1631. gadā iznāca Georga Manceļa "Lettisch Vade mecum. Handbuch/ darinnen folgende sechs Stücke begriffen?" (Latviešu "Nāc ar mani." Rokasgrāmata, kurā ietverti šādi seši gabali?).

Georgs Mancelis ieviesa svarīgus labojumus ortogrāfijā. Mancelim vārda beigās vairs nav kopīgais e, bet gan atbilstošie īsie patskaņi - a, e, i, u. tas saistīts ar pārmaiņām Vācijā, kur šajā laikā rakstības pamatā jau ir augšvācu dialekts. Vārda beigu atšķirīgais patskanis ir galvenā rakstības īpatnība, kas raksturīga veclatviešu rakstības vidējam posmam. Patskaņu garumu viņš rāda ar h burtu - ah, eh, ih, uh pēc vācu valodas parauga. Vācu valodā garie patskaņi ir tikai saknē, tāpēc Mancelis latviešu valodā ar īsā patskaņa un h savienojumu apzīmēja tikai garos patskaņus saknē, piedēkļos viņš raksta tikai īsos patskaņus, bet galotnē īso patskani ar lauztas vai nelauztas (kāpjošas) intonācijas zīmi.

Šī tradīcija šādi rakstīt garos patskaņus turpinājās vēl ļoti ilgi, līdz pat XX gadsimta 30. gadiem.

Līdzīgi ir arī ar līdzskaņiem, piem., līdzskani š līdz Manceļa ortogrāfijai apzīmēja kādos 12 veidos - sch, sssh, ch, ss u.c. Mancelis ieviesa konsekventu rakstību pēc vācu valodas parauga š - sch, ž - zch. Vācu valodā rakstībā nešķir burtus - s, z, š, ž, bet Mancelis latviešu valodā rakstos tos šķīra.

s - s, z- z, š - sch, ž - zch, č - tsch, dž - dzch

Mancelis ieviesa arī mīkstos līdzskaņus - ļ, ņ, ķ, ģ - rakstos atšķirīgus no atbilstošajiem cietajiem līdzskaņiem.

Manceļa ortogrāfija stipri uzlaboja rakstu valodu. Mancelis turklāt sekmē to, ka grāmatu valoda pilnīgi nostabilizējas uz vidus dialekta pamata. Tieši Zemgales vidienes valoda viņam šķiet vispiemērotākā rakstu valodai. Saviem tautiešiem viņš ieteic latviešu valodu mācīties no zemnieku mutes. Manceļa sastādītā vārdnīca (Lettus, 1638) ir pirmā latviešu valodas vārdnīca un ietekmējusi turpmāko latviešu leksikogrāfiju, bet viņa sprediķu valoda - latviešu rakstu valodu līdz pat Bībeles tulkojuma sākotnējam variantam.

Mancelis aizsāka jaunu rakstību, taču tas vēl nenozīmē, ka citi to uzreiz pieņēma. Bija arī stingra pretestība. Tomēr Mancelim bija arī domubiedri. Viņa sekotāji bija K.Fīrikers un H.Adolfijs.

Kristofors Fīrikers Manceļa rakstību uzskatīja par labu, taču to arī mainīja. Pēc viņa domām, katrai skaņai bija jāatbilst vienam burtam.

Ja Mancelis ā apzīmēja četros veidos - ah, a, ā , į -, tad Fīrekers garā ā apzīmēšanai izmantoja tikai vienu simbolu - burtu a ar pārsvītrotu kājiņu;

Mancelis - sch [š] - Fīrekers - pārsvītrotu ß ;

tsch [č] - pārsvītrotu c.

Fīrekers lieto daudz pārsvītrotu burtu.

Fīrekers nebija augsta amatpersona, un viņš nevarēja piespiest ieviest šo rakstību. Fīrekers sarakstīja latviešu valodas vārdnīcu un gramatiku, tāču tās netika publicētas. Pēc viņa nāves gramatikas manuskripts nonāca pie Adolfija, viņs to pārstrādāja. Darbā tika izmantota Manceļa ortogrāfija, un tā 1685. gadā iznāca Adolfija gramatika.

