Topošās latviešu literārās valodas leksiku apkopoja un zināmā mērā normēja 1872. gadā Maskavā izdotā "Krievu-latviešu-vācu vārdnīca" un turpat 1879. gadā iznākusī "Latviešu-krievu-vācu vārdnīca" Krišjāņa Valdemāra redakcijā. Šais vārdnīcās uzņemti J. Alunāna, A. Kronvalda un citu darinātie jaunvārdi, kā arī pašu vārdnīcas sastādītāju, sevišķi F.Brīvzemnieka, radītie vārdi. Daudzi šinīs vārdnīcās ietvertie vārdi tagad ir jo parasti mūsu valodas vārdi, piem., apbūve, augs, bezbailība, burtnīca, būtība, dārzāji, dzejolis, izglītība, jūrniecība, kaislīgs, kareivīgs, līdzstrādnieks, raksturs, rokraksts, sapulce, stāvoklis, vēstule. Bet te nav vairs uzņemti barbarismi ādere 'dzīsla', antvorte 'atbilde' alzdogs 'kaklauts', bakūzis 'ceptuve', brūķēt 'lietot' un citi, ko savā vārdnīcā (arī izdota 1872. gadā) ietvēris vācu mācītājs Kārlis Kristjāns Ulmanis.

Šīs vārdnīcas bija pirmās pašu latviešu izveidotās vārdnīcas. Tās ietver ap 35000 vārdu. Vārdnīcas sastādīšanai K.Valdemārs bija izveidojis speciālu autoru kolektīvu. Sajās vārdnīcās pirmo reizi norādes par vārda vārdšķiru, dzimti, locīšanas īpatnībām.

Arī citu autoru darbos tika meklēti līdzekļi rakstības uzlabošanai. Taču rakstības problēmas vēl palika neatrisinātas.

Latviešu valodas morfoloģijas un sintakses normu tapšanu sekmēja laikrakstos, žurnālos un grāmatās lietotās formas un konstrukcijas. Daudzos gadījumos literārās valodas normas neizveidojās viegli un ātri. Rakstu valodā vērojama dažādu izlokšņu ietekme un valodas likumu nepietiekama zināšana. A. Kronvalds, piem., bija mācījis šķirt izskaņas -šana, -iens un -ums, taču vēl septiņdesmito gadu beigās bieži vien -šana parādās nevietā, piem., ienākšana 'ienākumi', tirgošana 'tirdzniecība'. Svārstīšanās bijusi arī citās izskaņās. Rakstīts, piemēram, rugāji, bet kaņepēji.; vasarāja un vasarēja.

Līdzīgs stāvoklis vērojams vārdu locīšanā. Vairākiem lietvārdiem toreiz vēl nav izvirzījies par vienīgo vai galveno tas deklinācijas tips vai locījuma galotne, kas tagad. Lietots piem., dzīsla un dzīsle, vaina un vaine, arī bļode, kuģe un sikspārne; dzijs, lakts, rīksts; vsk. datīvi sunim un suņam, govij un govei; dsk. datīvi acim un durīm un tamlīdzīgi. Nav vēl nostabilizējušās arī tagad parastās verbu formas. Lietotas, piem., tagadnes formas pirk 'pērk', serg 'sirgst', piedzem 'piedzimst', raun 'rauj', dabon 'dabū'; nākotnes formas - būsit, būsiet, sajutīsat. Divdabjus ar -dam- lieto par apzīmētājiem, piem., sasaldams ūdens 'salstošs ūdens'.

Fonētikas, morfoloģijas un sintakses normēšanā liela nozīme ir gramatikām. Laiviešu nacionālās literārās valodas izveides sakuma posma pašu latviešu sarakstītu gramatiku nebija. Tāpēc jaunlatvieši valodas kopšanā pa daļai izmanto vācu autoru - Heselberga (1841), Brašes (1857) un Bīlenšteina (1863, 1864, 1866) - gramatikas, bet arī paši jau raksta par latviešu valodas parādībām. Pirmais latvietis, kas mēģina uzrakstīt dzimtās valodas gramatiku, ir Kaspars Biezbārdis. 1869. gadā iznāca iecerētā darba pirmā daļa - "Mūsu valoda un viņas rakstība".

Pirmā vērtīgā latviešu gramatika ir tikai Stērstu Andreja "Latviešu valodas mācība" (1879-1880), no kuras mācījušies arī daudzi rakstnieki.

Rakstu valodas gramatikas problēmas apspriestas arī presē, piem., jautājums par nākotnes dsk:. 1. personas izskaņu (-sim vai -sam), par pagātnes 3. personas formām ar -e I konjugācijas verbiem, piem., like 'lika'. '

Jaunlatviešiem un viņu sekotājiem septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tikai daļēji izdevās atbrīvot latviešu valodu no gadsimtu sārņiem. Vārdu krājumā vēl arvien bija daudz barbarismu.

Arī Valdemāra vārdnīcā (1879) uzņemti vārdi andele 'tirdzniecība', bokstabs 'burts', bukstabierēt 'burtot', deķis 'sega' u.c. Apvidvārdu un jaunvārdu atlasē literārās valodas vajadzībām vēl bija dažādas problēmas. Taču kopumā vārdu krājums jaunlatviešu darbības rezultātā jau bija tāds, ka varēja apmierināt nācijas vajadzības. Pamazām noskaidrojās arī gramatikas normas. Neatrisināts palika rakstības jautājums, kaut arī bija vairāki mēģinājumi to uzlabot.

Tālāko latviešu literārās valodas izkopšanas darbu veica rakstnieki un citi kultūras darbinieki, kas lika lietā K.Valdemāra vārdus, ka rakstniekam jāstrādā arī valodas laukā un "pašam jārada valoda priekš savas dzejas, lai tā savā dabīgumā un cēlumā izteiktu to, ko sacerētājs gribējis teikt. Viņa izteiksmes veids tad noder par valodas paraugu; viņš kuplina valodu un dod tai viņas daiļumu, jaukskanību, dižumu, cēlumu".

Bija parādīts arī avots, no kura smelt skaidru valodu, proti, tautas runātā valoda un tautasdziesmas.