(1837-1875)

Otrais posms latviešu tautiskajā kustībā sākās ar Kronvalda Ati. A.Kronvalds atdala atmodināto latviešu zemnieku sešdesmito gadu sociālo kustību K.Valdemāra vadībā no latviešu jaunās inteliģences spēcīgas nacionālās kustības, par kuras vadoni kļūst viņš pats. K.Valdemāra laikmets, sākot ar latviešu vakariem līdz A.Kronvaldam, bija latviešu zemnieku sociālās cīņas laiks, kad lika pirmos saimnieciskos un tiesiskos pamatus latviešu nacionālajiem centieniem. K.Valdemārs bija pamats, ievads un priekšspēle latviešu tautiskajai kustībai, pati kustība savā ideālu spožumā un izteiksmes skaidrībā nāca ar Kronvalda Ati. Viņš šo otro tautiskā laikmeta posmu izsaka un atspoguļo savā personībā tikpat pilnīgi, cik lieliski pirmo izteic K.Valdemārs.

Sabiedriskās dzīves parādības A.Kronvalds skaidrojis ideālistiski. Viņa apziņā pastāvēja šķiriski nediferencēts latviešu tautas ideāls, un tā pamatā bija dziļa savas tautas un tēvuzemes mīlestība. Rakstā "Tēvuzemes mīlestība" A.Kronvalds uzsver, ka katram latvietim

vajadzētu stiprināt savu nacionālo pašapziņu un tautas mīlestību,

jāpazīst tēvuzeme, tās vēsture,

jāciena un jākopj tās valoda,

jāciena un jāgodā tēvu tēvu krietnās ieražas,

jākopj kopības prāts,

jāgodā tautas krietnākie dēli un

par tēvuzemes mīlestības iesvētītāju jābūt ticības mācībai.

A.Kronvalda idejām, stiprinot tautas pašapziņu un lepnumu, bija ievērojama nozīme latviešu nācijas konsolidācijas procesā un cīņa par latviešu tautas patstāvīgas nacionālās kultūras tiesībām.

Skolotājs un publicists Atis Kronvalds ļoti daudz ir paveicis latviešu literārās valodas tapšanā. Latviešu valodas kopšana, bagātināšana un pētīšana viņam bijusi svarīgāka par visu. Kādā vēstulē Kronvalds raksta: "Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu; nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana."

Cīņa par latviešu tautas kultūras un izglītības tiesībām par šīs kultūras pamatu A.Kronvalds atzina latviešu valodu un daudz darbojās valodniecības laukā. Svarīgākie A.Kronvalda raksti valodniecības jautājumos:

"Kāds vārds par mūsu tēvu valodu",

"Kādi jauni vārdi",

"Vecas valodas jauni vārdi",

"Valodas kopējiem",

"Sinonīmiski vārdi",

"Par mūsu tēvu valodu",

"Priekš nākošās vārdnīcas" u.c.

Valodas teorijā un praksē viņš turpināja J.Alunāna darbu un līdzīgi J.Alunānam augsti novērtēja latviešu valodas bagātību un skaistumu. Kronvalds latviešu valodas kopšanas un attīstīšanas nepieciešamību saistīja ar skolas praksi, prasīdams, lai latviešu skolās bērni mācītos dzimtajā valodā.

Atis Kronvalds uzskata, ka latviešu skolai jābūt tādai, kurā bērniem ieaudzina mīlestību pret savu tēvu zemi, tās vēsturi un valodu un māca tās pazīt. Lai to panāktu, pirmām kārtām vajadzīgi gudri un prasmīgi skolotāji, kuri ne vien savu tēvu valodu ciena, bet arī paši to labi pazīst. A.Kronvalds raksta: "Man kā latvietim ir pienākums un tiesības izkopt savu tēvu valodu," kā arī "Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu: nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana."

Kronvalda Ata darbība bija spilgti izteikta sociālā rakstura, to vadīja dziļa ieinteresētība strādāt tautas labā. Tās pamatvirziens - cīņa par latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, kā arī ieguldījums pedagoģijā atbilda visplašāko tautas masu interesēm. A.Kronvalds devis atzīstamu ieguldījumu latviešu estētiskās domas attīstībā. Tāpēc viņa darba īpatsvars latviešu demokrātiskās kultūras attīstībā ir visai nozīmīgs.

Tērbatas latviešu inteliģences sanāksmēs Kronvalds aicina pētīt valodas problēmas. Viņš rāda arī mērķi, kas latviešiem jāsasniedz. Tā ir vienota un izkopta literārā valoda. (A. Kronvalds saka - rakstu valoda.) Viņš raksta: "Mūsu valoda vēl dzīva. Kas dzīvs, tas aug, briest un izplaukst. Tādēļ tagad līdz ar mūsu tautas atspirgšanu arī mūsu valoda iztaisās jo kuplāka un jo glītāka. (..) Bet mūsu valoda netiek visur vienādi runāta, jo viņai daudz izlokšņu jeb dialektu. Ja katrs sacītu, ka viņa izloksne ir tā visu derīgākā, ka viņš savējo vien grib runāt un rakstos daudzināt, tad celtos sajukšana, kas tikai tautas apgaismošanu aizkavētu. Tādēļ mums būs gādāt, ka skolotie, mācītie un apgaismotie tautas locekļi visos apgabalos vienādi runā un raksta, proti, skaidro rakstu valodu."

