valodas likumiem.

Latviešu valodā ieviesies ir J. Alunāna no leišu valodas pārņemtais vārds kareivis,

no angļu valodas - ferma, drenas u.c.,

no krievu valodas - arbūzs,

no vācu valodas tikai viens vārds - vekselis, pārējie vācu termini tiek skauzti, piem., ģeldīgs - derīgs, ķirspēle - draudze, presēts - slogots, štrāpe - sods.

Tāpat viņš rūpējies par to, lai latviešu valodā sāktu lietot nepieciešamus internacionālus vārdus, piem., ideja, demokrātija.

J.Alunāns vārdus pārņēmis arī no latviešu valodas izloksnēm. Pagājušajā gadsimtā vardi valsts (Vidzemē) un pagasts (Kurzemē) bija sinonīmi ar nozīmi ‘pagasts’. Alunāns ieteica lielās teritorijas apzīmēšanai lietot vārdu valsts (kā to darīja Stenders), bet pagasts - mazākam apgabalam.

Vācu vārda slaka vietā J.Alunāns izloksnēs atrada vārdus šķirne un šķira. Slakas vietā viņš ieteica lietot vārdu šķira, bet šķirne - runājot par augiem un dzīvniekiem.

Dažkārt Alunāns jaunus vārdus ieguva, mainot vārdu nozīmi:

līdz 19.gs. vidum vēstules tika sauktas par grāmatām, Alunāns piedāvāja vārdu breve;

dzejoļus sauca par rīmēm un ziņģēm, Alunāns piedāvāja - dziesma, dziesmiņa;

vēsturi apzīmēja vārds stāsts, Alunāns piedāvāja - istorija.

Manuskriptā palicis vārdnīcas uzmetums - "Viedamo vārdu saraksts". Tanī alfabētā kārtoti (880) vācu vārdi, tulkoti ar apvidvārdiem, lituānismiem (aizguvumiem no leišu valodas) un jaunvārdiem. Šī vārdnīciņa rāda, kā J.Alunāns meklējis vārdus topošajai latviešu nacionālai literārajai valodai.

                        Geschäft, Verrichtung - veikals

                        Geschenk zum Bestechen - balws

                        Geschlecht, Geschlechtsunterschied - dzimtene

Juris Alunāns ievērojami ir bagātinājis latviešu leksiku (ap 600 vārdu). Viņa doti vārdi (dažkārt ar citu nozīmi) ir, piem.,

attālināt, apvalks, austuve, ceļot, ceļinieks, ceptuve, daiļot, dalāmība, dziesminieks, drēbnieks, dzimte, eja, ēstuve, galdnieks, izraksts, iestāties, jautrība, jokdaris, kokvilna, krava, kareivis, maiznieks, mazgātava, namdaris, pārdotava, pētnieks, saraksts, siltumnīca, saeima, uzvalks, veikals, vienība.

Augstu jānovērtē arī J.Alunāna neatlaidīgā cīņa par latviešu valodas tiesībām, tautas pašapziņas modināšana. Saviem tautiešiem J. Alunāns saka: "Tāpēc mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās."

Tā kā "bez valodas nav nekādi augstāki gara spēki domājami", tad J.Alunāna valodnieka darbībai sešdesmitajos gados piešķirama nevis šaura zinātnieka un speciālista nozīme, bet daudz plašāka un sabiedriska nozīme, sevišķi tai izšķirošajā stadijā, kad radās jautājums par latviešu tautas nacionālās attīstības iespēju.

J.Alunāns lielā mērā modināja tautisko pašapziņu. Viņa loma latviešu tautiskās kustības un nacionalās kultūras vēsturē top vēl lielāka, ja ņem vērā viņa lielos nopelnus Vakareiropas kultūras avotu plūdināšanā uz Latviju, viņa skaisti atdzejoto klasisko dzeju. J.Alunāns bija pirmais, kas savā dzejā latviešu tautu pacēla uz kultūrtautu līmeņa.

Alunāns latviešu valodu aizstāv arī pret tiem, kas domā, ka tā esot nabaga, un tāpēc tajā nevarot dziļākas domas izteikt. Vaina, ja kāds to nevarot, neesot meklējama valodas nabadzībā, bet tai apstāklī, ka tādi ļaudis "latviešu valodu maz galvā ieņēmuši".

Juris Alunāns raksta: "Tāpēc mans padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cienā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo kas sevi paši negodā, to ari citi negodās. Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas, sevišķi vāciešu valodu iemācīties, bet tās iemācijušies arī nekaunaties joprojām būt īsti latvieši. Tad latvietis savu tautas brāli, kas pie gaismas nācis, vairs ar greizām acīm neuzlūkos, bet ar to leposies, ka no viņu starpas arī mācīti, slavējami vīri ceļas; tad mācīti latvieši vairs savus tautas brāļus nesmādēs, bet tos lūkos arī pie gaismas vest, tad gaisma latviešu ātri pieņemsies."

Juris Alunāns vērtējams kā latviešu nacionālās valodniecības pamatlicējs un valodniecības tradīciju nodibinātājs. Viņa darba izcilākais turpinātājs bija Atis Kronvalds.

Latviešu literārās valodas radīšanā liela nozīme ir bijusi jaunlatviešu izdevumiem "Sēta, daba, pasaule" un "Pēterburgas Avīzes". Aplūkojot dažādus jautājumus, rakstos tiek izmantoti visi sasniegumi valodas laukā. "Pēterburgas Avīzēs" lietoti jauni atvasinājumi (piem., virtuve, klausītava, zvērnīce, virsvaldnieks, rakstniecība, zemkopība, skābeklis), kalki (piem., akmeņogles, apakšnams, augstskola, kokvilna, ūdeņradis) un internacionālismi (piem., barometrs, budžets, republika). Tāpat tiek izmantoti J. Alunāna ieteiktie mēnešu nosaukumi - janvāris, februāris, marts, aprīlis, maijs utt. senāko janvar, vevrar, merc, april, mei utt. vietā, tautu nosaukumi - angļi, armēnieši, austrieši, beļģieši, francūži, grieķi, holandieši, spānieši, senāko nosaukumu eņlenderi, armenjeri, eistreiķeri, belgeri, spranči, grieķeri, ollenderi un spānjeri vietā, valstu nosaukumi - Francija, Zviedrija, Anglija u.c. senāko nosaukumu Zviedru zeme, Englender zeme vai Eņģlande vietā.