Gan Mancelis, gan Fīrekers tulkoja arī baznīcas dziesmas. Manceļa dziesmām ritma pamatā bija garās un īsās zilbes, ko latvieši nepieņēma. Fīrekera dziesmu pamatā savukārt bija uzsvērtās - neuzsvērtās zilbes, ko latvieši pieņēma. Ar Fīrekera tulkotajām un pašsacerētajām dziesmām aizsākās baznīcas dziesmu dziedāšana latviešu vidū.

1685. gadā latviešu valodā sāka publicēt Bībeli. Viss darbs pabeigts 1694. gadā. Bībeles tulkošanā piedalījās daudz cilvēki, kurus vadīja mācītājs Ernsts Gliks. Tulkošanā tika izmantota Fīrekera gramatika un Manceļa vārdnīca. Tulkojums tika nodots speciālai rediģēšanas komisijai. Tulkojumā dominē Zemgales valodas īpatnības.

Bībeles tulkojumā pamatā izmantoti Manceļa rakstības principi, tomēr ir arī dažas atšķirības. Mancelis aiz īsa patskaņa līdzskaņus dubulto. Bībelē līdzskanis dubultots tikai tad, ja tas ir apzīmēts ar vienu burtu, piem., Mancelis - passchi ‘paši’ Bībelē paschi

Bībeles tulkojumā izmantots loģiskais princips, lai varētu atšķirt dažādas morfoloģiski vienādas vārdformas vai vārdus, piem.,

tēvu - vsk. A., I. Tehwu

dsk. Ģ. Tehwo

(es) augu - tag. augu

pag. augo

ir - darbības v. irr

saiklis ‘un’ ir

Šis loģiskais princips sastopams tikai 1685. Gada izdevuma pirmajās divās nodaļās.

Vācu mācītāju koptajā latviešu rakstu valodā, sevišķi sintaksē, ir daudz nelatviska. To nespēja izskaust ne Mancelis, ne citi pēc viņa.

Raksturīgākā sintakses kļūda, ka teikumi tiek tieši pārcelti no vācu valodas. Vispareizākās konstrukcijas ir teikumos, kuri nav garāki par pieciem vārdiem.

Saliktos teikumos palīgteikumā izteicējs ir pēdējais teikuma loceklis pēc vācu valodas parauga.

Apzīmētājs ģenitīvā tiek lietots aiz apzīmējamā vārda, piem.,

Manns Barns/ nhe attmett to Pa=

mazischannu tha Kungha/ vnd nhe essi nhe=

pazeetiex par winy a Sohdibu;

Latviešu valodai raksturīgā divkāršā nolieguma vietā ir tikai viens, piem.,

Lepniba wisswairak tahdam zilwekam pee=

lihp, kas nekahdu gohdu irr pelnijis;

Pronomeni tas, tā tiek lietoti noteikto artikulu nozīmē, bet skaitļa vārdi viens, viena - nenoteikto artikulu nozīmē, piem.,

Ta pasemmiba pagodina to zilweku

Lokatīva vietā lietots prievārds iekš savienojumā ar locījumu, piem.,

To irr weens gudrs mahzitajs eeksch tahs kristi=

tas draudses apdohmajis.

Tādējādi šī rakstu valoda daudzējādā ziņā atšķiras no tautas runātās valodas, kas atspoguļojas mutvārdu daiļradē.

Līdz XVIII gadsimta vidum rakstu valodas lietošanas sfēra bija šaura. XVI gadsimta grāmatas izmantoja tikai mācītāji. Tās bija domātas valodas apgūšanai, lai skaidrāk un saprotamāk latviešu tautai varētu sludināt pazemības un pieticības mācību. Tautas runāto valodu rakstu valoda ietekmēja maz. Lasīšanas prasmi dzimtcilvēkiem nebija viegli apgūt. Pirmās ābeces latviešiem iespieda tikai XVII gadsimta beigās. Lasīt mācīšanās mājas apstākļos, t.s. mājmācība, sākās XVII un XVIII gadsimtu mijā, bet nevienā novadā tā neaptvēra visus bērnus.

Taču pamazām latvieši grāmatā ielauzījās. Baznīcā sāka dziedāt K. Fīrekera dziesmas, nāca klajā Bībeles otrs izdevums, ko pasūtināja arī latviešu zemnieki, parādījās laicīga satura raksti latviešu "prāta cilāšanai".