Šā mērķa sasniegšanai svarīgs bija jautājums par latviešu valodas vietu skolā. A. Kronvalds uzskata, ka katrā pilnīgā tautskolā tēvu valoda jāmāca kā visu citu mācību pamats.

Mudinādams inteliģenci runāt un rakstīt latviski, Kronvalds redz, ka latviešu valodā trūkst apzīmējumu daudzām parādībām, ar kurām latvieši tikko sāk iepazīties. Tāpēc viņš mudina meklēt jaunus vārdus, skaidro, kāpēc tie vajadzīgi un kā pie tiem tikt. A. Kronvalds pozitīvi vērtē zinātnei un kultūrai nepieciešamo svešvārdu ieplūšanu latviešu valodā, piem., telegrāfs, politika, universitāte. Viņš rāda, ka citu kultūras tautu valodās ir tūkstošiem svešvārdu, tā ka pat svešvārdu vārdnīcas jāizdod. Tomēr par galveno valodas vārdu krājuma bagātināšanas paņēmienu A. Kronvalds uzskata jaunu vārdu darināšanu un vecvārdu lietošanu jaunā nozīmē. Viņš pats latviešu literārajai valodai ir devis vairākus simtus vārdu. Jau J. Alunāns rakstīja, ka tāda vārdu meklēšana nav viegls darbs. Arī Kronvalda Atis, kā viņš pats sevi dēvēja, raksta, ka pagājušas nedējas, mēneši un dažreiz pat gadi meklējot, domājot, salīdzinot, kamēr atrasts kāds labs nosaukums.

A. Kronvalds ir cēlis gaismā daudzus apvidvārdus, piem., apvārsnis, arods, jauda, kautrēties, josla, loma, luga, veids.

Šim valodas bagātināšanas paņēmienam piešķirto nozīmi rāda A.Kronvalda vārdi: "Mums vajaga gan dažu jaunu vārdu iztaisīt un pieņemt; tas tiešām tiesa. Bet vispirms mums vajaga savu tagadējo valodu dziļi jo dziļi pazīt un izprast. Lai nemeklējam tai reizē jaunus vārdus, kur mums jau sirmu pazīstamu diezgan, un, lai jaunus iztaisām, lai neklūpam, negrēkojam pret savas valodas likumiem, pret viņas garu."

Kronvalda paša darinātie jaunvārdi liecina, ka viņš rūpīgi iedziļinājies latviešu valodā un izpratis tās likumus. Viņš vērš lasītāju uzmanību uz to, ka ar piedēkļiem no vienas saknes var dabūt dažādas nozīmes vārdus rakstīšana, rakstījums, rakstnieks, rakstītājs, rakstnieks, raksts, rakstīklis.

Daudzveidīgi ir A.Kronvalda darināto lietvārdu modeļi. Visbiežāk izmantoti piedēkļi ar n, tn (-ātn-, -otn-, -tn-), piem.,

-ātn- zinātne, pagātne,

-otn- nākotne,

-tn- sūtnis, vērtne, nogultne (tagad nometne),

-n- aizbildnis.

Ieteikti arī darinājumi arī ar citiem, patlaban mazproduktīviem piedēkļiem:

-on- varonis, cēlonis, pilsonis, ziedonis, dailonis;

-ēn- skolēns;

-sn- cietoksnis, izloksne;

-sm- satversme;

-ul- vēstule, zīmelis, dzenulis;

-ol- dzejolis;

-ur- vēsture, raksturs;

-kl- apstāklis;

-ekl- jutekļi, līdzeklis, skābeklis;

-okl- stāvoklis;

-j- kauja, dzeja;

-ij- tēvija.

Atis Kronvalds darinājis ap 200 vārdu, latviešu literārajā valodā ieviesušies ap 100, piem., aizbildnis, apstāklis, arhitektūra, atvasināt, audzēt, burtnīca, būtība, cēlonis, cēls, daile, dzeja, dzejolis, dzenulis, episks, galotne, gleznot, horizonts, izglītība, izglītot, izloksne, jaunatne, kislība, kautrēties, līdzeklis, locījums, luga, māksla, mūzika, nākotne, pagātne, pilsonis, poēzija, priekšmets, raksturs, skolēns, slimnīca, varonis, vēstule, vēsture, zinātne.

Neieviesušies vārdi - daileklis ‘glezna’, dīvatrons - ‘teātris’, gailestība, aizkārtnība - ‘greizsirdība’, gādeklis - ‘uzdevums’, spaidonis - ‘nepieciešamība’, klibzaķis - ‘cilvēks bez rakstura’ u.c.

No leišu valodas A. Kronvalds latviešu literārajā valodā ieviesis vārdu viela, no senprūšu - ķermenis.

Ar A.Kronvaldu beidzās leksikas svārstības daudzu vārdu izvēlē:

stāsti - istorija - vēsture;

gudrība - mācība - zinātnība - zinātne;

grāmata - breve - vēstule;

slaktiņš - kaušanās - kauja;

ciets pilsāts - kreposts - cietoksnis;

skolmeisters - skolnieks - skolotājs;

rīmnieks - dziesminieks - dzejnieks.

A.Kronvalds nozīmes ziņā sķīris vārdus cēlonis, iemesls un vaina: