Karos pret iebrucējiem tika sagrauti senlatviešu valstiskie veidojumi. Notika arī tiem laikiem ievērojama iedzīvotāju pārvietošanās. Ir zināms, ka daļa zemgaļu emigrēja uz Lietuvu. Daļu iedzīvotāju vācieši laikam varmācīgi pārcēla citur. Tas veicināja atsevišķo tautību - latgaļu, sēļu, zemgaļu un kuršu - sākotnējās kopības vājināšanos un saplūšanu vienā tautībā. Savu atšķirīgu valodu visilgāk saglabāja kurši, taču XVI gadsimta beigās visu senlatviešu tautību valodu vietā bija jau izplatījusies latviešu valoda.

Latviešu zemnieki pamazām tika pārvērsti par dzimtcilvēkiem, kuru tiesības aizvien samazinājās. Rakstu prasme viņiem bija sveša. Mazliet labāks stāvoklis bija pilsētniekiem, it īpaši Rīgā, kas veidojās par zemes lielāko kultūras centru. Vismaz daļa Rīgas latviešu prata lasīt un rakstīt, kaut arī savas rakstniecības latviešiem nebija.

XVI gadsimtā Latvijā bija attīstīts feodālisms. Attīstījās tirdzniecība, veidojās dažādas brālības, tāpēc visur bija vajadzīga dokumentācija. Šajā laikā aizsākās arī reformācija.

Par latviešu rakstu dibinātājiem kļuva vācu mācītāji. Reliģiska satura raksti latviešu valodā bijuši jau pirms XVI gadsimta.

Arī Rīgas pilsētas amatu dokumentos ir viens otrs ieraksts latviešu valodā, piem., Andrewes Bolman, musseneke dels (1522); Pawel Pissick, yauns bralis tapis (1565). Šo ierakstu valoda vistuvākā ir vidus dialektam. Te laikam ir meklējams sākums tradīcijai rakstos lietot šo dialektu.

Tie bija priekšdarbi drukātām grāmatām latviešu valodā.

Pirmais zināmais teksts latviešu valodā ir kādā katoļu Agendā, kas drukāta Leipcigā 1507. gadā, ar roku rakstīti latviešu tēvreizes fragmenti, kam latviešu valodas vēsturē dots Gisberta tēvreizes nosaukums. Gisberta tēvreize ir rakstīta ar vācu fraktūras burtiem. Visi citi ar roku rakstītie teksti latviešu valodā ir rakstīti ar latīņu burtiem, bet drukātie - ar vācu fraktūras burtiem.

Ir ziņas, ka jau 1525. g. kāda grāmata tikusi drukāta latviešu valodā, tajā bijuši luterāņu dievkalpojumu teksti, bet šī grāmata nav saglabājusies.

1550.gadā tika iespiesta Sebastiāna Minstera grāmata "Cosmographei" (Kosmogrāfija), kurā apkopoti lūgšanu teksti visdažādākajās valodās, arī latviešu valodā. Tā ir Johana Hāzentētera tēvreize - pirmais iespiestais teksts, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Vecākā līdz mūsu dienām saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā izdotais katoļu katehisma tulkojums "Catechismus Catholicorum. Iscige pammacishen no thems Paprekshe Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vnd iounems bernems".

1586. gadā Viļņa tika izdots arī luterāņu katehisms latviešu valodā "Enchiridon. Der kleine Catechismus: Oder Cristliche zucht für die gemeinen Pfarherr vnd Prediger auch Hausueter etc. Durch D.Martin Luther." (Rokas grāmata. Mārtiņa Lutera mazais katehisms jeb Kristīga audzināšana parastajiem baznīckungiem un sprediķotājiem, kā arī mājas tēviem u.c.).

Vācieši, veidodami rakstus latviešu valodā, izmantoja tolaik vācu valodas rakstībā lietotos burtus - fraktūru, turklāt rakstība tika veidota pēc lejasvācu ortogrāfijas parauga. Kaut gan latviešu valodas skaņu apzīmēšanai lejasvācu ortogrāfijas principi nav piemēroti.

Latviešu valodai īsos patskaņus (a, e, i, u) pēc kvalitātes šķir arī neuzsvērtās zilbēs, piem., upe, bet upi. Vidus lejasvācu valodā neuzsvērti īsi patskaņi ir stipri vājināti un cits no cita nav atšķirami, tāpēc rakstos parasti atspoguļoti ar vienu burtu - e. XVI gadsimta latviešu grāmatās īso patskaņu apzīmēšanai neuzsvērtās zilbes arī parasti lietots burts e, piem., Tou nebues Dewe touwe kunge warde nepattesce walkot = tov nebūs Dieva tova kunga vārdu nepatiesi valkot.

