Arturs Ozols

(1912-1964)

Arturs Ozols ir izcils latviešu valodnieks. Viņš ir daudz darījis arī latviešu folkloristikas attīstīšanā, valodas un literatūras mācīšanas metodikas izstrādāšanā.

A. Ozols dzimis Rīgā strādnieku ģimenē, mācījies Rīgas pilsētas 16. pamatskolā, beidzis Rīgas Skolotāju institūtu. Jau skolas un institūta laikā viņam bijusi aktīva interese par literatūru un viņš rosīgi darbojies literārajā pulciņā. Tur patstāvīgi izstrādājis plašu referātu, kurā analizētas un salīdzinātas F. Šillera, B. Sova un A. Upīša lugas, un citas apceres, kas vēlāk iespiestas Jelgavas un Rīgas Skolotāju institūtu absolventu rakstu krājumā.

1933. gadā A. Ozols sāka baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Vairākus gadus vasarās viņš papildinājies arī Polijā - Varšavas, Krakovas un Poznaņas universitātēs. Paralēli studijām A. Ozols strādāja skolā, kā arī sagatavoja ārpusskolas izglītības kursu vajadzībām grāmatu "Latviešu valodas mācība", kas gan nav laista klajā, un grāmatu "Tautasdziesmu literatūras bibliogrāfija".

Karš pārtrauca A. Ozola studijas. Kad 1944. gada rudenī atbrīvoja Rīgu, A. Ozols atsāka studijas un 1945. gadā ar izcilību beidza Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti.

A. Ozola zinātniskā darbība risinājās divās jomās - valodniecībā un folkloristikā.

Pēc kandidāta disertācijas aizstāvēšanas A. Ozols kļuva par vecāko pasniedzēju universitātes Filoloģijas fakultātē. Tika meklēta jauna pieeja latviešu literārās valodas attīstības teorētiskajai nostādnei un valodas kultūras jautājumu risināšanai, pilnīgota līdzšinējās un meklētas jaunas metodes valodas faktu pētīšanā. Šajā grūtajā darbā ļoti noderēja A. Ozola dziļās un daudzpusīgās zināšanas, principialitāte un bagātā pedagoga un mācību grāmatu autora pieredze. Viņa vadībā Latviešu valodas katedra kļuva par vienu no nozīmīgākajiem latviešu valodas zinātniskās pētīšanas centriem. Fakultāte sagatavoja daudzus labus valodniecības speciālistus, kas vēlāk virzīja tālāk latviešu valodniecību. Būdams Latviešu valodas katedras vadītājs, A. Ozols veica arī citus pienākumus: bija LPSR ZA Folkloras un etnogrāfijas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, Latvijas Valsts universitātes zinātņu prorektors. A. Ozols ir pirmais latviešu valodnieks, kas zinātņu doktora grādu valodniecībā ieguvis pēc kara.

A. Ozola mūžu aprāva smaga slimība 1964. gada 29. jūnijā. Viņš apglabāts Rīgā, II Meža kapos.

Valodniecībā A. Ozols publicējis vairāk nekā 50 darbu, un pāri par 200 darbu nepublicēti glabājas viņa arhīvā. Galvenokārt viņš pievērsies latviešu literārās valodas vēstures un tautasdziesmu valodas problēmām.

A. Ozols nodibināja un izveidoja jaunu patstāvīgu valodniecības disciplīnu - latviešu literārās valodas vēsturi. Viņš izstrādāja latviešu literārās valodas vēstures programmu un pats docēja šo kursu. Viņš izvirzīja arī galvenās latviešu literārās valodas vēstures pētīšanas problēmas un metodes, iezīmēja galvenos posmus latviešu literārās valodas attīstībā. A. Ozola pētījumi par latviešu literārās valodas vēsturi galvenokārt apkopoti viņa doktora disertācijā un grāmatās "Latviešu tautasdziesmu valoda" ( 1961 ) un "Veclatviešu rakstu valoda" ( 1965).

A. Ozols daudz darījis literārās valodas normas un valodas kultūras jautājumu izpētē, pētījis pareizrunas un pareizrakstības problēmas, galvenokārt jautājumu par svešvārdu izrunu un rakstību.

Daudz nozīmīgu darbu A. Ozols devis arī latviešu valodas gramatiskās struktūras, īpaši sintakses, izpētē. A. Ozols pirmais izdala vārdkopu, vārdrindu un teikuma locekļu sintaksi, precizē un raksturo tautasdziesmās sastopamās sintaktiskās konstrukcijas, izvirza jaunus teikuma locekļu tipus.

Galvenokārt pamatojoties uz tautasdziesmu valodu, A. Ozols devis daudzas jaunas atziņas stilistikā - aplūkojot gan dažādu vārdu, gan formu stilistiskā izmantojuma bagātību un iespējas. Ar tautasdziesmās lietoto vārdu un izteicienu analīzi, kā arī ar pētījumiem par aizgūtajiem vārdiem A. Ozols devis nozīmīgas atziņas leksikoloģijā un frazeoloģijā. Viņš aktīvi piedalījies arī latviešu zinātniskās terminoloģijas izstrādē.

Nozīmīgs ir izcilā valodnieka ieguldījums mācīšanas metodikas pilnveidošanā gan vispārizglītojošās skolās, gan augstskolās. No A. Ozola lekcijām un rakstiem par metodikas jautājumiem mācījušies daudzi latviešu valodas metodiķi. A. Ozols ir uz padomju pedagoģijas un metodikas principiem balstītas latviešu valodas mācīšanas metodikas pamatlicējs.

A. Ozola attīstītais zinātniskais mantojums ir plašs un nozīmīgs ne tikai latviešu filoloģijā, bet baltistikā vispār. Daudzām viņa atziņām, īpaši literārās valodas vēsturē, sintaksē, leksikoloģijā un valodas kultūras teorijā, ir nozīme visā padomju valodniecībā.

Atsevišķie A. Ozola darbi valodniecībā publicēti krājumā "Arturs Ozols. Raksti valodniecībā" (1967), darbi par folkloristikas jautājumiem - krājumā "Arturs Ozols. Raksti folkloristikā" (1968).