9.vingrinājums. Izvēlies pareizo prievārdu!

Džerusa izskrēja … (uz, no, pa) pieliekamā kambara, kur bija gatavojusi sviestmaizes patversmes viesiem, un devās augšup … (pa, pret, no) kāpnēm veikt savus kārtējos pienākumus. Viņas tiešā pārziņā bija istaba “F”, kur rindās sakārtotas atradās vienpadsmit gultiņas vienpadsmit sīkuļiem … (bez, par, no) četriem … (uz, aiz, līdz) septiņiem gadiņiem. Džeruša sapulcināja savus uzraugāmos bāreņus, noglaudot pielīdzināja saburzītos lindraciņus, noslaucīja degunteļus un tad visus mazuļus, kārtīgi rindā nostādītus, veda … (uz, pa, gar) ēdamistabu, kur tie labprāt viņai sekoja, lai kādu pusstundu svētlaimīgi mielotos … (par, pār, ar) maizi, pienu un plūmju pudiņu.

Tad Džeruša atkrita … (no, uz, līdz) palodzes un piespieda satvīkušo pieri … (pie, ar, pret) vēsā stikla, deniņos dunēja. Jau … (no, virs, aiz) pieciem rītā meitene bija … (ap, bez, uz) kājām un, nervozās pārzines misis Lipetas rāta un skubināta, izpildīja visvisādas pavēles. Parastajā ikdienā, svešai acij neredzot, misis Lipetas izturēšanās ne vienmēr bija tik mierīga, pašapzinīga un cienīga, kā satiekoties … (pa, par, ar) viesiem – patversmes pilnvarotajiem un dāmām, kas tos pavadīja.

… (pār, pie, uz) sala sastindzināto mauriņu un viņpus dzelzs sētai, kas iezīmēja patversmes teritorijas robežu, Džerušas skatiens aizklīda viļņainajos pakalnos, … (par, uz, pret) izklaidu izkaisītajām lauku mājām un vēl tālāk … (bez, līdz, par) pat ciema torņu smailēm, kas slējās … (bez, pār, par) kailo koku galotnēm. Diena bija galā, šķiet – aizritējusi labi. Pilnvarotie un revīzijas komiteja, veikuši kārtējo apskati, nolasījuši savus ziņojumus, padzēruši tēju, tagad steidzās … (līdz, ar, uz) mājām, lai tur … (gar, caur, pie) sprēgājošiem kamīniem … (līdz, uz, par) veselu mēnesi aizmirstu savus aizbildināmos bāreņus, kas traucēja dzīves omulību. Džeruša paliecās … (uz, zem, ap) priekšu un ziņkārīgi, vienlaicīgi izjūtot arī dīvainu smeldzi, vēroja kariešu un auto rindu, kas aizripoja … (aiz, caur, virs) patversmes vārtiem. Domās viņa sekoja līdzi vienai otrai ekipāžai … (pa, uz, no) lielajām mājām, kas izraibināja kalna nogāzes ainavu. Meitene iztēlojās sevi ietērptu kažokādas mētelī un spalvām rotātā samta cepurē; sēdeklī atzvēlusies, viņa vienaldzīgi nomurmina šoferim: “… (uz, pret, pie) mājām!” Bet … (ap, līdz, pie) iedomātās mājas sliekšņa iztēles aina saira.

(Pēc Dž.Vebsteres)