13.vingrinājums. Vārdus iekavās lieto pareizā locījumā!

Viņi izlēca no … (segli). Lēnām virzīdamies uz … (priekša), viņi lūkoja kaut ko ieraudzīt starp … (akmeņi). Pēkšņi alķīmiķis apstājās un noliecās pie … (zeme). Starp … (akmeņu spraugas) rēgojās ala. Viņš iebāza alā plaukstu un tūlīt arī visu roku līdz … (plecs). Bija nomanāma kāda kustība, un alķīmiķa acis no … (piepūle) šķielēja. Viņa roka šķita cīkstāmies ar … (kāds), kas atradās alā. Pēkšņi ar … (strauja kustība), ka aitu gans izbīlī satrūkās, viņš izrāva no … (ala) roku un pielēca kājās. Sagrābis aiz … (aste), alķīmiķis turēja rokās čūsku.

Arī aitu gans palēcās – prom no … (alķīmiķis). Čūska raustījās neprātīgā cīņā, un tās šņācieni pāršķēla tuksneša klusumu. Tā bija kobra, kuras inde cilvēku varēja nogalināt dažās minūtēs.

– Uzmanies no … (inde), – gans brīdināja.

“Alķīmiķis ir divsimt gadu vecs,” anglis bija teicis, Viņš noteikti zināja, kā apieties ar … (čūskas) tuksnesī.

Aitu gans noskatījās, kā viņa ceļabiedrs dodas pie … (zirgs) un izrauj no … (maksts) līko zobenu. Ar … (tā asmenis) viņš smiltīs ievilka apli un ievietoja tajā čūsku. Rāpuļa trakošana acumirklī noplaka.

(Pēc P.Koelju)