Jānis Endzelīns

(1873-1961 )

Speciālistu vidū Jāņa Endzelīna vārds ir pazīstams visā pasaulē; pēc nopelniem latviešu valodas un citu baltu valodu pētīšanā viņam līdzīgu grūti atrast.

J.Endzelīns ir Valmieras novada Kauguru zemnieka dēls. Bijusī mežsarga māja Mičkēns (tai novadā mājvārdus lieto vienskaitlī), kur dzimis izcilākais latviešu valodnieks, prasījusi daudz darba, lai saimniekiem rastos zināma rocība. Rūpīgi darīt darbu un taupīt ne tikai materiālās vērtības, bet arī laiku Jānis Endzelīns iemācījies no vecākiem. Labu, bagātu dzimto valodu nākamais valodnieks visvairāk esot mācījies no kādas ilggadējas Mičkēna strādnieces, kas baznīcā neesot gājusi un runājusi tīrā tautas valodā.

J. Endzelīns mācījies vispirms Kauguru pagastskolā, pēc tam Valmieras apriņķa skolā. Liekas, ka jau tad viņš nolēmis kļūt par valodnieku, jo pats uz savu roku sācis mācīties grieķu valodu. Mācīdamies Rīgā klasiskajā ģimnāzijā, J. Endzelīns tā apguvis grieķu un latīņu valodu, ka varējis pat šo to sadzejot šais valodās. Ģimnāzijas laikā viņš patstāvīgi mācījies arī leišu valodu. (Jāpiebilst, ka Endzelīns lietoja tikai vecu veco tautas nosaukumu leiši. Tas ir vienīgais šās tautas nosaukums arī latviešu tautasdziesmās.)

1893. gada rudenī J. Endzelīns iestājas Tērbatas universitātē studēt klasisko filoloģiju. Jau studiju gados nobriest nodoms pētīt latviešu valodu, taču tolaik nevienā universitātē nebija iespējams studēt baltu valodas, kaut arī baltu valodu lielā nozīme indoeiropiešu valodu pētīšanā sen jau bija zināma. Tāpēc pēc klasiskās filoloģijas nodaļas beigšanas J. Endzelīns paliek turpat Tērbatā studēt slāvu filoloģiju, jo slāvu valodas baltu valodām ir vistuvāk rada.

Būdams vēl students, J. Endzelīns sāk publicēt rakstus par latviešu valodas jautājumiem. Viņa raksts par triju intonāciju sistēmu latviešu valodā (1897) tūlīt saista speciālistu uzmanību. Studiju gadu raksti publicēti ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs.

1900. gadā J. Endzelīns pabeidz slāvistikas studijas. Izcilo spēju un plašo zināšanu dēļ viņš tiek atstāts Tērbatas universitātē sagatavojies zinātniskajam darbam slāvistikā un indoeiropiešu valodu salīdzināmajā valodniecībā. 1903. gadā J. Endzelīns sāk docēt salīdzināmās valodniecības priekšmetus. 1905. gadā tiek aizstāvēta maģistra disertācija par latviešu valodas prievārdiem. Gadu vēlāk iznāk šā darba otra daļa, kur aplūkoti priedēkļi. Kopā ar K. Mīlenbahu sarakstītā "Latviešu gramatika" (1907) ir pirmā īsti zinātniskā gramatika, kas stipri ietekmējusi visu turpmāko latviešu valodas attīstību.

1909. gadā J. Endzelīns no Tērbatas pāriet strādāt uz Harkovas universitāti, kur nostrādā līdz 1920. gadam. Pēc viņa paša atzinuma Harkovas periods bijis ražīgākais posms viņa dzīvē. Harkovas universitātē J. Endzelīns lasījis dažādus zinātniskus kursus - ievadu valodniecībā, indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku, ģermāņu valodu salīdzināmo gramatiku, vadījis nodarbības senprūšu, leišu, senarmēņu, senislandiešu, senīru, gotu un citās valodās. Līdzās docētāja darbam viņš intensīvi strādā zinātnisku darbu. 1912. gadā viņš aizstāv doktora disertāciju par baltu un slāvu valodu attieksmēm, publicē šai laikā daudzus rakstus, vasarās brauc uz Latviju un vāc izlokšņu materiālus. Harkovā J. Endzelīns uzraksta arī savu ievērojamāko darbu - "Latviešu valodas gramatika" (vācu valodā). Tā publicēta pēc pārbraukšanas dzimtenē 1922. gadā. Šis pētījums rāda ne tikai latviešu valodas toreizējo attīstības stāvokli, bet atklāj arī latviešu valodas skaņu, formu un konstrukciju vēsturi, attieksmes ar citām radu valodām.

No 1920. gada J. Endzelīns strādā Latvijas universitātē. Viņš palīdz noorganizēt baltu filoloģijas nodaļu un pats tanī lasa ievadu baltu filoloģijā, latviešu valodas zinātnisko gramatiku, leišu valodas zinātnisko kursu, baltu valodu salīdzināmo gramatiku, kā arī dažādas citas salīdzināmās valodniecības disciplīnas. Pēc viņa ierosmes nodibināta Filologu biedrība (1920) un Latviešu valodas krātuve.

Cits pēc cita nāk klajā arī pētījumi par latviešu valodu. 1922. gadā zinātnieku vajadzībām iznāk "Latviešu lasāmgrāmata" (vācu valodā), kur dots pārskats par latviešu valodas izloksnēm līdz ar tekstu paraugiem. Tai pašā gadā tiek izdots darbs "Latvijas vietu vārdi", I daļa. Tanī sakopoti Vidzemes vietvārdi, visvairāk māju vārdi. 1926. gadā iznāk šā darba otra daļa, kur atrodami Kurzemes, Zemgales un Latgales vietvārdi.

