Kārlis Mīlenbahs

(1853-1916)

Filoloģiju vairāki latvieši bija studējuši jau pirms Kārļa Mīlenbaha, taču viņš ir pirmais latvietis, kas pēc studijām visu mūžu nododas zinātniskai dzimtās valodas pētīšanai un kopšanai.

K. Mīlenbahs ir kurzemnieks. Viņš dzimis Kandavas Šķūtēs mežsarga ģimenē. K. Mīlenbaha vecāki bijuši strādīgi un taupīgi. Arī saviem bērniem viņi iemācījuši krietni strādāt.

K. Mīlenbahs gājis Kandavas pagastskolā, pēc tam Tukuma apriņķa skolā. Jau šinī laikā parādījusies viņa apdāvinātība un tieksme pēc izglītības. Pēc Tukuma apriņķa skolas beigšanas tēvs ir ar mieru dēlu sūtīt Jelgavas ģimnāzijā, kaut gan sākumā gribējis, lai dēls mācītos par mežkopi. Un tā 1871. gadā K. Mīlenbahs sāk mācīties Jelgavas ģimnāzijā. Īpaši labas sekmes viņam bijušas senajās valodās (t. i., latīņu un seno grieķu valodā). Jau ģimnāzijas gados K. Mīlenbaham radusies interese par latviešu valodu un folkloru. Pēc ģimnāzijas beigšanas (1875) K. Mīlenbahs iestājas Tērbatas universitātē un studē tur salīdzināmo valodniecību un filozofiju. Tai laikā Tērbatas latviešu inteliģence pulcējusies latvju rakstniecības vakaros. Mīlenbahs ierosinājis pierakstīt referātos dzirdētos vārdus, kas nav saprotami visiem klausītājiem, tātad apvidvārdus, kas gadījušies dažādo Latvijas novadu pārstāvju runā.

1880. gadā K. Mīlenbahs beidz Tērbatas universitāti ar kandidāta grādu klasiskajā filoloģijā un tiek aicināts palikt universitātē un sagatavoties zinātniskam darbam. Līdzekļu trūkuma dēj viņš atsakās no šās iespējas un pieņem piedāvājumu strādāt par Talsu apriņķa skolas vadītāju. Talsos K. Mīlenbahs māca klasiskās valodas un vācu valodu, jo Tērbatā ieguvis arī vācu valodas virsskolotāja tiesības. Viņš bijis ļoti cienīts un iemīļots skolotājs. Cītīgi tiek krāti arī valodas materiāli, it īpaši iecerētai latviešu valodas zinātniskai vārdnīcai, kur būtu atspoguļojama latviešu valodas leksikas bagātība tiklab literatūrā, kā arī tautas mutē.

No 1889. līdz 1895. gadam. K. Mīlenbahs strādā Jelgavas ģimnāzijā. Cits pēc cita sāk parādīties raksti par valodas jautājumiem. Mīlenbahs raksta par dažādām problēmām. K. Mīlenbaha rakstos zinātniski pareizi tiek rādīta latviešu valodas vieta citu indoeiropiešu valodu vidū, atklāta latviešu valodas formu un konstrukciju vēsturiskā izveide. Turklāt visi raksti ir domāti arī latviešu valodas kopšanai, vienotu literārās valodas normu radīšanai.

1895. gadā K. Mīlenbahs pāriet uz Rīgu un Aleksandra ģimnāzijā par vācu valodas skolotāju nostrādā līdz mūža galam. Turpinās arī rosīgais darbs latviešu valodas pētīšanā. 1895. gadā iznāk K. Mīlenbaha "Latviešu valodas mācība", 1898. gadā - "Teikums". Viņa raksti parādās ne tikai Latvijas periodikā, bet arī speciālos valodniecības žurnālos Pēterburgā un ārzemēs.

1900. gadā sākas K. Mīlenbaha sadarbība ar otru ievērojamāko latviešu valodnieku - Jāni Endzelīnu. Viņi apceļo Latviju, vākdami latviešu izlokšņu materiālus. Viņi kopā ir apbraukājuši un kājām izstaigājuši Rietumvidzemi, Zemgali un Kurzemi. Šais vasarās savākts bagāts materiāls, kas izlietots gan "Latviešu valodas vārdnīcā", gan J. Endzelīna "Latviešu valodas gramatikā".

K. Mīlenbahu visvairāk ir interesējušas divas valodniecības nozares - leksikoloģija un sintakse. Te viņš atstājis vislielāko mantojumu, kaut ir rakstījis arī par citiem jautājumiem, kas prasījuši valodnieka skaidrojumu. K. Mīlenbahs ir atstājis ap 100 dažādu apcerējumu. Daļa viņa rakstu ir sakopoti izdevumā "Daži jautājumi par latviešu valodu" (I-IV; 1891-1909). Kopā ar J. Endzelīnu sarakstīta "Latviešu gramatika" un skolām domātā "Latviešu valodas mācība" (1907), kurām K. Mīlenbahs rakstījis sintakses daļu.

Vērtīgākais K. Mīlenbaha devums ir "Latviešu valodas vārdnīca". Tanī ietverts bagāts leksikas materiāls no daiļliteratūras, folkloras, periodikas un latviešu izloksnēm. Katru vasaru viņš mēdzis padzīvot laukos, lai papildinātu savu kartotēku. Viņš izmanto arī Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļu sēdes, lai noskaidrotu vai pārbaudītu vārdu nozīmes un izrunu. Ar laikrakstu palīdzību atrasti ziņu devēji arī tautas vidū. Manuskriptu K. Mīlenbahs paguva apstrādāt līdz vārdam patumšs. 1917. gadā, būdams bēgļu gaitās, viņš Veravā mirst. K.Mīlenbahs apglabāts Rīgā, Lielajos kapos.

K. Mīlenbaha darbu rediģējis, papildinājis un pabeidzis J. Endzelīns. Vārdnīca iznāca (1923-1932) pa burtnīcām, kas apvienotas 4 sējumos. Sekoja (1934-1946) papildburtnīcas, kas apvienotas vēl 2 sējumos. Šais "Latviešu valodas vārdnīcas" 6 sējumos ir ietverti apmēram 110 000 vārdu. Tā ir bagātākā latviešu valodas vārdnīca.

Novērtējot K. Mīlenbaha ieguldījumu latviešu valodas pētīšanā un kopšanā, J. Endzelīns saka: "Diža un vērtīga ir K. Mīlenbaha deva latviešu valodniecībā, it īpaši viņa latviešu valodas vārdnīca. Tagadējo valodnieku uzdevums ir - starp citu - blakus tai sarakstīt mūsu modernās rakstu valodas vārdnīcu, kur būtu atrodami visi mūsu valodā (rakstos un tautas mutē) sastopamie vārdi, sākot ar pirmajiem tekstiem, ar aizrādījumu, kad un kur pirmo reizi sastopam kādu vārdu. To uzskatu par patlaban visaktuālāko uzdevumu."