Tou nebues Dewe touwe

kunge warde nepattesce wal=

kot=

Burta e lietošana gala zilbēs īso patskaņu vietā ir pati galvenā XVI gadsimta rakstības īpatnība. Garos gala zilbju patskaņus apzīmēja ar attiecīgiem īsajiem patskaņiem, piem., neturis = neturīs ‘neturēs’.

Garo patskaņu apzīmēšanai saknes, t.i., uzsvērtās zilbēs izmantoti dažādi paņēmieni. Patskaņu burtu var dubultot, piem., speex = spēks, buus = būs. Patskaņa garumu rāda arī ar e burtu, ko raksta aiz patskaņa vai virs tā, piem., paerkaapt = pārkāpt, waerde = vārdu. Dažkārt uz patskaņa garumu norāda h burts, piem., buhs = būs. Patskanis lasāms gari arī tad, ja zilbe ir atvērta un seko tikai viens līdzskaņa burts, piem., ladam = lādam, drebes = drēbes.

Ja patskanis uzsvērtā zilbē lasāms īsi, tad aiz tā raksta divus līdzskaņa burtus, piem., semmen = zemen 'zemē', labbe = laba, labi, labu. Īsi jālasa patskanis arī līdzskaņu kopas priekšā, piem., crustan = krustan 'krustā'.

Šie likumi diemžēl ne vienmēr tiek konsekventi ievēroti, piem., luckt 'lūgt', warde 'vārdu', wirs 'vīrs', muusse 'mūsu'.

Vidus lejasvācu valodā neuzsvērtās zilbēs garu patskaņu nav. Tāpēc arī XVI gadsimta grāmatās, it īpaši 1585. gada katehismā, piedēkļu zilbēs garumu nemēdz parādīt, piem., schwetitz 'svētīts',. turret 'turēt', Sirdeschen 'dzirdēšana'.

Divskanis uo attēlots kā o, oo, oe, ie kā e, piem., Gode tham/kam tas Goodtcz peder = godu tam, kam tas gods pieder; Enaydenex = ienaidnieks; adszistoes = atzīstos.

S, z, š, ž, c, dz, č un dž apzīmēšanai lietoti dažādi burti, pie tam balsīgie līdzskaņi nav šķirti no nebalsīgajiem un vienam burtam var būt dažādi lasījumi, piem., musam Kungam 'mūsu kungam'; parreise 'pareizi'; z euw 'sev'; couwam 'savam'; cistcz ‘sists’; cz our 'caur'; cz iwooth 'dzīvot'; scz ert 'dzert'; luutcz am 'lūdzam'; teitcz am 'teicam'.

Arī dažu citu līdzskaņu rakstība nav vienveidības. Bieži rakstīts pēc fonētiskā principa, piem., atbilde 'atbildi!', Kunx 'kungs' sal. Csilwhex 'cilvēks'; lapprat 'labprāt'.

Vācu valodā nav mīksto līdzskaņu. Mīkstināšanas rādīšanai, domājams, izmantoti i, y, g (g apzīmēja j), piem., wings ‘viņš’.

XVI gadsimta latviešu grāmatu rakstītāji vāji pratuši latviešu valodu. Lokatīva nozīmē bieži lietots vārds iekšan ar locījumu. Vārdu secība nelatviska, daudz burtisku tulkojumu.

Taču blakus dažādām kroplībām ortogrāfijā, formās un sintaksē XVI gadsimta grāmatās atrodamas arī liecības par tā laika latviešu valodas īpatnībām. Tolaik dsk. datīvs beidzies ar -ms, piem., prexan thems nemacigems loudems vnd iounems bernems ‘tiem nemācītajiem ļaudīm un jauniem bērniem’. Lietots īpašs locījums - illatīvs (ar lokatīva nozīmi), piem., cenan turret 'cienā turēt'. Bijis prievārds īz 'līdz', kas tagad zudis, piem., is gallam 'līdz galam'. Arī vairāki vārdi nav vairs sastopami mūsdienu valodā, piem., aplasināšana 'traips', atrēdītājs 'atriebējs', lāgadība 'norēķins'.

XVI gadsimta grāmatu valoda, atsijājot vācu autoru kļūdas, ir tuva vidus dialektam un atspoguļo latviešu tautības valodu, kas bija izveidojusies, saplūstot senajām cilšu valodām.