"Vietu vārdi ir it kā kāds zemes arhīvs, kas, līdzīgi dokumentu arhīviem, var sniegt ziņas par bijušiem laikiem," raksta J. Endzelīns. Latvijas vietu vārdu vākšanai un pētīšanai J. Endzelīns ir ziedojis daudz laika. Vispār J. Endzelīns rūpīgi sekojis latviešu valodas bagātību apzināšanai, vākšanai un nodošanai atpakaļ tautas rokās. Viņš, kā jau zinām, uzņēmās pabeigt K. Mīlenbaha darbu "Latviešu valodas vārdnīca". Šai vārdnīcā norādes par vārdu cilmi un sakariem ar radu valodām ir J. Endzelīna rakstītas, arī Mīlenbaha sarakstītajā daļā līdz vārdam patumšs. Šā lielā darba pabeigšanā J. Endzelīns ir darījis ļoti daudz; maz ticams, ka K. Mīlenbaha vārdnīca bez J. Endzelīna būtu nonākusi sabiedrības rokās.

1938. gadā izdots J. Endzelīna darbs "Latviešu valodas skaņas un formas".

J. Endzelīns pētījis arī citas baltu valodas. 1943. gadā publicēts darbs "Senprūšu valoda".

Pēc otrā pasaules kara J. Endzelīns turpina darbu, kaut arī ir jau vecs vīrs. Viņš vada Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas katedru (1944-1950), kopš Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta nodibināšanas strādā tur sākumā par Valodas daļas, vēlāk par Vārdnīcu sektora vadītāju. 1945. gadā iznāk viņa "Ievads baltu filoloģijā", 1948. gadā - "Baltu valodu skaņas un formas", 1951. gadā - "Latviešu valodas gramatika", kas ir 1922. gada izdevuma tulkojums ar jauna materiāla iestrādājumu. 1956. gadā izdots darbs "Latvijas PSR vietvārdi", I daļa; II daļa iznākusi 1962. gadā. Tā ir vietvārdu vārdnīca.

J. Endzelīna darbi par latviešu un citām baltu valodām ir starptautiskas nozīmes pētījumi par baltu valodu vēsturi un šās valodu grupas radnieciskiem sakariem ar pārējām indoeiropiešu, it īpaši ar slāvu valodām. Bez J. Endzelīna darbiem neiztiek neviens baltists, slāvists un pat indoeiropeists.

No 1929. gada J. Endzelīns ir PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Helsinku Somugru biedrības, Kēnigsbergas un Getingenas Zinātņu biedrības korespondētājloceklis, Zviedrijas un Holandes Zinātņu akadēmijas, Čehu zinātņu un mākslas akadēmijas, Prāgas Zinātņu biedrības ārējais biedrs, Upsalas, Kauņas universitātes goda doktors, Amerikas Lingvistu biedrības, Igauņu zinātņu biedrības, Lietuviešu zinātņu biedrības un vēl citu zinātņu biedrību goda biedrs, kā arī Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945), LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1946).

Taču latviešu valodniecībā J. Endzelīns ir ne tikai pasaules mēroga salīdzināmās un vēsturiskās valodniecības speciālists, bet arī J. Alunāna un A. Kronvalda sāktā darba turpinātājs. Viņa pētījumi par latviešu valodu ir noderējuši un noder kā pamats latviešu literārās valodas kopšanā. J. Endzelīns ir arī tieši darbojies ar valodas prakses jautājumiem. Strādādams vēl ārpus dzimtenes, viņš arvien rūpīgi iepazinis latviešu periodiku un daiļliteratūru un ar rakstiem presē vērsies pret literārajā valodā neieteicamiem vārdiem un konstrukcijām. Atgriezies Latvijā, viņš darbojas Terminoloģijas komisijā, kam īsā laikā bija jārada termini dažādās nozarēs. J. Endzelīns raksta, ka viņam vajadzējis vienu otru latviešu valodā dziļi iesakņojušos aizguvumu vai derīgu svešvārdu aizstāvēt pret pārāk dedzīgiem valodas latviskotājiem. Ticis prasīts, piem., latviskot vārdu banka.

J. Endzelīns rakstījis arī populāras brošūras ar īsiem un kodolīgiem aizrādījumiem par valodas kultūras jautājumiem "Dažādas valodas kļūdas". (No jauna izdotas Endzelīna Darbu izlases III/2. sējumā.) Valodniecības sēdēs viņš atbildējis uz dažādiem valodas prakses jautājumiem. J. Endzelīns daudz darījis latviešu terminoloģijas izveidē. Viņa darināti ir vārdi ieskaits, izstrādes diena, neklātiene (mācībās), pirmrindnieks, teicamnieks un citi.

J. Endzelīns ir arī mūsu ortogrāfijas pamatu izveidotājs. Tādējādi J. Endzelīns strādā ne tikai visu iepriekšējo valodnieku darbības laukā, bet to daudzos virzienos paplašina, izvērš jaunos aspektos un, galvenais, dod tanīs visos paliekamus pētījumus. Viņa atstāto darbu skaits pārsniedz trīs simtus.

J. Endzelīna mūžs pārtrūka 1961. gadā Kokneses Nākā. Viņš apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.